Piektdienas vakarā iebaroju vietu copei no laivas. Vieta pati par sevi vienmēr ir bijusi perspektīva, jo no krasta tai piekļūt nevar un brekši tur ganās patstāvīgi. Piektdienas vakarā arī pa kādai mugurai uzgriezās un biju vairāk kā parliecināts, ka tur jau nu bez zivs nepalikšu.
Sestdien jau agri no rīta klusiņām piebraucu, piesējos uz enkuriem un salaidu makšķeres. Nedaudz vēl iebaroju un sakās gaidīšanas svētki.
Dīvainā kārtā nosēdēju visu rītu un pacietīgi gaidīju, kad beidzot parādīsies kāda cope. Reizi stundā pārmetu copenes, piebaroju nedaudz bet copi tā arī nesagaidīju. To ko uz āķiem uzspraud, to arī pēc stundas izvelc ārā. Neaiztika ne slieku ne makaronus. Eholotā arī valdīja kapa klusums.
Lai cik neizdevusies diena būtu vismaz parasti pa kādai zivij parādās un āķus notīra. Šoreiz arī tā nenotika. Ap pulksten 16 00 pacietība beidzās un sāku vizināties uz velci. Arī velce praktiski pa tukšo. Pāris trausli piesitieni un viena zemmēra līdaciņa bet tas jau pašā vakarā ap 20 00. Tāda lūk man bija sestdiena. Piektdien vakarā pēc iebarošanas braucot krastā uz velci divas līdakas, vēl pa kādam piesitienam, vismaz cerība bija, arī eholotā kautkāda kustība bija vērojama. Bet sestdiena bija galīgi tukša, likās, ka Daugavā zivis beigušās.
Tas viss Ķeguma baseins.
7.septembris 2014, 09:36 |
links