Zvaigzne | 1.novembris 2011, 12:55 | 7 komentāri | 3951 skatījums

Lota lota gaidot...

Visbiežāk makšķerējam ar draudzeni divatā. Mums nav ilūziju, ka visi ūdeņi un visa zeme pie ūdeņiem pieder valstij, tāpēc pa svešām sētām bez uzaicinājuma neblandāmies un makšķerējam tur, kur makšķerējam. Žēl, ka nav kartes ar valsts zemēm un pieejām pie ūdeņiem, bet tas jau cits stāsts.

Lieldienās vimbu copes kaimiņi paziņoja, ka pa nakti esot pāris vēdzeles dabūjuši. Nedomāju, ka paziņojums būtu balstīts uz cepumiem vien un tas bija pirmais „par” doties gaidīt Lota lota. Otra lieta, kas liecināja par labu tam, ka vēdzeles varētu būt, ir izlasītais, ka tās blandās ap 400km, patiesībā tik tāls ir vimbu ceļš pavasarī līdz vietai X Mēmelē. Trešais, kas palīdzēja nosliekties uz to, ka tomēr ir vērts pamēģināt bija rakstītais šeit, cilvēki vēdzeles noķer, tas gan nav rakstīts par Mēmeli, bet tomēr. Ceturtais, pārējās vietās kur makšķerēju vēdzeļu nav. Piektais, sen senos laikos kaut kādā strautā ... ar vienu vārdu sakot, nezinot no kurienes, bet vēsturisks fakts ir, ka vismaz viena vēdzele novadā redzēta. Patiesībā jau pietika ar pirmo „par”, lai saprastu, ka sestdien, pie reizes apmeklējot draudzenes vecākus, tiks mēģināts to zivi ar kazas bārdu pievilināt.
Nakts tārpi jau bija sarakti iepriekš, garneles, kas garšo Jūras vai līča migrantiem, kaut kur vēl mētājās no pavasara. Dzīvās un vardes izpalika, atdzīšos pa daļai slinkuma pēc. Nēģu gabaliņi un vēžu astes ... ja iebaro ar Almaz ražojuma melnajiem ikriem 100 % cope garantēta (saka tie, kas mēģinājuši)... , netieku pie „pa draugam” nēģiem un vēžiem, tāpēc, kas ir piedāvājams, tas ir.
Ņemot vērā, ka uz vēdzeļu copi nav jāsteidzas, sestdienas rīts iesākās divējādi, no vienas puses slinki, jo skriet nav kur, no otras ar aizdomām baudīju labo laiku, jo kā rakstīts, jo draņķīgāks laiks, jo vēdzelēm labāk. Cerības bija uz laika prognozi - laiks mainīšoties. No otras puses galvā urķījās domas, par izlasīto, ka labāk sasiet pavadiņas, jo vakarā to noteikti negribēšot darīt, pie tam vēdzeles ierijot, tad nomaina pavadiņu un miers. Pēkšņs paziņojums no vecāku puses, ka varētu vēl kūdru atvest, nesteidzīgo rītu padarīja par - kur tagad to kūdru atrast, kam viņiem to vajag, varbūt mulču, interesanti stādi pa deviņdesmit deviņiem santīmiem, tārpus mājās aizmirsām, vēl pangasijas fileja jāmeklē, Salmo veikalā Salmo karabīnes ir dārgākas par Salmo karabīnēm K-Rauta veikalā, benzīns ar nav ieliets.... Ar vienu vārdu sakot domās tu esi jau pie upes, bet ik brīdi uzrodas kaut kas, kas tevi no šīs realitātes attālina. Saprotams ar atbraukšanu viss nebeidzas. Uz upi uzreiz neskriesi, vēl jāpaēd, vēl pēc piena jāaizbrauc. Sienot pavadiņas, košļājot kotleti un gaidot, kad pēc piena braucēji būs atpakaļ, domās pārcilāju inventāra sarakstu un šķietami nekas netrūka. Izrādās vajadzēja pārcilāt citus sarakstus. Pēc braukšanas atpakaļ, jo aizmirsās uz galda garneles, pēc tam izrādās abi bijām aizmirsuši par cigaretēm, kam sekoja brauciens uz tuvējo veikalu desmit kilometri kopā, pēc tam pēc vārtiņu atslēgas, tad vēlreiz pēc izkapts un sekoja ... „beidzot pie ūdens”. Par laimi „beidzot pie ūdens” iestājās ap pieciem vakarā un izskatījās, ka nekas garām nav palaists, pie tam pretējā krastā pāris lietuviešu makšķernieki bija pamanāmi, tas lika domāt, ka zivis būs. No otras puses, tik zemu līmeni Mēmelē neatceros, zāles vairāk nekā citos gados, seklumā parasti plikie akmeņi apauguši ar gļotu, straume maza, ceru, ka to visu notīrīs pavasara ledus palu laikā, kaut gan nekas par to neliecina. Savādāk pilnīgs bezvējš, siltums un lietus neesamība teica priekšā – nebūs, tikai nezinu vai kādu tas ir traucējis, vismaz mani nē.
Iekārtojušies, sākām gaidīt to liktenīgo tumsu un laiku, kad visas zivis aiziet gulēt, bet vēdzeles mostas. Ēsma divas garneles, uz otras pāris nakts tārpi – draudzenes makšķerēm, nakts tārps ar garneli un čupa ar nakts tārpiem uz manējām. Ugunskuru bija nolemts nekurināt, jo ilgāk par desmitiem, vienpadsmitiem palikt netika plānots, iespējams, ka tas vajadzīgs, ja būtu īstais vēdzeļu laiks. Atskatoties uz visu šo pasākumu, vienīgais noderētu karsta dzēriena termoss, bet šoreiz iztikām. Palēnām satumsa un secinājām, ka pie upes esam palikuši vieni. Putni kaut kur pazuduši, koki ar vairs tā nelepojas ar savām lapām, upe uz Jūru aiznesa kārtējo mēslu paku, parādījās zvaigznes, kas ik pa laikam aizslēpās aiz viegliem mākoņiem. Kaut kur tālumā par mums nosmējās pīle. Lai kā, varēja laiku baudīt vien, jo sen nebija tik silts rudens gadījies.
Vispirms kaut kas uzbruka garnelēm, vai tika piecirsts par ātru vai ne par ātru nezinu, sabiedēja tie raksti par dziļo ierīšanu. Nevilku es, bet nu varēja saprast, ka pie krasta mums tika pateikts - līdz nākamai reizei "L". Pēc tam kādam iepatikās nakts tārps, tas tā tika plosīts, ja skaņa no zvaniņa atbilstu izmēram, tad bija jābūt „kaut kam”. „Kaut kas” izrādījās astoņpadsmit centimetrus mazs sapalēns, kurš klaji izrādīja nepatiku ar notiekošo. Ņemot vērā, ka šis laikam pēc sevis pēcnācējus vēl nav atstājis, attiecīgi tiek palaists vaļā, lai paaugās un vēl kādus sapalēnus sataisa. Ierijis nebija dziļi, pa krastu breiku nedancoja, tā kā cerams būs dzīvotājs. Nākamā cope draudzenei, un ir ... ir, ...ir,. pie krasta vēl ir un abiem par pārsteigumu tā ir vimba. Trīsdesmit četrus centimetrus garš sudrabains vimbinieks, kas jau bija paspējis savus četrus simtus kilometrus nopeldēt, lai aplūkotu potenciālās čiki briki vietas. Kas pirmais brauc, to pirmo maļ, tā nu vimbinieks tika loma tīkliņā. Atceros, biju lasījis, ka pirmās vimbas jau vēlā rudenī dodas pa upi uz augšu, bet kaut kā, gaidot vēdzeli, vimbu izvilkt nu nepavisam nebija plānots. Nākamais draudzenei pieteicās tāds pats sapals kā man, kas arī tika atlaists ar nosacījumu, lai sataisa tādus pašus un aug lielāks, cerams, ka varēs izpildīt. Pēc tam no zivju puses pilnīgs celibāts uz mūsu piedāvāto, vai tie sapali kaut kam noklauvēja, vai kas cits notika, bet pēc astoņiem līdz kaut kas pāri desmitiem - tukšums.
Attiecīgi bija laiks padomāt un papļāpāt par dažām lietām. Kādu labu laiku vēlējos uzrakstīt blogu par noķer un atlaid, bet kaut kā atturējos, galvenais jautājums bija vai sapratīs, secināju, ka nē, jo dažiem te uzklupa par to, ka šie uzdrīkstējās aizrādīt par to (veids) kā tiek atlaists. Par laimi Oktobra žurnālā „Copes Lietas” ir Guntara Lagūna raksts „Būt vai nebūt Jeb ēst vai neēst” ar kurā pausto viedoklis sakrīt, ja ne pilnībā tad ar tik minimālām atšķirībām, ka ātrumā nevaru pateikt. Šī raksta sakarā secinājām tādu lietu, pirmais ko iedomājās vecāki, pie tā, ka vēlās zivi, ir veikalā dabūjamo pangasijas fileju, ko arī nopirkām. Ja kādam ir palaimējies redzēt dažus kaimiņu valsts raidījumus, kuros atspoguļo pārtika rūpniecības otru pusi, tad tie zinās, ka no trīs simtiem gramu pangasijas vai heka filejas ar ķīmijas un ledus palīdzību dabū fileju pusi kilograma svarā. Pierēķinām vēl tēriņus vešanai, maksu ķērājiem utt. un rezultātā par zem diviem latiem kilogramā to izstrādājumu var dabūt gandrīz katrā pilsētas veikalā. Katrs var piemest cik ir iesaistīto personu un cik tādas filejas atgādāšana pie mums piecūko dabu vispār. Varētu uzreiz uzražot virkni pārmetumu par vietējo ražotāju neatbalstīšanu utt. Bet nu neesmu manījis pieejamas (gan veikalu skaita, gan cenas ziņā) karpu filejas. Iznāk, ja neesi makšķernieks, tev pat īsti nepiedāvā labi attiekties pret dabu globāli? Tad vēl par to kātu skaitu padomāju un nonācu pie secinājuma, ka man trūkst, tieši šādām necopes dienām trešā vai ...
Garīgos apcerējumus un pļāpāšanu pārtrauca tāds blīkšķis ūdenī, kas vairāk izklausījās pēc tā, ka kāds dzīvnieks būtu iekritis, bet nebija sekojošās kārpīšanās pa ūdeni. Pēc tam mūs apciemoja pusaugu ūdens žurks, ar skaisti spīdīgu rudens pelēko kažoku, laikam bija saodis garneles. Tā nu ik pēc puses no stundas, pēc vecā laika, pārmetot piedāvājumu, skatoties debesu atspulgā uz mierīgā ūdens spoguļa sagaidījām desmit un notinām makšķeres.
Mans secinājums ir tāds - pietrūka melno ikru. Ja bez jokiem zivis ir, tikai vimbas nebija mērķis. Iespējams, tur kur makšķerējām vēdzeles blandās pavasarī, jo neizskatās, ka nokļuvām rudens vēdzeļu vietā. Vietējie ar par lieliem Mēmeles vēdzeļu lomiem nerunā. Neesam Jaunsudrabiņi, kas var gadu ezerā bez zivīm makšķerēt, jāgaida pavasaris.
Vēdzeles ... vēdzeles jāatliek uz vēlāku laiku, vai nu jāgaida kad izdos kāds karti ar tām zemēm kas valstij pieder pie ūdeņiem, bet varbūt kāds ciemos uzlūgs. Pagaidām tikai Viļķenieši meistarklasi, kā līdakas uz dzīvo ķert šogad parādīja, mums ar spiningu nulle, uz dzīvo viena mēra, viena vienu centimetru nesavilka, un tas dienā kad var teikt vispār neķērās.
Tā kā ceru, ka Jums veiksies labāk, neķeriet zivis kur to nav, vai kad tās neķeras, ne asakas.

Novērtē rakstu:

Vērtējums ir 5 no 5

(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Lota lota gaidot...