Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 24.jūnijs 2022, 23:49 | Komentēt | 698 skatījumi

“Mēs par copi!”

Tas fakts, ka Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis ir aktīvs makšķernieks un mednieks, sen vairs nav noslēpums, bet tas, ka viņš spējis šajā hobijā iesaistīt savu sievu Dailes teātra aktrisi Ēriku Egliju-Grāveli, man bija pārsteigums. Ērika man likās uzmanīga, smalka būtne ar kristāliska trausluma pieskaņu, bet atsēdies, Eini, tu kļūdies!

Vispirms mazliet parunāsim par aktieru dzīvi. Fakts, ka darbā viss kaut kas jādara pēc scenārija, mani noteikti novestu depresijā. Ir mēģinājumi, tad izrādes… Kā tas ietekmē divu cilvēku kopdzīvi? Un kā ir vieglāk: ja abi divi ir aktieri – gan vīrs, gan sieva, vai tikai viens? Nav bijis tā, ka atnāk, piemēram, Ērika vai Gints no izrādes un saka otram: klau, tu tur baigi patiesi nolaidi!

Gints: Labāk ir tad, kad abi ir aktieri. Mēs saprotam, ka tas ir darbs! Patiesībā ir ļoti maz aktieru ģimeņu. Sāls slēpjas faktā, ka mums, piemēram, brīvdiena ir pirmdiena, bet piektdiena, sestdiena, svētdiena, kad normāli cilvēki iet atpūsties, mēs laižam pat pa divām izrādēm dienā. Pārējās dienās – mēģinājumi.

Ērika: Mēs, aktrises, savā starpā smejamies: kurš vīrietis precēs aktrisi, kurai darbs ir nevis līdz pulksten 17:00, bet līdz 23:00 vai dažādu pasākumu gadījumā līdz rītam ar brīvdienu pirmdienu! [Abi sirsnīgi smejas.]

Manuprāt, daudz grūtāk ir ģimenēm, kur viens ir teātra vai kino aktieris un otram ar šo profesiju nav nekāda sakara. Neapšaubāmi, ir arī aktieri, kam intīmākās scēnas ir grūtāk pieņemt, un tas ir pilnīgi normāli. Tad skatās ar tādu baltu aci!

Tev iedod scenāriju, un tur ir gandrīz vai akti… Ir jums gadījies, kad jāsaka, ka tas nu ir mazliet par traku?

Gints: Protams, te ir ko izvērtēt, jo man uzreiz nāk prātā, ko par to visu padomās mana otrā puse. Mīlas skati, bučošanās, jāmīl cits vai cita, attiecības… kā mēs ar to mājās tiksim galā. Neesam jau mēs taisīti no sausa praula! Ir svarīgi to visu izrunāt jau iepriekš. Tas ir ēveles darbs, kur pamatkokam jāpaliek bez skrambiņas, un tad viss ir okei. Tas ir darbs, tā nav ogu maize!

Ērika: Man nav nekas tāds traks bijis, lai sāktu pārdomāt, ko mājās domās Gints.

Gints: Vispār derētu kāds interesants kino, kur būtu kaut kas intīms, un tad redzētu, kā un kas tur veidojas.

Vai ir kaut kas, ar ko var pašreiz pārsteigt skatītāju?

Gints: Man patika režisora Regnāra Vaivara teiktais: “Ar ko tagad var pārsteigt skatītāju? Visur viss ir redzams, sameklējams un apskatāms. Nu ar ko!?”

Ērika: Vienmēr, varbūt ne visiem, bet mulsinošākais un kārdinošākais ir skatuves kailums. Daudzi to neuztver kā mākslu. Viņi skatās pa tiešo. Viņi grib kaut ko saredzēt. Te varētu būt arī tā sarkanā līnija.

Nākamā gada sākumā tiks rādīts TV šovs, kur Grāveļi dažādās ūdenstilpēs savstarpēji sacentīsies dažādu zivju ķeršanā. Pie manis jūs bijāt uz līņiem, bet… Es sākumā nesapratu un domāju, ka man ir radušās problēmas ar dzirdi: Gints tevi sauc par – Ērcīti! Nu moins! Kas tas par mīļvārdiņu!?

Gints: Tas nāk no Ērikas kursa biedriem. Tā viņi viņu arī sauca, atvasinot no vārda Ērika. Patiesībā sākumā bija Ērčuks, Ēriciņa...

Ērika: [Smejas.] Mani arī Ginta mamma aizstāvēja: ko jūs viņu saukājat kaut kāda insekta vārdā!? Bet manam vīram arī ir iesauka – Mellais.

Tu re! Kā tu pie tās tiki?

Gints: To izdomāja mani bračkas.

Ar makšķeri var dabūt arī sievu

Kas jūs pavilka uz dabas pusi? Tas sākās, jau dzīvojot atsevišķi vai kad sagājāt kopā? Dabā tomēr var nepatikt odi, ērces, dunduri, sirseņi, zirnekļi, čūskas utt.

Ērika: Man tieši tā arī bija. Tajā pašā laikā manam tētim patika ogot, sēņot, dzīvoties pa mežu. Mammai tā meža būšana nebija tik tuva. Pirmās sastapšanās ar zivīm un makšķerēšanu bija bērnībā kanālos [Gints čukst: Ērika ir liepājniece], kur mēs kaut kādas mazas zivtiņas ķērām. Atmiņā vēl ir palicis kursa biedru pasākums Latgalē, kur piemājas dīķī vilkām nelielas zivtiņas, nesām tās uz māju, un kursa biedra mamma viņas cepa tādas interesanti kraukšķīgas. Bija ēdamas ar visām asakām.

Gints: Man pirmās copes atmiņas saistās ar vectēva Mūriņu māju un deviņiem Skrundas zivsaimniecības dīķiem turpat blakus mežā. Man bija kādi 7–9 gadi, kad vectēvs izgatavoja kātu no lazdas. Auklas bija no kaprona tīkliem, pludi no zosu spalvām ar vīna pudeles korķi pa vidu, un mēs, puikas, uz tiem karpu dīķiem prom! Reiz mani viena karpa gandrīz ierāva ūdenī. Labi, ka blakus bija pieaugušie, kas laikus satvēra aiz apkakles. Karpa bija pieklājīga lieluma. Kad jau paaugāmies, tad radās vēlme ielīst tajā dīķī, kur nedrīkstēja makšķerēt.

Un tad tu tās karpas vietā pēc gadiem izlēmi noķert citu zivtiņu. Interesanti – uz kādas ēsmas? Ar iebarošanu vai bez?

Gints: Bija moments, kad es sapratu, ka vēlos šo sievieti sev un ka tam ir vajadzīgs super labais randiņš! Bija jāizdomā, kā parādīt sevi no pozitīvās puses, jo man jau vilkās līdzi slava kā skaistam, bet attiecībās nedaudz nestabilam Melnim.

Būšu atklāts – es ilgi domāju, kā lai viņai tieku klāt.. Un tad nāca ideja – uzaicināju Ēriku laivu braucienā pa Ogres upi. Mēs, sākot no Glāžšķūņa, laidāmies pa upi ar padomju laiku gumijas laiviņu. Ērika bija paņēmusi tik daudz mantu, ka sākumā likās – mums pašiem nebūs vietas. Tas bija foršs brauciens!

Ērika: Tas tiešām bija interesants trīs dienu brauciens, kad tu beigās jau jūti, ka esi saplūdis ar dabu vienā veselā, un nemaz negribas tikt no šī veseluma ārā.

Taču kopā jau jūs abi vēl tad nedzīvojāt?

Gints: Vēl ne, bet mēs jau tā šuri-muri sākām viens otram pierīvēties.

Kurš no jums abiem ir šādu braucienu motors. Teiksim – atnāk mājās, un “Klau! Rīt gāžam makšķerēt!”

Gints: Patiesībā es bieži uz copi braucu viens pats. Man patīk pie ūdeņiem būt vienam, jo tad izdodas sakārtot domas un izvēdināt prātu. Copes process dod atelpu smadzenēm, un es to patiesi sajūtu. Es esmu viens, daru pie ūdens, ko gribu, un esmu pilnīgi brīvs. Savukārt divatā ar Ērcīti mēs itin bieži braucam pa upēm.

“Ja atliek laiks...”

Pa kādām upēm parasti braucat?

Gints: Pirmajā vietā te noteikti ir Venta, tas ir saistīts ar manas dzimtas mājām. Tur mēs pārsvarā spiningojam. Piemēram, šogad 22. jūnijā mums Rīgā bija izrāde, bet 23. datumā jau bija sarunāts, ka mans tētis mūs ar mašīnu paraus līdz Nīgrandes tiltam un mēs ar laivu laidīsimies copēdami pa Ventu lejā. Šo maršrutu es laikam esmu nobraucis reizes 100. Ir superīgas copes vietas, ir zivis, un divatā ar sievu – nu ko vēl vajag?

Taču kā tā upe mainās! Es atceros, ka mani vēl kā puiku tēvs stiepa līdzi uz copi un upes krasti bija pavisam citādāki nekā tagad.

Ko šajā Ventas posmā vairāk var noķert?

Gints: Tagad tur ir ne tik daudz, bet lieli asari, jo krietni senāk asarīšus varēja sameklēt vai katrā metienā, taču mazākā izmērā. Es te esmu noķēris 1,2 kg meženi, bet Ērika man ieliek ar savu 2,2 kg mežavimbu.

Uz kādu mānekli tad viņas parakstījās?

Gints: Abām iepatikās nelieli slaidi voblerīši.

Taču vai lielākā zivju bagātība Ventā nav no upes grīvas līdz Kuldīgas rumbai, vai arī es maldos?

Gints: Es teikšu tā – ja skatāmies no lašveidīgo zivju un vimbu daudzuma, tad jā. Bet augšpus rumbas ir izcilas vietas, kur veči sēd uz sazāniem, līņiem, ir daudz asaru, un kādu gabalu virs rumbas iet arī vimbas un brekši. Tā ka te vēl varētu pastrīdēties, kurš posms ir bagātāks.

Kādas jums abiem ir lielākās noķertās zivis?

Gints: Man ir Babītē izvilkta 6,8 kg līdaka. Taču tur bija interesanti. Es ieliku bildi feisbukā, un pēkšņi tā parādījās visos iespējamos portālos! Man bija tāda sajūta, ka es būtu to foto iedevis dzeltenajai presei!

Uz ko tā zaļsvārce paņēma?

Gints: Standarta variants Babītes ezeram – Mūdzis.

Ērika: Man ir 3 kg Burtnieku ezera līdaka, un paņēma viņa uz visparastākās Relax gumijas. Snauda biezās zālēs.

Ja paplāno copi visas sezonas griezumā, ieskaitot ziemu, tad jums ir konkrētas vietas un zivis vai tomēr vairāk vai mazāk viss notiek spontāni?

Ērika: Ziemā uz copi es nedodos, un tas ir saistīts nevis ar aukstumu, bet ar pagātnē pārdzīvoto. Tur bija tā, ka vienā reizē, kad vēl biju bērns, manu acu priekšā ielūza ledū divi mazi bērni, brālīši. Vienu izglāba, atdzīvināja, bet otru ne. Man tā bilde ir ļoti spilgtā atmiņā. Pret ūdeņiem es vispār izjūtu ļoti lielu respektu.

Gints: Es eju arī ziemā. Agrāk nepavisam neslinkoju ar ziemas copi, braucu uz abiem Baltezeriem, tad uz Daugavu pie Sky veikala, līcī. Tur es zinu vietu, kur grunts ir klāta ar akmeņiem un ziemā ienāk smuki asari.

Es arī to vietu zinu, bet asari tur visu laiku neuzturas. Pats es Daugavā Rīgas apkaimē esmu vilcis zivis, bet nekad nevienu neesmu vedis uz mājām gastronomiskām vajadzībām. Man ir kaut kāda fobija pret Rīgas teritorijā Daugavā noķertām zivīm...

Gints: [Smejas.] Nav tik traki, bet ar asariem ir viegli nočikot, kas un kā. Tu brauc no rīta pa Krasteni, skaties – nesēž neviens. Brauc vakarā – atkal neviena nav. Brauc nākamajā dienā – 3 veči uz ledus. Vēl nākamajā dienā – jau 10 deguni – skaidrs, var doties uz copi, jo asari ir klāt.

Pavasarī noteikti, ka tās ir vimbas. Vienmēr ar tēvu braucam pasēdēt Ventas krastos ar gruntsmakšķerēm vai fīderi. Taču pēc vimbām gan ir jābrauc uz Kuldīgas pusi, jo arī gadījumā, ja Skrundas pusē kāda uznāk, tad diezgan reti un mazā skaitā.

Pavasaris pēc ledus iziešanas ar pirmajām plaukstošajām lietām rada tādu kā azarta uzrāvienu! Tā vien šķiet, ka pavasara dienas ir vienkārši par īsu. Pufaika mugurā, deguns sarkans, varbūt nosaluši kāju pirksti, bet uz copi ir jābrauc.

Ērika: Tad nāk 1. maijs. Svēta lieta, spiningošanas sezonas atklāšana, un atkal Venta. Patiesībā Venta ir upe ar vietām, kur var noķert praktiski jebkuru zivi, un, kas pats galvenais, – viņas tur tiešām ir.

Gints: Droši vien tas ir saistīts ar faktu, ka te dzīvo mani vecāki, viss ir pa rokai, viss zināms. Laivā iekšā, un uz leju vai augšu, lai pēc copes piebrauktu pa upi krastmalā un mājā iekšā. Ērti un izdevīgi!

Vēl pavasaris ir saistīts ar lielajām raudām.

Ērika: Makšķerēšana rudenī, ziemā un pavasarī saucas “ja atliek laiks”, jo šajos gadalaikos brīvā laika aktierim ir ļoti maz. Mums jau darbs nebeidzas tikai ar mēģinājumiem un izrādēm. Tas ir ilgs un pacietīgs darbs arī mājās, kad jāmācās teksti. Brīvā laika vairāk ir vasarā.

“Kastīte ar auskariņiem līdzi – aiziet!”

Pagājušais gads pandēmijas dēļ bija brīvāks?

Gints: Nebija gan. Mēs bijām ciet, šķiet, kādas pāris nedēļas, un darbs turpinājās. Dzīvojām burbulī, divas reizes nedēļā nodevām testus uz kovidu, un notika mēģinājumi. Tā visu pagājušo vasaru un rudeni.

Ērika: Pats trakākais bija neskaidrība par to, kas, kad un kā notiks nākotnē. Tas brīžiem radīja nelielu stresiņu. It kā varētu atslābināties un izbraukt no pilsētas atpūsties pie dabas, bet – no otras puses – tu nezini, varbūt tūlīt spruks viss vaļā, un tev jābūt gatavam darboties tajā, kas ir ieplānots teātrī.

Gints: Situācija bija diezgan neizprotama: tu gatavojies, gatavojies – bet kam?

Ja sezona teātrī ritētu normāli, vai var kādu laiku copei nozagt arī darbadienās?

Gints: Var gan. Ja vakarā ir izrāde, var uzlēkt no rīta kājās, un, piemēram, uz Babītes ezeru prom nodzīt to trakumu.

Un Ērika plkst. 4 no rīta ir jau kājās un pirmā stāv pie durvīm, nemierīgi mīņājas un nevar Mello sagaidīt…

Ērika: Nēēē! Es tik agri neceļos. Gints arī nav ilgi projām un ir laicīgi atpakaļ. Es savukārt esmu apdarījusi mājas soli, un tad mēs jau abi dodamies kaut kur dabā.

Gints: Būšana dabā mums diemžēl darba dēļ nebūt neiznāk tik daudz, bet tad, kad mēs patiesi tiekam brīvībā, tad cenšamies nenormāli izkaifoties. Tāpēc ir tā – eu, tagad ir divas ar pusi brīvas dienas! Kur lecam, kur skrienam? Galvā ieslēdzas visātrākais kompis, sākas shēmošana, plānošana, un parasti brīvā laika pārklājums ļoti ātri ir gatavs. Divi spiningi, un, kā Ērcīte saka, kastīte ar auskariņiem līdzi – aiziet!

Ērika: Tikai mums ir tā atšķirība, ka Gints ar makšķeri rokās var nosēdēt ļoti ilgi un sagaidīt to vienu vienīgo copi. Es nevaru nosēdēt, teiksim, 7 stundas un neko nenoķert. Man ir kaut kas jādabūn, un, ja es izvelku, tad pasaku paldies, un man pietiek.

Un tu gribi teikt, ka liec makšķeri malā?

Ērika: [Smejas.] Nu ne gluži tā, bet savā ziņā mana ziņkārība un vēlme ir piepildījusies. Mellais, protams, turpina. Bet man ir interesanti, un ar katru copes reizi es apgūstu kaut ko jaunu. Arī šajā vairāku sēriju projektā, ko rādīs LTV1 nākamajā gadā un kur mēs bijām pie tevis Lādzēnu dīķos, man atkal bija kas jauns. Tas viss mani ļoti interesē, un es jūtu, ka sāk…

…tas āķis grimt lūpā aizvien dziļāk un dziļāk?

Ērika: Jā! Tas ir interesants process, kurā, cik es saprotu, var ilgi apgūt daudz jauna, un tas man ir ļoti saistoši.

Kā tev, Ērika, ir ar tārpiem ledusskapī? Balti, smuki kustīgi, smaržīgi, no sapuvušas vistas gaļas izlasīti. Dažādas sliekas, no komposta vai kūtsmēslu kaudzes… Un tad vēl, kā viņu dabūt uz āķa, jo tas tārpiņš, nabadziņš, lokās. Un vēl tā zivtiņa, kurai āķis ir mutē un kurai noteikti dikti sāp...

Ērika: Es saprotu, uz ko tu velc, bet nē, nav tik traki. Ar to pirmo zivi, ko es pati tīrīju, gan bija sajūta, ka es pašreiz slepkavoju. Griežu viņai galvu nost, velku ārā ķidas un sadalu. Bet ledusskapī tārpi? Tad tā vieta ir kaut kā jāiezīmē, lai nesanāk kāds kāzuss.

Gints: Es, piemēram, ziemai motili cenšos iegādāt tik daudz, cik man vajag vienai vai divām copēm un lai tie neuzglabātos ledusskapī pārāk ilgu laiku. Tā rūpīgi kaut kur ievīstu un stūrītī nolieku.

Ar uzrakstu: TĀRPI!

Gints: Vispār mēs vairāk gan esam uz spiningošanu, jo tam procesam ir ātrāka sagatavošanās un nobeiguma fāze. Paķer pāris kātus, kastīti ar mānekļiem – un prom uz ūdeņiem. Ja jāiziet uz miermīlīgajām zivīm, tad tas jau ir krietni garāks process.

Ērika: Taču vispār mani sāk interesēt tā pludiņa lieta. Mēs arī daudz braucam pa dažādām takām un vietām bez makšķerēm, un tad es esmu noskatījusies lielākus un mazākus ezeriņus, kur ir jau gatavas vietas tieši pludiņmakšķerēšanai.

Kurš mājās sapoš zivis gatavošanai? Vai arī jums ir kā pirmatnējos laikos, kad vīrietis ir medījuma sagādātājs, bet sieva – taisītāja?

Gints: Zivs mājās vienmēr nokļūst jau sagatavota. Savukārt pagatavošana vairāk ir uz Ērikas pleciem, kaut gan man nav nekādu problēmu arī pašam stāties pie plīts.

Vai zivīm jums ir kādas īpašas receptes?

Ērika: Tu zini, es cenšos nepārsālīt ne ar kādām specijām, ne vēl kaut ko. Mums patīk sajust, kā garšo pati zivs, nevis ka pretī vesela buķete ar garšvielu garšām un zivs garša un smarža ir pazudusi. Cenšamies pēc iespējas vienkāršāk: pipariņš, ķiplociņš, varbūt mazliet timiāna, bet ar to tad arī pietiek. Man patīk, kā garšo mūsu gatavotās līdakas, bet teikšu atklāti – tas, kā to pašu līdaku gatavo Ginta mamma, nu tas ir nepārspējami garšīgi. Mēs paši mazāk zivis cepam, vairāk liekam cepeškrāsnī, folijā, lai saglabātos viss labais, kas viņas gaļā ir.

Varbūt mūsu sarunas nobeigumā varat pastāstīt kaut ko interesantu par piedzīvojumiem uz ūdeņiem?

Gints: Bija reize, kad braucam ar laivu pa Ventu un es nesaprotu, ko viņa sēž, neko nerunā, var redzēt, ka cilvēks ir ne pa jokam satraucies. Pēta kaut ko uz laivas grīdas. Es prasu: kas par lietu? Jā, izrādās, ka vienam kājas pirkstiņam ir mazlietiņ atlūzis nadziņš, turklāt brienot ir noskrāpējusies nagu laka! Tagad, to atceroties, var nomirt no smiekliem, bet toreiz tas bija nopietni.

Man kompānijā ir Guntis Veits no Credo, un vienreiz Babītē viņš izlaida caur īkšķa nagu voblera āķi. Nekādu kniebjamo līdzi nav! Nu neko, ātri krastā, un uz Jūrmalas slimnīcu prom. Pēc brīža iznāk Guntis ar apsaitētu pirkstu, un es viņam prasu: “Nu, ko doks teica? Droši vien izsmējās visi.” – “Tu ko!” Guntis atbild. “Te, izrādās, vai katru dienu kāds atskrien ar līdzīgu problēmu, tā ka visi pieraduši!”

Gints: Mēs ar Rešetinu bijām aizbraukuši pie Agra Daņiļēviča uz viņa dīķi. Spiningojam, un Rešetinam tas metiens ir tāds interesants. Viņam māneklis metiena brīdī ir diezgan patālu no spices un kāts lokās kā parabola. Tur ir mazlietiņ jāuzmanās. Tagad ir kārtējais metiens, un – tāda skaņa: šņirkt, un nekur nekas neaizlido… Es prasu – kas ir? Šis rāda ar roku uz savu pakausi. Māneklim divi trīsžubura āķi cepurē, bet viens galvā. Paķēru fiksi knaibles, nokniebu, izvilkām āķi, arī abus no cepures, cepuri atpakaļ galvā – es tik skatos, kad sāks gar ausīm tecēt… Tai mirklī smiekli nāk tā, ka vaigi plīsīs, bet tam čalim tak sāp! Šausmas!

P.S. Izstaigājām Daugavas krastu – vietu, kur es parasti ķeru brekšus. Domāju, ka izdevās sakārdināt Ēriku un Gintu pamēģināt spēkus copē ar fīderi un, protams, rudenī uz butēm. Taču tas jau būs cits stāsts.

Visi uz Daili, un ne asakas Ērcītei ar Mellajam copē!

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager