Svētdien uzsvempos jau lielā gaismā, jo visu nakti nojēmos ar vēlēšanām. Jau iepriekš biju izlēmis braukt raudas celt uz vakara copīti. Tādēļ fiksi, fiksi visu sametu somā un prom uz upi. Ūdens līmenis mazliet akal pacēlies, bet tas tieši labi, jo manā iemīļotajā vietā, kāreiz ļoti labi veidojas lēnā piekrastes straume un uz robežas ar lielo var smuki papludināt 8gr pludu. Sataisīju barību - šoreiz mana mīļākā barība - Milo river. Neliku klāt ne zemi neko... jo nebija laika apciemot kaimiņu tupeņu laukus. Pa dienu mīcīties gar nenogrieztajām kāpostu galviņām arī nez cik omulīgi nav... tādēļ nolēmu saglabāt gan sev, gan zemes īpašniekiem sirdsmieru un strādāju ar pliku barību.
Kamēr barība brieda - nomērīju dziļumu, piešāvu roku pludināšanā un tad jau pirmās četras barības bumbas aizgāja ar paskaļu šļakstu, precīzi uz straumes robežas. Pirmais laidiens cerībā, ka nekas nepieķersies... cerības piepildījās. Pirmajā laidienā nedrīkst noķert zivi, jo tad līdz nākamajai ilgi jāgaida. Tāds ir ticējums, bet man gan labāk patīk, ka zivis ķeras uzreiz un daudz :DDD Arī nākamais pa tukšo un daudzi, daudzi nākamie arī. Sāku jau gudrot visādas filosofiskas domas, slīgt apcerēs par nākamās copesvietas meklējumiem un visādi citādi ilgoties pēc mājas, sievas un garšīgām pusdienām, bet ... mani atturēja ticība upei, barībai, darbībai un cerība... kas kā jau visiem zināms, mirst pati pēdējā.
Pēc minūtēm 40 uzmetu divas nelielas bumbiņas un vienā no laidieniem cops... raudele uz gramiem 70. Nākamā jau uz gramiem 100 un atkal klusums.
Tad atkal divas bubiņas... un klusums...
Tad uzbaroju ar trīs bumbiņām un nolēmu nolaist tālo distanci... khe, khe khe... muļķis.... Pats piebēris pie barības pinkus, kasterus un cer, ka zivs stāvēs uz barību... a zivs stāvēja metrus 30 - 40 tālāk, rūpīgu uzlasot barības druskas un tārpiņus. Pirmais sevi tālajā distancē pieteica plaukstas lieluma pličuks. Tas priecēja, jo necopes reizēs pliči nebija piedabūjami ķerties. Šis varētu būt apliecinājums, ka cope ir!!! Nākamā bija rauda uz 200 gr... tad vēl viena... tad pieķērās kaut kas ļoti žiperīgs... ilgi ilgi stāvēja straumē... un ... ahāaaaa... baltais sapals... jeļčiks citvalodā. Smuks bez gala, pa vasaru noēdies nu riktīgi pār 200 gramiem... diemžēl šīs zivis nav mana specialitāte, tādēļ uz aci svaru pateikt nevaru... Tālākais jau kā pa diedziņu.... ik pa laikam pabarojot, zivis ķērās, ja ne uz katru laidienu, tad katru otro vai trešo gan. Un pamazām, pamazān nāca arvien tuvāk uzklātajam galdam... pašās beigās jau ķeroties tur, kur sākumā biju noklājis tām vakariņtiesu. Vienbrīd gan uz barības galda iestājās pauze... es jau sāku nervozēt bet tad... tieši virs barības pilnā augumā izslīdēja un uz sāniem apvēlās brekšuks - neliels - grami 300 - 400 ne vairāk... Bet citas zivis tik un tā pieklājīgi pabīdījās nost. Diemžēl man līdzi nebija ne slieciņu, ne motiļa, tādēļ brekšu kungi manā lomā izpalika. Bija tikai raudas, jeļčiki, pāris pusauga sapali un pličuki. Cik daudz... šoreiz nepateikšu, jo visas zivis uzreiz laidu vaļā.
Lielākā rauda bija uz drošiem 300 gr. Jeļčiks tik pat... Viens sapaliņš varēja būt pat mazliet lielāks.
Kad saņemšos, ielikšu kādu bildīti, jo dažas zivtiņas nobildēju.
Kopumā diena bija ūberizdevusies... pēc tās moku pilnās nakts, piesaulītē, upmalā.... atvasara var teikt ir izbaudīta līdz liesai:DDD
Arī jums ne asakas!!!!
4.oktobris 2010, 15:52 |
links 
