Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Copes vieta | 17.oktobris 2023, 20:10 | 2 komentāri | 1956 skatījumi

Luksoforā līdaku zaļais!

Sveiciens gan tev, lasītāj, gan rudenim! Dzestrums laukā pēc lieliskās vasaras ienes dabā acīm redzamas izmaiņas. Asaru trakošana upēs un ezeros pamazām noplok, bet līdakas trāpās arvien biežāk. Tātad laiks likt uzsvaru uz zobainajām medniecēm, jo rudens tautas runās ir arī lielo līdaku laiks. Šajā rakstā apskatīšu Daugavas vietas virs hesa, kur veiksmīgi ķert tieši līdakas. Arī lielās. Džiga un atvadiņas tehnikā.

Protams, līdz ar Live Scope tehnoloģijas ienākšanu sameklēt zivis ir kļuvis vieglāk. Un viņas izdodas atrast un arī veiksmīgi ķert tur, kur līdz šim tas nebija iespējams. Ļoti noder sportā un gida pakalpojumos. Tomēr, ja runā par copi vulgaris, tad, protams, rodas jautājums – ar ko sākt un kur viņu, to trako zivi, meklēt?

Man pašam patīk tāda 50/50 padarīšana, kad zināmās vietās es nostājos bez eholotes un taustu, pārbaudu grunti – un pēkšņi seko uzbrukums māneklim! Man šāda sacensība tomēr sirdij ir vistuvākā, lai arī bez garantijas, ka man par labu. Esmu gana daudz tā izbraukājis gan Latgales ezerus, gan arī Daugavu, lai vairs nekad neraizētos par gala iznākumu. Tāpēc, ja eholote paliek mājās, nekas traks – jāorientējas pēc taktilās un citām sajūtām!

Daugava ir dzīva un plata upe ar pamatīgu straumi, sevišķi, kad pavasara, rudens un pat ziemas palos sāk celties ūdens. Jā, jā, līmeņa svārstības, pat neskatoties uz Baltkrievijā salīdzinoši nesen uzcelto hesu, joprojām ir aktuālas, un, ja divu trīs dienu laikā līmenis strauji uzlec augšā, džiga svars arī jāmaina. Ja, piemēram, citkārt gana okei bija 6–7 grami, tad nu 3 metru dziļumā nepietiks ij ar 22 gramiem.

Pavasarī pēc nārsta, visu vasaru un arī kādu daļu septembra zaļās šķilas sastopamas pašās neiedomājamākajās vietās – gan uz akmeņainām sērēm, gan aiz vientuļā ledus laikmeta ledāja atnestā milzu bluķa upes vidū. Tāpat līdz 5 kilo smagi kukaiņi var peldēt pat 30 cm dziļumā uz smilšu pludmales. Esmu vilcis viņas gana daudz, lai secinātu – jā, līdakas ir lieliski pielāgojušās dzīvei upē, un faktiski tās var noķert jebkurā vietā gan ar straumi, gan bez tās.

Tomēr, atnākot rudens dzestrumam un salnām, zivis sāk mainīt savas uzturēšanās vietas, un seklajos posmos, kur auga zāles, tās trāpās arvien retāk. Līdz ar to ir laiks pārslēgties uz... bedrēm. Jā, Daugavā zema līmeņa laikā var būt kilometriem gari posmi, kur dziļums ap 3 metriem jau var tikt uzskatīts par bedri. Zinot šādas vietas, bez loma nepaliksi! Lai lielajā upē stundām nav jāmeklē šīs gultnes anomālijas un lai saprastu, uz kuru posmu braukt, laba aplikācija ir Garmin Active Captain. Iesaku. Ir arī posmi, kur gultnē bedres ir kā garenas gravas, kilometriem garas, ar dziļumu 5–7 metri un akmeņainu vai mālainu, cietu grunti, kuras perfekti piemērotas džigošanai.

Cik n-tajos gados esmu novērojis, līdakas interesē ieeja bedrē un izeja no tās, plus mīnus 50–100 metri klāt. Pašā bedres viducī uz kārtīga izmēra zivīm esmu trāpījis ļoooti reti. Tāpēc ir jāsaprot, kur sākas un beidzas gultnes padziļinājums. Bedres Daugavā var būt dažādas, zivju vidū, tostarp trofejas izmērā, gana populāri ir arī kompakti padziļinājumi pie krasta.

Es sāku strādāt bedres sākumā un, virzoties pa straumi lejup, stājos uz enkuriem tā, lai būtu ērti mest un vilkt paralēli krastam, lai māneklis slīd no kants uz leju. Līdzīgi apstrādāju arī otru malu, tad māneklis iet otrādi – no bedres uz kants augšu.

Bez bedrēm interesanta ir krasta kants pie ūdensaugiem, kur ir apmēram 2–2,5 metru dziļums. Arī tur var dirnēt kāda laiska torpēda vai arī būt smuka aizstraume ar līdzīgu dziļumu, kur, nostājoties uz 2–3 enkuriem, var iztaustīt gan piekrastes zonu, gan arī straumes un mierīga ūdens robežu. Man personīgi rudenī līdakas visbiežāk trāpās tieši šādās vietās. Acīmredzot tur sanāk mazu raudiņu un asarīšu bari, kas piesaista zaļo plēsoņu uzmanību. Šādās vietās man, var pat teikt, patīk ķert visvairāk, jo gadās pārsteiguma brīži, kad zivis mānekli zem laivas paņem jau pirmajā metienā. Un, kas interesanti, šādā aizstraumē man ir gadījušies arī perfekti copes izbraucieni, kad trāpu uz zivju saietu un no viena enkura salasu līdaku normu vai pāris trofejas virs trīs kilogramu vērtē. Vai arī kādu smuku citu sugu piezvejā, piemēram, meženi vai zandartu.

Uz ko ķeru?

Tā kā cope notiek straumē, kātam jābūt izturīgam, pacietam džiga kātam ar rezervi ekstra gramiem. Rezerve un izturība ir tamdēļ, ka ar smalkumiem stiprā straumē nav aršanas. Pēc otrā glaunā kāta salaušanas es upēs ķeru ar budžeta variantiem. Piemēram, ar Salmo Elite Jig, kam ir pietiekama rezerve un kas, īpaši neizjūtot pārslodzi, straumē ļauj uzbumbot džigus un ausaiņus ar mānekļiem arī uz 27 un vairāk gramiem.

Spoli lietoju Ryobi 2500 pēc Shimano klasifikācijas.

Aukla – Berkley Fireline 1.2 pēc japāņu sistēmas.

Ir arī laba, pārbaudīta stīga vai volframa pavadiņa 35 cm garumā. Pavadu lieku, jo biju sarīkojis testu ar 0,7 un 0,5 mm fluorkarbona auklām, un to veiksmīgi nokoda/nogrieza jau copes brīdī, atstājot mani dziļās pārdomās par to, cik liels tas kukainis apakšā bija... Garāka pavada vieš cerību, ka zivs netiks zaudēta ar mānekli mutē. Bet tāpat viss kas var gadīties.

Kā jau pieminēju iepriekš, džiggalvas un ausaiņa svars šajās vietās ir ļoti stiepts jēdziens, jo vienā mierīgi pietiks ar 10 g mānekli 3–4 collu garumā, bet 200 metrus zemāk straume ieskrienas, kļūst seklāks – un māneklim vajag visus 27 gramus svarā un 2,6 collas garumā. Tāpēc parasti man kastēs ir komplekts no 6 līdz 28 gramiem, lai varu piemeklēt svaru jebkurai situācijai.

Mānekļiem ir svarīgi, lai ir gareni un straumē neveido buru. Jāmin Relax, Gambler, Narval, Lucky John un citu ražotāju piedāvājums, kam 3–5 collu modeļu izvēle ir gana plaša. Vairāk gan man neprasās, cienījama izmēra zivis uz šādu garumu sēžas gana bieži.

Ausaiņus man patīk aprīkot ar divžuburiem, un tos es izmantoju, kad vajadzīga aktīvāka spēle pasīvākam māneklim. Savukārt džiggalvas, man noder aktīvam māneklim, kuru velku lēnāk, ar lielām pauzēm. Jāsaka, ka zivis upē ir pārsteidzoši aktīvas – ja novembrī ir salnas un ūdens temperatūra stipri krītas, tāpat diezgan aktīva spēle dod rezultātu.

Stiprā straumē pieķērusies līdaka virs 3 kilogramiem sarīko krietnu jandāliņu, līdz ar to copesrīkam tā būs laba rezerves pārbaude. Cik reižu nav dzirdēts, ka čomi laivā skaļi komentē, kāds tur milzīgs kukainis apakšā. Jo līdz šim ķēruši ezeros un nav pieraduši pie tāda straujuma un spēka, kas loka viņu smalkos rīkus. Pat divniecīte iedos tā, ka maz neliekas! Parasti līdaku cope upē ir ass knābiens, pēc kura seko adrenalīna pilns piecirtiens, bet reizēm ņēmienu var sajust tikai ar sesto un pat desmito čuteni, jo kāta gals gandrīz nesakustas, tikai aukla nedaudz apgriežas, kā mēdz teikt – zivs uzelpo māneklim.

Upē līdakai patīk gan klasiskais 2–3 apgriezienu džiga solis ar vidēju ātrumu, gan ātrais, platais, kā es saucu 4–5 ātru apgriezienu soli ar smagāku džiggalvu, gan īsais, asais 1–2 apgriezienu palēciens.

Principā šī būtu bāze, ar kuru īsajās novembra dienās tikt pie izciliem lomiem.

Tāpat arī pārskatīt taktiku pasīvās dienās man lika otvodnoj povodok, jo copju biežums ļāva saprast, ka džigs šodien zaudētu vienos vārtos. Sienu klasiski, tik vēl pielieku smalku volframa pavadu, 15 cm galā, bet pati pavada ir ap 1,10–1,20 m gara, 0,22–0,25 mm resna un no fluorkarbona. Lielāku diametru neprasās. Svaram apakšā man ir pavada no fluorkarbona vai monofilās auklas ap 0,35 mm diametrā. Tā kā straumē veidojas bura, parasti uzreiz lieku vismaz ar 20–22 g smagumu, lai ir ērti vadīt ar vienu vai diviem spoles apgriezieniem, arī ar asiem parāvieniem un kontrolēt izspēli un grimšanu.

Ko vēl piebilst?

Mērķtiecīga līdaku cope upē īsās, drūmās novembra dienās var patīkami pārsteigt gan loma kvantitātes, gan kvalitātes ziņā. Ja no viena enkura var salasīt patīkama izmēra zivju normu, tad var teikt, ka copei nav ne vainas. Un tas var būt gana aktīvs un interesants pasākums visas dienas garumā. Arī tamdēļ, ka pārmaiņas pēc var paņemt līdzi arī mīļoto – ietērptu jauniegādātā termoveļā un kombinezonā ar siltiem putu zābakiem. Tad iedot viņai rokā džiga kātu, un, ja viņai iepatiksies, iegūsi vislabāko copes kompanjonu pasaulē. Jo redzēt viņas prieku par lomu ir miljona vērts.

Mēs zivis arī ēdam, tomēr, kopš nostabilizējusies apziņa, ka kaut kas jāatstāj arī nākotnei, daudzas atlaižu. Ir prieks, ka rekreācijas atpūta ceļ arī kultūras līmeni, tomēr līdz vispārējai apzinībai vēl ilgs ceļš ejams. Te jāpiemin gan maliķi pie upes, gan visādi mēslu izvedēji un piegružotāji. Arī krasti ir caurstaigājami arvien mazāk, jo līdz pat ūdenim tiek uzlikti žogi un saaug mežonīga kārklu biežņa.

No otras puses, arvien vairāk pie upes redzu un satieku patiesi fanātiskus spiningotājus, kas nebāž mazuļus kulēs un tiešām copi uztver filozofiski. Arvien mazāk ir velcētāju–traktoristu, kuru mērķis ir tikai piesist pilnu kasti, lai atpelnītu kātu, laivas un degvielas izdevumus. Cerams, pozitīvās tendences turpināsies, un kolektīvā apziņa, vismaz makšķernieku starpā, labvēlīgi ietekmēs multikulturālo vidi mūsu valstī.

Tāpat cerams, upe arī turpmāk priecēs tos, kuri nebaidīsies no viņas reizēm sūrā rakstura un makšķernieka laimi meklēs tieši straujos ūdeņos.

Un nobeigumā jāpiemin – ir tik feini paņemt pāris smukas līdakas uz mājām, atdalīt gaļu no asakām, pievienot speķi, garšvielas un sāli, apviļāt rīvmaizē, izcept un, pievienojot zaļumus un mērci, pārsteigt savus tuvos ar... līdaku burgeru! Jā, jā, esmu to novedis līdz pilnībai un varu droši apgalvot, ka tas pašlaik ir mans topa ēdiens, ko esmu gatavs taisīt jebkurā diennakts laikā! Pamēģini arī tu!

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[2] Komentāri | dilst | aug
 
zaraza

.."volframa pavadiņa 35 cm garumā"...:)

19.okt Atbildēt | Ziņot 0
fjodors.ivan

Jā Guntar, Stan mar piemēram

19.okt Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager