Caunes copes maratons

Dzīve ir jādzīvo kā piedzīvojums, saka Latvijas sporta žurnālistikas veterāns, 12 olimpisko spēļu aculiecinieks Dainis Caune. Makšķerēšanas gudrības smēlies skolas gados pie Aiviekstes. Vēlāk arī laikrakstā Sports, strādājot vienā kabinetā ar lielo copes apskatnieku Juri Robežnieku. Dainis interesi par makšķerēšanu nav zaudējis arī konkurencē ar saviem vēlākajiem hobijiem – vindsērfingu (Caune ir viens no šī sporta veida pionieriem Latvijā), kalnu slēpošanu un garo distanču slēpošanu. Pašlaik 71 gadu vecais organisms jāsagatavo martā paredzētajam 90 km slēpojumam Vasaloppet, bet arī maija līdakas un rudens foreles arvien ir Caunes obligātajā gada programmā.

Sapnis par spiningu

Zinu, ka tu katru vasaru makšķerē Ļaudonas apkaimē. Esi tur uzaudzis?

Ļaudona ir manas mātes dzimtene. Es esmu dzimis Koknesē, Ļaudonā gāju skolā no 3. līdz 8. klasei. Mani vecāki mainīja dzīvesvietas, laikam baidījās no izsūtīšanas – tad jau nezināja, ka pēc 1949. gada masveida izsūtīšanas vairs nebūs. Visi apkārtnes saimnieki bija izvesti, un mātes saimniecībā bija 40 hektāri zemes, ar to izsūtīšanai pietika. Vectēvs audzēja sugas buļļus un bija slavens ar to, ka brauca uz krogu, ratos iejūdzis bulli.

Skolas gaitas sāku Lēdmanē, Krodzinieku pamatskolā, tad vecāki pārcēlās uz Saikavu, pēc tam uz Kalnājiem, kas bija piecus kilometrus no Ļaudonas. Tur bija mani labākie izturības treniņi – kad sniega nebija, gāju uz skolu piecus kilometrus un tikpat atpakaļ. Tas ielika labus pamatus manai gargabalnieka būtībai.

Tātad copēt sāki 3. klasē?

Nu, interese par makšķerēšanu man bija jau agrāk. Vienām mājām, kurās vecāki apmetās, bija interesants nosaukums – Ideāli. Pie tām tecēja maza upīte Aviekste, kas ietek Ogrē. Starp citu, braucot pa jauno Kokneses ceļu, tai pie Ķeguma krustojuma brauc pāri. Labi atceros, ka es kā mazs puika, vēl pirmsskolas vecuma, vēroju, kā Aviekstē ņemas grunduļi un asarīši. Es tos mēģināju noķert ar katliņu!

Īstā cope man tiešām sākās Aiviekstē 3. klasē. Dzīvojām vectēva mājās pusotru kilometru no Ļaudonas uz Lubāna pusi. Tās bija vienas no pirmajām mājām, ko vācieši nenodedzināja.

Ļaudonu vācieši 1944. gadā nodedzināja. Viņi bija pārliecināti, ka krievi ies apkārt Teiču purvam un forsēs Aivieksti Ļaudonā, tāpēc dažas dienas iepriekš iedzīvotājus palūdza izvākties no savām mājām un Aiviekstes kreisajā krastā uztaisīja tuksnesi. Visu nodedzināja, lai krievam nebūtu kur slēpties.

Krustkalnos vācieši ierīkoja kapitālu aizsardzības līniju. Tur vēl tagad ir daži dzelzsbetona bunkuri, kurus pat vietējie nezina. Tā kā mūsu mājas netika nodedzinātas, tāpēc kādu laiku pēc tam tur gandrīz vai puse ļaudoniešu dzīvoja. Pie mūsu mājām ir uzkalniņš, viss vienās bumbu bedrēs. Tur bija bijusi jaunaudzīte, un vācieši bija iedomājušies, ka tur ir novietota krievu artilērijas baterija, un konsekventi sabumbojuši.

Pie tām mājām ir divas upītes – Driksna, kas iztek no Driksnas ezera un ietek Aiviekstē, un Mila. Driksnu vēlāk uzplūdināja un pārvērta par zivju dīķi.

Man gan galvenā makšķerēšanas vieta bija pati Aiviekste. Pa ceļam uz upi ceļa malā bija mājas, kurās dzīvoja viens vīrs, droši vien tik vecs kā es tagad. Viņš bija kaislīgs spiningotājs. Pie viņa es redzēju pirmo spiningu. Tas bija aizbāzts aiz sijas, acīmredzot vēl Latvijas laika rīks. Ar līmēta koka spici un kārtīgu spoli. Cik pie viņa iegāju, tik vienmēr lūdzu, lai man parāda to spiningu. Viņš rādīja, es jūsmoju. Un atceros, ka tolaik sapņoju – ja tas vīrs nomirtu, viņš man varētu savu spiningu atstāt mantojumā. Tomēr pie sava spininga tiku, kad viņš vēl bija dzīvs.

Manas mātes māsas vīrs bija liels šķaunaču meistars. Aiviekste tad bija pilna ar tām. Ļaudonas šķaunaču makšķernieki bija slaveni, ķēra viņas iebarotās vietās.

Par ālantiem tur šķaunaces nemaz nesauca?

Nē, tikai par šķaunacēm. Man tie neķērās un Aiviekstes sami arī ne, tikai līdakas. Atceros, cik lepni stiepu mājās savu pirmo līdaku. No upes uz mājām varēja aiziet taisni caur mežu un pa pļavām, bet es gāju pa ceļu ar trīs kilometru lielu līkumu cerībā, ka kāds mani redzēs vai satiks. Dažs labs kolhoza šoferis arī garām pabrauca un noskatījās.

Tā līdaka bija liela?

Kāds kilograms bija. Uzmaucu uz kāsīša, aste vilkās pa zemi.

Pirmais lielākais copes laiks man tātad bija līdz 8. klasei. Pēc tam pārcēlos uz Rīgu un uz laukiem braucu tikai vasarā.

Otrs aktīvākas copes periods bija 80. gadi, kad jau strādāju žurnālā Liesma. Toreiz mani makšķerēšanai pievērsa žurnālists Juris Laksovs, lai viņam vieglas smiltis. Juris bija ļoti prasmīgs un kaislīgs copmanis, izcils Lielupes zandartu meistars. Ar viņu iepazinos tā, ka viņš uz Liesmu bija atsūtījis savu rakstu Ar āķi atlokā. Tas bija teicams makšķernieka stāsts ar pavadvēstuli, ka vajadzētu tomēr Liesmā par makšķerēšanu rakstīt vairāk, tā arī jauniešiem esot piedienīga nodarbe. Kā es viņa numuru atradu un sazvanīju – vairs neatceros, bet rezultāts bija tāds, ka drīz vien Laksovs pie mums strādāja štatā, un mēs kļuvām par labiem draugiem. Viņš brauca pie manis uz laukiem, tur abi makšķerējām un Driksnas ezerā kopīgi noķērām manu lielāko līdaku.

Cik liela bija?

Droši vien astoņniece. Kad Driksnā no gumijnieces ķēru, enkuru parasti neņēmu līdzi. Reiz man tur jau bija pieķērusies liela zivs, acīmredzot līdaka. Toreiz to vilku, bet viņa savukārt vilka mani ar visu laivu, līdz ievilka zālēs un aizgāja. Dusmās iemetu spiningu ezerā. Paldies dievam, tas nenoslīka.

Man liekas, toreiz kopā ar Laksovu tā bija tā pati līdaka, kas man pirms gada bija aizgājusi. Pieķērās man, izcēlām kopā. Sākumā vilku, bet nevarēja redzēt, ko tieši. Tad pēkšņi zivs ūdenī pagriezās uz sāniem, un es ieraudzīju riktīgu baļķi. Forša sajūta! Arī šajā reizē enkura nebija, bet Laksovs prasmīgi darbojās ar uztveramo tīkliņu, un līdaku dabūjām rokā. Manai meitai Līvai tad bija pieci gadi, viņa atteicās fotografēties blakus tādai līdakai, bija bail.

80. gados man sākās arī vindsērfinga periods. Tad nāca laiks, kad sociālisms beidzās, un līdz ar to beidzās arī mūsu uzbūvētā vindsērfinga attīstības sistēma ar pašbūvētiem dēļiem. Sākās sērfings, kā nākas, ar kārtīgu inventāru, kas maksāja lielu naudu. Tad gandrīz desmit gadus ilga mans trešais makšķerēšanas periods – nesērfoju, bet drusku pievērsos sapaliem un nopietnāk – forelēm. Biju iemanījies Aiviekstē ķert sapalus ar pludināšanu.

Pa kādām upēm veda tavas foreļgaitas?

Biju priecīgi pārsteigts par Vesetu – ļoti interesanta un dažāda upe. Mežā pret Vietalvu tā varbūt ir kā Pērse, pie kuras esmu dzimis, bet kuru neatceros. Vesetas gultne posmā pret Vietalvu ir no akmens plātnēm, ar nelieliem ūdenskritumiem. Tāds tas posms ir kādus trīs kilometrus. Pēc tam Veseta ir līdzīga Aronai un tad pazūd purvā – upes vispār nav. Bet purva otrā galā atkal ir īsta foreļupe ar smilšainiem un mālainiem krastiem. Augšpusē savukārt ir tikai meliorēts grāvis. Vesetas posms ar akmeņaino gultni ir ne tikai skaists, bet arī ļoti ērts, vari brist pa upi, nav jālaužas cauri krūmiem.

Vai tur nebija daudz tādu bridēju?

Zini, ne. Pats biju pārsteigts, ka gandrīz nekad nevienu makšķernieku nesatiku, lai gan gāju tur forelēs sestdienās un svētdienās. Bet vislabāk man foreļu copē veicās Aronā.

Tāpēc, ka tā ir tuvāk Ļaudonai, vai tāpēc, ka tā tev vislabāk patika kā foreļupe?

Pirmkārt jau tāpēc, ka tuvāk. Zini, kā tas ir laukos: “Četros vajadzētu iet uz copi. Vēl tikai jāizdara tas, tas un tas... Velns, jau pieci, šito darbu tikai vēl pabeigšu, un tad gan uz copi… Vai, ko tad nu vairs, nu jau tumsa nāk…”

Kā tev Aronā ir ķēries?

Nekādu dižo foreļlomu man nav, bet galvenais jau ir piedzīvojums. Ļoti skaista un vientulīga upe – lai gan tur varēja gadīties, ka pēdas jau ir priekšā. Reiz pavasarī nospiningojos Aronā gandrīz līdz tumsai, bet uz mašīnu jāiet pāri lielai pļavai mežmalā, un pavasarī tā pļava applūst. Eju un skatos – vienā pusē kaut kas rukšķ – tur mežacūku bars. Otrā pusē – stirnas ganās. Debesīs – pilnmēness. Sirreāls skats!

Labi, ka nebija vienā pļavas pusē vilks, otrā lācis…

Tie arī tur ir. Vilkus saticis neesmu, bet ērgļu pētnieks Uģis Bergmanis turpat pie Ļaudonas manā klātbūtnē vilku ir sagaudojis. Nu, varbūt uz ceļa pie Driksnas ezera esmu arī vienu redzējis. Bet tikpat labi tas varēja būt suns – mēs viens otra personību nenoskaidrojām.

VINDSĒRFINGA PIONIERIS. Caune ir viens no šā sporta veida aizsācējiem Latvijā. 2018. gads

Ko redz sērfojot

Kā tev foreles ķērās šajā vasarā?

Šovasar vispār forelēs neaizgāju ne reizi. Nepaspēju.

Varbūt uz vecumu tā taisīšanās kļūst arvien ilgāka?

Nē, nav runa par taisīšanos – man nav laika. Vasarā jāsērfo, tagad arī uz Vasaloppet 90 kilometru slēpojumu klasiskajā stilā jāgatavojas.

Slidsolī arī esi slēpojis?

Esmu. Starp citu, Skandināvijā ziemeļpuses miestos pārsvarā ir klasiskā stila trases. Tur visi lielākoties slēpo klasiku. Klasiskais solis ir lēnāks nekā slidsolis, bet labāks mugurai. Slidsolis ir asimetrisks – paskaties biatlonu, tur sportistiem, slēpojot slidsolī, vienmēr viena roka ir augstāk. Lielie meistari pat maina nūjas, lai nebojātu muguru. Biatlonisti treniņu procesā vismaz reizi nedēļā slēpo arī klasiku. Skandināvijā, ja kāds slēpo slidsolī, tas ir sportists, visi pārējie, bijušos sportistus ieskaitot, vālē klasikā. Tikai Austrumeiropā un Latvijā tu skaities baigais kings, ja slēpo slidsolī.

Kurš stils ir sarežģītāks? Slidsolis?

Ne viens, ne otrs nav tik vienkāršs, kā izskatās. Klasisko soli daudzmaz normāli iemācīties ir grūtāk. Sporta skolās arī pie mums apmācība sākas ar klasisko soli.

Kas tur daudz ko mācīties – viens, divi, viens, divi…

Nav gluži tā. Ir daudz nianšu, lai ar to pašu spēku dabūtu pavisam citu ātrumu. Bieži vien redzu, ka es ar savu sirmo galvu iztaisu vienu soli un aizslīdu tikpat tālu, cik viens jaunietis man priekšā ar trim soļiem.

Biatlonā trenēties tu sāki tā augšupejas laikā Latvijā?

Jā, 60. gadu beigas, 70. gadu sākums tiešām bija augšupeja. 1972. gadā pasaules junioru čempionātā dubultuzvaru 15 kilometru distancē svinēja Jānis Čaurs un Aleksandrs Bogdanovs, un uz dalību Saporo olimpiskajās spēlēs PSRS izlases sastāvā pretendēja Vitālijs Urbanovičs.

Vispār man pirmais sapnis, atnākušam uz Rīgu dzīvot, bija nevis biatlons, bet tramplīnlēkšana. Biju jau izpētījis, ka Biķerniekos ir tramplīns.

Bija gan, pats pamatskolas gados esmu no tā tramplīnkalna braucis. Laikam, lai puišeļi pa to nelaistos, vienreiz kalnam šķērsām bija pat ķēde novilkta.

Jā, bija tur tiešām tāds idiotisms. Bet tramplīni tolaik bija visās malās. Meklēdams, kur varētu trenēties, atradu Biķerniekos tādu barakveidīgu māju, Dinamo slēpju bāzi. Teicu, ka ļoti gribu trenēties. Treneris prasīja, ko tieši. Teicu: tramplīnlēkšanā. Treneris atbildēja: varēsi arī tramplīnu, bet vispirms sāksim tāpat. Tā es nokļuvu biatlonā.

Kad sāki braukt ar vējdēli?

Kad kļuvu par žurnālistu. Ātri sapratu, ka žurnālisti dzer un pīpē, nometu biatlonu, sāku dzert un pīpēt…

Nu, Preses nama laikos savādāk nemaz nevarēja. Tad dažs labs žurnālists līdz savai redakcijai dienas laikā nemaz neuzbrauca, uzreiz devās lejā uz kafejnīcu un tur arī palika līdz vakaram.

Kad es sāku, Preses namu vēl tikai būvēja. Laikraksta Sports redakcija atradās Puškina ielā 3. Tā kā es biju jaunākais, man vajadzēja iet uz veikalu, kam izkārtnē muciņa, pēc devas meistariem. Tomēr ātri vien sapratu, ka īsti labs tāds dzīvesveids nav, kaut kas jādara. Nospriedu, ka tie sporta veidi, par kuriem rakstu, jāmēģina pašam apgūt.

Vai jums bija sadalīts, kurš par kuru sporta veidu raksta?

Bija. Man bija abas airēšanas – akadēmiskā un kanoe, distanču slēpošana, biatlons… Tajā laikā sāku arī braukt ar ūdensslēpēm, varēju veikt slaloma distanci. Tad presē parādījās vindsērfinga ideja. Juris Rudzītis no Cēsīm no krievu žurnāla Katera I Jahti bija iztulkojis rakstu, kurā bija stāstīts, kas tas vindsērfings ir un kā tādu var pats uzbūvēt. Krievi bija izdomājuši, ka dēli var uztaisīt no finiera. Andrejam Cīrulim kāds bija iestāstījis, ka to rakstu vajag publicēt, un Cīrulis tā arī izdarīja. Tas parāva vaļā vindsērfinga kustību, mēs sākām paši būvēt dēļus.

Tu arī būvēji?

Es vairāk slīpēju. Lielākais būvētājs bija Māris Gailis, viņš ir kokapstrādes inženieris. Būvēdami domājām – kāda velna pēc dēlī ir vajadzīga tāda sarežģīta lieta kā švertkaste, kāpēc tā būtu jācilā. Tad ielikām dēlī švertu uz mūžīgiem laikiem, turklāt no dūralumīnija. Būtībā uzbūvējām ķīļdēli un tikai vēlāk sapratām, kā tas ietekmē burāšanu. Pirmie sērfotāji Latvijā faktiski nenāca no burātāju aprindām, tie tai lietai pieslēdzās drusku vēlāk. Mums par burāšanu sākumā nebija lielas jēgas, pagāja kādas trīs vasaras, kamēr apguvām.

Kad tu brauc ar vējdēli, vai zivis arī pamani?

Zivis reizēm redz lēkājot. Sērfojot esmu secinājis, ka Ķīsītī ir daudz zivju, tur ļoti bieži ar dēli nesies un pēkšņi kaut kas priekšā uzlec.

Tātad tajā posmā, kad labam dēlim tev nebija naudas, nācās copēt?

Jā, tā arī bija. Kad dzīves materiālā puse sakārtojās, makšķerēšanai vairs neatlika laika. Protams, maijā uz līdakām noteikti vajag aiziet un rudens pusē uz forelēm arī.

Viena no pēdējām foreļcopes reizēm man bija Aronā septembra beigās. Diena bija tik skaista, ka nevarēju nebraukt, – pēdējā atļautajā copes dienā tomēr sataisījos. Aizbraucu skaistā nomaļā vietā pie Lāču purva. Mētāju, mētāju, nekas neķērās. Saule jau sāka rietēt. Tad it kā kaut kas pagrāba. Saule gāja arvien zemāk, kļuva aukstāks, nagi sāka salt.

Te pēkšņi sajutu novējojam kūtsmēslu smaku. Domāju: velns, kur te tāda radusies? Zināju, ka aiz muguras ir vienas mājas, bet pusotra kilometra attālumā. Nākamā māja arī tikpat tālu, no turienes tik intensīva smaka nevarētu atnākt. Turpināju mētāt. Metu, metu, bet smaka kļūst arvien stiprāka. Ir gandrīz jau pustumsa. Eju uz priekšu, liekas, ka tur viena forele sēž, varētu to dabūt. Man Aronā ir bijis tā, ka forele jau lielā tumsā pieķeras, kad faktiski uz dullo esmu iemetis. Vajadzētu taču man šodien vienu dabūt…

Te atkal smaka uzvējo, un tāds kā pirdiens atskan. Sāku domāt, vai man jau pavisam rādās. Metu vēlreiz, un atkal atskan garš pirdiens. Un riktīga smaciņa arī nāk. Pagriežu galvu atpakaļ – tur metrus divdesmit no manis divi aļņi kārklu krūmā šķin zarus, mierīgi paskatās uz mani un ēd tālāk pilnīgā labsajūtā un organisma atraisītībā. Kur tu vēl Eiropā šitādu skatu redzēsi?

Bet manam jaunākajam dēlam Atim, kad viņš tur makšķerēja, viens alnis bija pienācis pavisam klāt.

Droši vien pārbaudīt, vai viņam ir makšķerēšanas karte...

Riesta laikā aļņi ir diezgan uzmācīgi. Bet par saviem puikām man prieks. Gan Didzi, gan Ati esmu vedis uz Aivieksti, viņi makšķerēšanu labi pieprot un dara to gudrāk un produktīvāk par mani. Turklāt ar moderno attieksmi, ka noķertu zivi labāk atlaist, ka makšķerēšana šodien nav pārtikas sagāde.

Tu noķertās zivis paturi?

Protams, man ir vecā skola. Bet mani dēli atnāk no upes, prasu: “Kur zivis?” Viņi atbild: “Kā – kur? Upē.” – “Vai tad necopējāt?” – “Kāpēc necopējām? Copējām, noķērām un palaidām atpakaļ.”

Kur zivis? Telefonā… Vai tev bija kāds skolotājs foreļu gudrībās?

Tāda īsta skolotāja man nebija. Faktiski vecākais dēls Didzis tajās lietās tad jau bija gudrāks par mani. Viņš forelēs sāka iet ātrāk nekā es, pats kvēpināja rotiņus.

Ko Didzis tagad dara?

Kāpj pa jumtiem, ir industriālais alpīnists.

Ar fotogrāfu Ilmāru Znotiņu (pa labi) un LOK preses sekretāru Mārtiņu Mālmeisteru

Neparedzamie elementi

Vai foreles un maija līdakas ir tavi vienīgie copes mērķi?

80. gados man bija arī vēdzeļu periods. Mans kolēģis Sportā bija Juris Robežnieks, ar viņu kādu laiku sēdējām vienā redakcijas istabā. Viņš man ir devis vērtīgus padomus arī foreļu lietās un uzdāvināja no angļu valodas tulkotu grāmatu. Tās nosaukumu ātrumā neatceros, bet tajā bija gan makšķernieku stāsti un humors, gan lietišķi padomi, kā kuras zivis ķert.

Nodaļa par vēdzelēm tur bija izcila! Ka vēdzeļu copei vislabākais laiks ir vissliktākais un ka vīri, makšķerējot vēdzeles, mēdz iegrimt dziļās pārdomās par pasaules kārtību, malkojot sildošus dzērienus. Mēs šos ieteikumus pārbaudījām un pārliecinājāmies, ka tas tiešām tā ir! Sildošos dzērienus vēdzeļu copē reizēm tā salietojāmies, ka no rīta bijām apsniguši. Kad Uģis Bergmanis atbrauca pakaļ, viņš mūs atrada kā trīs sniega kupenas…

Bet tā vēdzeļu kaislība bija traka. Skatāmies: ir riktīgs slapjdraņķis, lietus ar sniegu, tātad īstais vēdzeļu laiks – jāiet! Sapakojamies un cauri mežam uz upi prom jau zināmās bedrēs. Aizejam un konstatējam, ka vējš tik stipri pūš pretī, ka grunteni nevar iemest…

Vēl labāks variants bija, kad, no rīta atbraukuši, ieraudzījām, ka Aiviekste salst ciet, malas jau ledū. Bet mums gājiens bija skaidrs – iebraucam upē ar gumijnieci un ar cirvīti izcērtam ceļu, kur gruntenes mest.

Vēdzeles Aiviekstē ķērās smukas?

Nu, sildošo dzērienu tilpums bija lielāks nekā tās vēdzeles. Bet uzcepšanai tomēr sanāca. Vēdzele ir reti garšīga zivs. Vienreiz mums tur arī sams pieķērās.

Tik vēlu rudenī?

Jā. Vasarā uz samiem Aiviekstē neesmu gājis. Man nav tik daudz laika, tie garie gabali prasa ilgas nodarbības.

Kad tu sāki savus gargabalus?

Tas ir jau no jaunības, no biatlona laikiem. Bija Latvijas čempionāti distanču slēpošanā, mēs arī tajos piedalījāmies. Tur bija arī 50 un 70 kilometru distance. 1970. gadā pasaules junioru čempions biatlonā Jānis Čaurs mēģināja nobraukt 70 kilometru distanci, bet nenobrauca. Nākamajā gadā pieteicos es, kas biju švakāks biatlonists par Čauru, un finišēju apmēram četrarpus stundās. Toreiz vinnēja Vitālijs Urbanovičs.

Paralēli tur notika slēpojumi arī īsākās distancēs. Trase sākumā gāja kopā, tad sadalījās, 70 kilometru trase aizgāja pa labi. Daudzkārtējais čempions distanču slēpošanā Uldis Lizums toreiz bija distances priekšnieks, viņš pie sadalīšanās vietas stāvēja un vaktēja, lai kāds neaizslēpo nepareizi. Es slēpoju Uldim garām, viņš man sauc: “Ei, kur tu brauc, tev taču pa kreisi!” Vēl nobrīnījās, kad pateicu, ka slēpoju tomēr pareizi. Pēc tam arī 70 kilometru slēpojumi beidzās. Un es esmu palicis vienīgais, kas to distanci noslēpojis, būdams jaunāks par 20 gadiem.

Tu garos gabalus tikai slēpo vai arī skrien?

Dažus maratonus esmu nojozis.

Kāda ir sajūta?

Maratons ir maratons – kaifs iestājas tikai pēc tam, kad jau esi ticis galā. Tad ir apziņa, ka esi noskrējis maratonu, un viss pārējais liekas pilnīgs sīkums.

Nāves punkts tev iestājās?

Nāves punkta iestāšanās ir atkarīga no tā, cik labi esi sagatavojies un ko gribi izdarīt. Jā, man arī ap 35.–40. kilometru tas ir iestājies. Toreiz Rīgas maratons gāja ap Ķīšezeru, un finišs bija Daugavas stadionā. Atceros, Purvciema pusē man bija galīgs vakars. Līdz finišam palikuši pāris kilometri, un tad tu sevi motivē no staba līdz stabam. To arī Jeļena Prokopčuka ir stāstījusi: “Nu, līdz tam stabam es taču vēl varu aizskriet… Nu tad vēl līdz nākamajam…” Līdz ierauga finišu. Bet tiem maratoniem es gatavojos diezgan pavirši. Tagad Vasaloppet slēpojumam gatavojos daudz nopietnāk.

Kas ir grūtāk – noskriet maratonu vai noslēpot 70 kilometrus?

Skriešana ir kaitīga ceļiem. Tos maratonus jau es tikai tāpat vien pieskrēju. Darbojāmies kopā ar Ansi Epneru, bija doma par 50 kilometriem viņa 50 gadu jubilejā.

Ar gadiem makšķerēšana večiem kļūst arvien labāks sarunu priekšmets, lai nebūtu bezgalīgi jārunā par savām kaitēm… Vai gar foreļupēm arī gāji speciāli garas distances?

Nē. Tās jau ir medības, azarts, upes pētīšana… Makšķerēšanā, tāpat kā burāšanā, tu mācies izprast dabu, dabas zīmes un ar tām saprasties. Vēju jau nevar uzvarēt, ir jāmācās tam pielāgoties un to izmantot.

No dēļa spiningot nevar?

Nē, un arī sacensību starplaikā nekas nesanāk. Pēc vindsērfinga maču pirmās dienas esmu mēģinājis Burtniekā un Usmā iebraukt ar laivu un paspiningot... Zini, tās lietas nevar savienot, man nav bijis ne piesitiena. Vai nu tu nopietni nodarbojies ar vienu lietu vai otru, bet ne ar abām reizē.

Sērfošanu pa viļņiem mēģināji?

Nē, visu jau nevar paspēt. Esmu nolēmis jaunus sporta veidus vairs neapgūt. Pāvilostā pie mola zēni to trenējas, tur agros rītos stiprā rietumu vējā veidojas vilnis. Mums tur pirms gada bija mači vindsērfingā. Piecos no rīta skatāmies – kaut kādi džeki nesas mums garām, sērfo pa vilni. Lai sērfotu, vilnim nav jābūt augstam, tam ir jābūt garam.

Ar ledusjahtām vairs neburā?

Nē. Esmu pamēģinājis un sapratis, ka var nosisties. Nesties pa ledu ar ātrumu 70 km stundā ir bīstami.

Drošāk ir sēdēt un bļitkot.

To esmu darījis tikai bērnībā.

Kādu redzi copes nākotni Latvijā?

Domāju, dabiskā makšķerēšana kļūs ekskluzīvāka, vairāk būs makšķerēšanas maksas dīķos. Man tas neliekas interesanti.

Jautājums tev kā sporta žurnālistam: vai makšķerēšana ir sports?

Ir, kāpēc ne? Ja cilvēki savā starpā sacenšas makšķerējot, kāpēc lai to nedarītu? Makšķerēšana ir sarežģīts sporta veids.

Bet zivju uzvedība un citreiz pat esamība copes vietā līdz galam nav paredzama...

Burāšana jau arī ir sports ar neparedzamiem elementiem! Iedomājies, 60 veči nesas pa viļņiem, katrā vietā vējš un vilnis ir savādāks, bet pēc diviem kilometriem pie pirmās pagrieziena zīmes viņi visi atkal ir kopā. Jo labāk tu pratīsi pētīt dabu un tai pielāgoties, jo labāks burātājs vai makšķernieks būsi.