Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Metodes | 14.oktobris 2023, 23:30 | 1 komentārs | 5325 skatījumi

Bušu magnēts atkal velk

Baltijas jūras plekstu Eldorado baudai nespēj turēties pretī arī makšķernieki no Latvijas tālākajiem galiem. Tiem, kas augu gadu redz tikai ezerus un lielākas vai mazākas upītes, izbrauciens pie jūras plekstēs bieži vien ir daudzdiennieks ar pilnu emociju gammu. Bet kā panākt, lai mājās nav jābrauc ar tukšu tarbu?

Patiesībā nemaz tik vienkārši tai jūrā nav, ka atbraucu, iemetu, noķēru un aizbraucu. Par laimi zivīm un par nelaimi makšķerniekam – tā nenotiek. Mēs jau varam lepni izgriezt krūtis un teikt, ka galvenais bija saelpoties svaigo jūras gaisu, baudīt burvīgo jūras saulrietu un bla-bla-bla… Teikšu atklāti – pa daudzajiem gadiem, dzīvojot Latvijas vidienē un ar kādu kompanjonu braucot uz jūru plekstēs, nekad neesmu dzirdējis tekstus par kolosālo piekrastes dabu, ja lomā ir 5 plekstes. Mājup braucot no šī cilvēka parasti nevar dzirdēt neko vai arī ļoti maz. Tāpēc es vienmēr, braucot uz jebkuru zivju copi, piedāvāju kompanjonam lomus salikt kopā un sadalīt uz pusēm neatkarīgi no tā, cik un ko noķersim. Vēl neesmu sastapis nevienu, kas nepiekristu.

Šoreiz ne par vispārzināmām un vispārīgām plekstu frāzēm. Šoreiz iedziļināšos arī sīkumos.

Laika prognoze

Ar ko būtu pareizi sākt? Tieši tā – ar laika ziņām! Es vienmēr esmu teicis: kas nekait dzīvot jūras krastā! Pa kāpām nokāp piekrastē, un viss skaidrs: ja patīk – tad paliec; ja ne – ej mājās, un neko neesi zaudējis. Bet ko darīt tam zivju medniekam, kam uz vienu galu jānobrauc no 200 līdz 500 km? Pie šiem pēdējiem esmu piederīgs arī es.

Manas dzīves laikā vēja virzienu Baltijas jūras ūdens piekrastes joslā un aptuveni 200 metrus pa sauszemi no ūdens līnijas sinoptiķi ir prognozējuši ar ļoti mainīgām sekmēm. Tāpēc jāvadās pēc situācijas vismaz 3 dienu griezumā.

Tātad, ja vēja pūtiens ir bijis virs 7 m/s un no D, DR, R, ZR, Z, tad braukt uz jūru es neieteiktu. Visbiežāk šie vēji gar piekrasti sapūš straumi un nes līdzi ļoti daudz zāļu. Ja šis pūtiens ir kā minimums 3 dienas un tad pēkšņi beidzas, tad arī turpmākās divas diennaktis uz copi braukt neieteiktu. Iemesls vienkāršs – šajā “vannā” ūdens tik ātri neapstāsies un zāle nenogulsies! Gar krastu joprojām būs straume (tā gan pakāpeniski samazināsies), un zāle kustēsies tai līdzi. Tāda cope nebūs bauda, tā būs nemitīga zāļu noņemšana un makšķeres pārmešana. Turklāt butēm šāds jūras stāvoklis ļoti nepatīk, un tās aizpeld tālāk no krasta, kur dziļumā ir mierīgāk, vai vienkārši ierušinās smiltīs, atstājot laukā tikai acis.

Neapšaubāmi, ir izņēmumi, un, ja kāds par tiem stāsta, – nu lieliski, ka viņam tik skaisti ir noveicies. Es arī zinu vietas, kas, pateicoties piekrastes reljefam, ir pasargātas kā no vēja, tā straumes ietekmes. Tās gan ir ļoti mazas. Šeit jau par galveno izvirzās pieredze un piekrastes zināšana. Tiesa, vētru un jūras straumju dēļ daudzas iepazītas gultnes vietas ļoti ātri mainās. Tāpēc ir lietderīgi uzkāpt stāvkrastā un pavērot viļņus. Tā tu vari noteikt, kur makšķeres metiena attālumā ir padziļinājums, sēklis, sēkļa kants… Ar to arī iesākumā varētu pietikt.

Sekojot līdzi rudens vējiem, ir izcili patīkami, kad ilgi pūš rietumu vējš, un vēl jaukāk, ja tas sasniedz vētras spēku. Tas nozīmē, ka piekraste būs pilna ar sīkzivīm un maziem gliemežiem, kas ir plekstu galvenā barība. Tieši tāpēc šīs zivis no piekrastes prom neiet līdz pat ziemas aukstumam. Turklāt, pateicoties vētrām un ūdens plūšanai uz krastu, butes savas uzbūves dēļ tiek burtiski piemestas pie malas. Vairākas reizes spēcīga rietumvēja laikā esmu redzējis nelielas plekstes izlidojam krastā. Tās gan ļoti ātri attapās un ar nākamo vilni no smilšainā krasta jau bija pazudušas. Precīzs rietumnieks ir ļoti labs plekstu copei, ja vien tas nepārsniedz aptuveni 10 m/s un nenes sev līdzi jūras zāles. Labākie plekstu vēji ir visi, kas saistīti ar austrumiem.

Viena atkāpe te gan ir! Ja austrenis dominē ilgu laiku, bute var aiziet no krasta projām, jo tai netiek piegādāta jauna barība – tas ar šādu vēju nav iespējams. Tomēr šāda situācija ir diezgan reti. Tad, lai tiktu pie loma, nāksies vilkt mugurā brienamo tērpu, brist un izdarīt tālus metienus. Turklāt, iespējams, būs jānodarbojas ar džigošanu.

Sistēmu uzbūve

Plekste ir tipiska jūras zivs, kurai ir pilnīgi vienalga, kas notiek ap ēsmu. Nav svarīgs ne āķis, ne aukla, ne sistēma. Viņu interesē tikai ēsma. Āķis var būt jebkura izmēra un krāsas, aukla jebkura resnuma un krāsas. Te veiksme slēpjas zelta vidusceļā.

Aprakstīšu savus mājas darbus.

Pamatauklas galā, kur piesien sistēmu, man ir griezulis kopā ar sakabi. Tā kravnesība parasti ir ap 25 kg, un pirms katra izbrauciena plekstēs tā tiek rūpīgi pārbaudīta. Iemesls? Pirmkārt, pēc katras copes reizes es sistēmas un pamatauklas griezuli ar sakabi noskaloju līdzi paņemtā saldūdenī. Ja tā nedarīsi, uz nākamo copi kaut kas noteikti būs aprūsējis. Sevišķi tas attiecas uz āķu atskabargu un sakabes lociņu. Iesaku ņemt 5 litru pudeli, jo tad paliks arī, lai pirms mājupceļa noskalotu no sejas un rokām to kvantumu smilšu putekļu.

Monofilo auklu izmantoju tikai pamatauklai. Sistēmu sienu uz fluorkarbona pavadu materiāla 0,5 mm diametrā. Kāpēc uz tā? Ciets materiāls, kas, vilkts pāri smilšu sēkļiem un daudzajiem gliemežvākiem, praktiski nebojājas vairākas sezonas.

Kā zināms, copes lietu veikalos plekstu sistēmām ir plastmasas vai metāla pleciņi, daudz retāk tās ir bez šiem papildu atribūtiem. Kurš variants rezultatīvāks? Abi labi, tikai viss atkarīgs no vietas, laika apstākļiem un plekstu vēlmes baroties. Pavisam cita lieta ir ar pavadiņām, āķiem un ēsmām. Te gan var variēt.

Uz plekstu pasākumu man līdzi ir vismaz 20 pašsietas sistēmas. Pleciņu ziņā eksistē tikai divas versijas. Plastmasas pleciņš vai sistēma bez cietā materiāla pleciņiem, bet no fluorkarbona pavadiņu auklas.

Pavadiņas garums kopā ar āķi nedrīkst pārsniegt pleciņa garumu. Pavisam labi, ja tā ir pāris centimetrus īsāka. Manā skatījumā optimāli plastmasas pleciņam ir 13–15 cm. Pavadiņas garums kopā ar sarkano zušu āķi nepārsniedz 10 cm.

Āķa izmērs – no 2. līdz 4. numuram. Mazākus neizmantoju. Tā es mēģinu pasargāt mazās plekstu lapiņas, kam arī garšo mana ēsma. Kā zināms, bute nevilcinās ar izgaršošanu, tā ēsmu ar visiem blakus artefaktiem zibenīgi rij nost. Es brīžiem esmu pilnīgā šokā, kā tā mazā plekstīte spēj dabūt iekšā 2. numura āķi ar visu garneli galā! Ja paskatās uz viņas mutes atvērumu, tas šķiet fiziski neiespējami!

Pirms pie pavadiņas sien āķi, uz tās uzver pērlītes, bet vēl pirms pērlīttēm – vienu vai divus silikona stoperus. Tie ļaus noturēt pērlītes ēsmas tuvumā pie āķa, nevis kaut kur pie pleciņa. Tas ir svarīgi.

Visi šie it kā sīkumi nosaka rezultātu, un neviens, sevišķi ne piejūras copmanis, taču negribēs braukt mājās ar tukšu zivju tarbu. Tiesa gan, daudziem pa ceļam ir Rīgas Centrāltirgus…

Lūdzams, nebradā pa butēm!

Pēdējā reizē, kad biju jūrā, kārtējo reizi guvu apstiprinājumu tam, ka lielas, skaistas butes atrodas tieši pie kājām. Dziļums copes vietā – nepārspīlējot – 40–60 cm. Visām vēders pilns un grab vien no apēstajiem gliemezīšiem. Šis nav nekāds īpašais gadījums, tā ir ierasta lieta, it sevišķi rudenī. Tomēr paļauties uz to, ka bute būs pie kājām, kaut vai konkrētajā vietā ir padziļinājums, būtu liela kļūda.

Tāpēc, sevišķi iesācējiem, vajag izmantot piejūrā likumiski atļautās trīs makšķeres un trīs āķus, sākumā iemest tās dažādos attālumos un skatīties, kas notiek. Ja ir tā švakāk ar metiena koordinēšanu, brīdī, kad kādā konkrētā attālumā parādās plekste, auklu aizklipsē tam domātā vietā spoles kasetē. Tas ir tieši tāpat, kā ar fīderkātu ejot uz baltajām zivīm un izmantojot barotavu.

Te der arī paturēt prātā, ka jūras sēkļi mēdz mainīt gan savu vietu, gan attālumu no krasta joslas. Tas ir kā ar vētrām, straumēm, bēgumiem un paisumiem. Ir jābūt gatavam, ka iepriekšējās reizes vietā jūra var izrādīties atkāpusies vai tieši otrādi – uzplūdusi. Līdz ar to visas kārtis atkal ir sajauktas, un plekste var atrasties arī dziļumā. Tieši tāpēc man vienmēr līdzi ir brienamais kostīms. Man nav nekādas vēlmes aizbraukt 260 km uz vienu galu un tad gar piekrasti meklēt copējamo zonu, kur darboties zābakos līdz celim.

STANDARTA SVINU VARIANTI, KAM BŪTU JĀBŪT KATRA PLEKSTU COPMAŅA INVENTĀRĀ, DODOTIES UZ JŪRAS PIEKRASTI

MANĀ GADĪJUMĀ PLEKSTĒM NEAIZVIETOJAMIE ZUŠU ĀĶI. PRIEKŠROCĪBA TĀDA, KA NAV JĀSKRIEN UN JĀREAĢĒ UZ COPI AR PIECIRTIENU, JO PLEKSTES UZ ŠO ĪPATNĒJO IZLIEKUMU UZSĒŽAS PAŠAS, UN MIERĪGI VAR KĀDU LAICIŅU NOGAIDĪT

Standarta aprīkojums

Kāts. Pirmais, kam pievērst uzmanību, protams, ir kāts. Ja plekste nav cimperlīga, tad tā pieteiksies arī uz slotu ar spoli, kaut kādu auklu, auklas galā iesietu akmeni un pievienotu pavadiņu ar āķi. Viss izcili vienkārši, tomēr šādas copes ir rets pasākums. Plekste nebūt nav tik tupa, kā daudziem šķiet.

Kāta garums – no 390 līdz 550 cm. Pēdējos gados esmu pārgājis uz fīderiem, kam ir 420 cm un tests – 150–180 g. Šādi kāti dod iespēju manipulēt ar lielākiem sistēmas sviniem gadījumā, ja pārsteidz krasta straume. Noteikti līdzi ir arī pāris teleskopi līdz 550 cm.

Garie kāti ir nepieciešami tad, ja iepriekšējās dienās DR, ZR, R vējš ir pūtis vismaz virs 10 m/s. Tāpēc piekrastē var būt sanesta zāle vai turpināties straume. Visbiežāk šīs problēmas ir tieši starp krastu un pirmo sēkli. Tātad tam ar auklu ir jātiek pāri, un aukla nedrīkst skart ūdeni! Pretējā gadījumā pēc 2–3 minūtēm viss būs jāvelk ārā, jo svinu būs aiznesusi straume un aukla būs pilna ar kāpostiem. Tā jau ir nevis cope, bet klope ar zālēm un straumi.

Pamataukla. Tā ir monofilā, un iesaku iekļauties diametrā starp 0,35–0,4 mm. Tas ir optimāli. Protams, auklu ieteicams pirkt kvalitatīvu, nevis kādu lētu kreiso, kuras gadījumā prieks par cenu, bet dusmas par kvalitāti.

Spole. Var jau būt, ka ir kādas īpašas pret smalkajām jūras smiltīm izturīgas spoles, bet es tādas nezinu. Tieši smilšu dēļ es nekad šim makšķerēšanas veidam neesmu tērējis lieku naudu un pircis spoles, dārgākas par 40 eiro. Plus mīnus kāds eiro, bet cena ap šo ciparu.

Protams, ļoti svarīgs ir auklas kasetes lielums, jo, zinot iespējamās situācijas, uztītiem jābūt vismaz 200 m. Pēc dažiem gadījumiem man tas ir likums. Piemēram, atmiņā ir viena diena, kad uz garneles rindā pieteicās 4 taimiņi. Šādos gadījumos mēdz būt visādi piedzīvojumi un auklas daudzums var izšķirt daudz ko.

[IMG:10

PLECIŅA DUBULTĀ VERSIJA. IZMĒĢINI! PLĒSOŅAI IR DABĪGI GRIBĒT ATŅEMT OTRAI TO, KAS PAŠAI NEPIEDER. BET TE PĀRSTEIGUMS – VĒL VIENS BRĪVS KUMOSS! JĀŅEM!

Ko likt uz āķa?

Šis ir interesants jautājums, par ko cepas daudzi. Dažiem ļoti patīk visu ietērpt daudzkrāsainās vīzijās. Tā teikt – jo krāšņāk, jo interesantāk, ko teiks citi copmaņi. Taču es rakstīšu par sevi.

Kad nauda ir jātaupa – izcili labi ķeras uz dažādu balto zivju filejas. Ar ķiploku, ar vanilīnu, tad vēl dažādiem atraktoriem…

Kad naudas ir pietiekami – ļoti labi strādā vārītās garneles savā čaulā, kādas nopērkamas lielveikalos. Lobītās neiesaku ņemt. Man nekad plekstu copē nav nostrādājusi super dārgā tīģergarnele. Droši vien neesmu iemācījies ar viņu pareizi rīkoties. Mana TOP ēsma plekstei ir vārītā garnele.

Tad seko svaiga reņģe un brētliņa. Tikai šīm zivīm jābūt patiešām svaigām, pretējā gadījumā beigās gribēsies paziņot, ka uz reņģēm un brētliņām plekste šodien neņēma! Ļoti labu reņģi var nopirkt arī saldētu lielveikalos. Būs lēti un, iespējams, arī labi. Taču te tūlīt ir jāveic ēsmas uzlabojumi, saistīti ar ķiploka smaržu. Nu patīk plekstei ķiploks, un šaujies kaut nost!

Bija gadi, kad teicu, ka neko īpašu ķiploka smaržā plekstu gadījumā neredzu. Atzīšos – taisīju reņģes marinādi ar smalki sagrieztiem ķiplokiem. Efekta nebija nekāda. Turklāt to butēm piedāvāju brīdī, kad tās labi ņēma garneles.

Šogad bija pirmais gads, kad kā vasarā, tā rudenī reņģi sajaucu ar ķiploku pulveri. Trīs dienas noturot ledusskapī un ik pa brīdim apmaisot, uzzināju interesantu faktu: butei tiešām patīk ķiploks un, šķiet, pat labāk nekā vārītā garnele.

Ievēroju gan kādu atšķirību attiecībā uz to, kā reņģe ir sagriezta ēsmai uz āķa. Ja tā bija vienkārši sadalīta nelielos gabalos kopā ar mugurkaulu, tad copes bija, bet zivs virsū uz āķa nesēdās un arī pieciršana, turot makšķeri rokās, bija ļoti nerezultatīva. Pavisam cita lieta bija, kad reņģi sagriezu filejās, atdalīju centrālo asaku un tad sagriezu aptuveni 0,5 cm strēmelēs. Tad to kā tārpu saskruļļoju virsū uz āķa, atstājot nelielu astīti. Lūk, tā tik bija štelle! Izmēģini!

Ne asakas!

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(4 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[1] Komentāri | dilst | aug
 
arno111

nav slikti pasniegta mācibstunda!

15.okt Atbildēt | Ziņot 2
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager