nu gan drāmu uzbūri :)
2.novembris 2017, 10:25 | links
Baigi gari jāstāsta, bet lai būtu.
Pirms gadiem 5iem, 6iem septembra pašās beigās trenējos priekš Latvijas kausa. Bija palikusi laikam pēdējā diena un izbraukāju pāris vietas gan ar mākslīgo ēsmu, gan arī dzīvo, lai vairāk saprastu to, ka smukās zivis apakšā ir un arī ir pierunājamas kaut vai ar dzīvo. Šādi braukājoties biju ticis uz dzīvo pie skaistiem zandartiem un arī līdakām, bet uz mākslīgo tikai asari. Diena jau tuvojās otrajai pusei un bundulī bija palikusi viena rauda vismaz 300g svarā. Domāju pirms mājās braukšanas aizbraukšu uz "verņaku", iemetīšu savu "kotleti", pats tikmēr padarbošos ar dropšotu un jigu ar domu kas notiek pēcpusdienā tajā točkā. Ielādēju savu kotleti aiz kants, pats tikmēr darbojos ar mākslīgajām ēsmām, pēc pusstundas bez pieskāriena nolēmu, ka pietiek un jābrauc mājās. Sāku vākties kopā, kad pamanu, ka mans pluds nav nekur redzams un izdarīju piecirtienu, bet galā ciets zaceps, izkustināt nevar un sapratu, ka rauda ievilkusi kants gliemežos un prieki beigušies. Raut nost negribējās, mājās tāpat jābrauc, tāpēc izcēlu abus enkurus un ar airiem slīdēju zacepa virzienā, it kā tuvojos zacepa vietai, bet aukla nevis atslābst, bet gluži otrādāk - nostiepjas ar vien vairāk un arī kāts jau sāk iet līkumā, nesapratis kas par desām, paķēru kātu un instiktīvi piecirtu...un tad sākās lielā ballīte, nezinu cik ilgi, bet pieļauju minūtes 30-40 viņa mani vazāja it kā es būtu gumijas pūslī, bet man laiva alumīnija un 5m gara. Tā kā rīki visai rupji, tad to varēju atļauties. Biju 100% pārliecināts, ka esmu uzsēdinājis labu samu galā, jo tos tur velcētēji pa kādam ir dabūjuši un arī lielus. Pēc visai nevienlīdzīgas cīņas, tomēr briesmonis tuvojās ūdens virsmai un tad es arī viņu ieraudzīju, nogūlās šķila kādu pusotru metru no laivas horizontāli laivai, ja laiva ir 5m, tad šitā bija teju puslaivas garumā (sākat smīkņāt un neticēt :D). Uztveramais man ir ļoti liels, bet uz tā nezvēra fona likās kā tauriņķeramais un sapratu, ka nebūs aršana un vienīgais kā viņu paņemt ir aiz žaunām...iešāvās gan arī prātā doma par nežēlīgo ņēmienu aiz acīm, bet nu tā galva bija tik plata, ka nu arī šī doma bija smieklīga. Taču šamējā gulēja visai patālu no laivas un aizniegt ļoti grūti, bet ar 2.7m kātu pievilkt tuvāk laivai arī bija nereāli - sniedzos ar vienu roku pakaļ un pat tiku līdz žaunu vākiem, bet viņa bija tik stingri tos aizspiedusi ciet, ka tajā mirklī nekādīgi nevarēju tos pavērt vaļā, lai būtu aiz kā aizķerties. Šī kutināšana viņai nepatika un aizdevās atkal tālēs zilajās. Lieki piebilst par sajūtām kas tajā brīdī darās iekšā. Vēl pēc minūtēm 15-20 es viņu vēlreiz dabūju augšā un viņa nogūlās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē. Redzēju, ka mans 30cm fleksonīts ir viņai mutē un tālāk ir kāds pusmetrs paresna fļurika, kurš viņai izskatās ir ap lūpas kaktu riņķī, tāpēc arī nav nokodusi. Sapratu, ja viņa atvērs muti vaļā un uztaisīs griezienu, tad cauri būs. Ar vienu roku turēju kātu, pats ar sānu nogūlos gar laivas bortu un ar otru roku sniedzos viņai pakaļ - sniedzos, sniedzos, jau praktiski esmu pieskāries un tad tas nezvērs atvēra savus elles vārtus un taisīja griezienu, tā ūdens masa ko viņa sakustināja radīja tik dobju skaņu, kādu nekad neaizmirsīšu, un tad es sapratu - tagad vai vairs nekad dzīvē. Uztaisīju maksimālu strauju stiepienu viņai pakaļ, pat sagrābu žaunu vāku, bet rokas bija par īsām un tajā stiepienā sapratu, ka esmu pārspīlējis un pats vēlos pāri bortam, protams, līdakas spēku nenoturēju, fļuriks pušu, pats pāri bortam, zajebis vienu vārdu sakot. Labi, ka mugurā bija ziemas kombis, nevis pufaikas, ūdens jau ledus auksts, zābaki pielijuši ar ūdeni. Ar mokām ierāpjos laivā un kratoties kā apšu lapa steigšus uz mājām...nezinu gan no kā kratījos vai no aukstuma/slapjuma vai no tā kas tikko notika. Krastā visi kaimiņi šokā, jo parunāt nevarēju vēl labu brīdi...salēja 200g, bet i tas nelīdzēja... Nu kaut kā tā...
Visai droši zinu, ka šāda zivs var pieķerties reizi mūžā un savu es nopūdelēju...
Pirms gadiem 5iem, 6iem septembra pašās beigās trenējos priekš Latvijas kausa. Bija palikusi laikam pēdējā diena un izbraukāju pāris vietas gan ar mākslīgo ēsmu, gan arī dzīvo, lai vairāk saprastu to, ka smukās zivis apakšā ir un arī ir pierunājamas kaut vai ar dzīvo. Šādi braukājoties biju ticis uz dzīvo pie skaistiem zandartiem un arī līdakām, bet uz mākslīgo tikai asari. Diena jau tuvojās otrajai pusei un bundulī bija palikusi viena rauda vismaz 300g svarā. Domāju pirms mājās braukšanas aizbraukšu uz "verņaku", iemetīšu savu "kotleti", pats tikmēr padarbošos ar dropšotu un jigu ar domu kas notiek pēcpusdienā tajā točkā. Ielādēju savu kotleti aiz kants, pats tikmēr darbojos ar mākslīgajām ēsmām, pēc pusstundas bez pieskāriena nolēmu, ka pietiek un jābrauc mājās. Sāku vākties kopā, kad pamanu, ka mans pluds nav nekur redzams un izdarīju piecirtienu, bet galā ciets zaceps, izkustināt nevar un sapratu, ka rauda ievilkusi kants gliemežos un prieki beigušies. Raut nost negribējās, mājās tāpat jābrauc, tāpēc izcēlu abus enkurus un ar airiem slīdēju zacepa virzienā, it kā tuvojos zacepa vietai, bet aukla nevis atslābst, bet gluži otrādāk - nostiepjas ar vien vairāk un arī kāts jau sāk iet līkumā, nesapratis kas par desām, paķēru kātu un instiktīvi piecirtu...un tad sākās lielā ballīte, nezinu cik ilgi, bet pieļauju minūtes 30-40 viņa mani vazāja it kā es būtu gumijas pūslī, bet man laiva alumīnija un 5m gara. Tā kā rīki visai rupji, tad to varēju atļauties. Biju 100% pārliecināts, ka esmu uzsēdinājis labu samu galā, jo tos tur velcētēji pa kādam ir dabūjuši un arī lielus. Pēc visai nevienlīdzīgas cīņas, tomēr briesmonis tuvojās ūdens virsmai un tad es arī viņu ieraudzīju, nogūlās šķila kādu pusotru metru no laivas horizontāli laivai, ja laiva ir 5m, tad šitā bija teju puslaivas garumā (sākat smīkņāt un neticēt :D). Uztveramais man ir ļoti liels, bet uz tā nezvēra fona likās kā tauriņķeramais un sapratu, ka nebūs aršana un vienīgais kā viņu paņemt ir aiz žaunām...iešāvās gan arī prātā doma par nežēlīgo ņēmienu aiz acīm, bet nu tā galva bija tik plata, ka nu arī šī doma bija smieklīga. Taču šamējā gulēja visai patālu no laivas un aizniegt ļoti grūti, bet ar 2.7m kātu pievilkt tuvāk laivai arī bija nereāli - sniedzos ar vienu roku pakaļ un pat tiku līdz žaunu vākiem, bet viņa bija tik stingri tos aizspiedusi ciet, ka tajā mirklī nekādīgi nevarēju tos pavērt vaļā, lai būtu aiz kā aizķerties. Šī kutināšana viņai nepatika un aizdevās atkal tālēs zilajās. Lieki piebilst par sajūtām kas tajā brīdī darās iekšā. Vēl pēc minūtēm 15-20 es viņu vēlreiz dabūju augšā un viņa nogūlās tieši tāpat kā iepriekšējā reizē. Redzēju, ka mans 30cm fleksonīts ir viņai mutē un tālāk ir kāds pusmetrs paresna fļurika, kurš viņai izskatās ir ap lūpas kaktu riņķī, tāpēc arī nav nokodusi. Sapratu, ja viņa atvērs muti vaļā un uztaisīs griezienu, tad cauri būs. Ar vienu roku turēju kātu, pats ar sānu nogūlos gar laivas bortu un ar otru roku sniedzos viņai pakaļ - sniedzos, sniedzos, jau praktiski esmu pieskāries un tad tas nezvērs atvēra savus elles vārtus un taisīja griezienu, tā ūdens masa ko viņa sakustināja radīja tik dobju skaņu, kādu nekad neaizmirsīšu, un tad es sapratu - tagad vai vairs nekad dzīvē. Uztaisīju maksimālu strauju stiepienu viņai pakaļ, pat sagrābu žaunu vāku, bet rokas bija par īsām un tajā stiepienā sapratu, ka esmu pārspīlējis un pats vēlos pāri bortam, protams, līdakas spēku nenoturēju, fļuriks pušu, pats pāri bortam, zajebis vienu vārdu sakot. Labi, ka mugurā bija ziemas kombis, nevis pufaikas, ūdens jau ledus auksts, zābaki pielijuši ar ūdeni. Ar mokām ierāpjos laivā un kratoties kā apšu lapa steigšus uz mājām...nezinu gan no kā kratījos vai no aukstuma/slapjuma vai no tā kas tikko notika. Krastā visi kaimiņi šokā, jo parunāt nevarēju vēl labu brīdi...salēja 200g, bet i tas nelīdzēja... Nu kaut kā tā...
Visai droši zinu, ka šāda zivs var pieķerties reizi mūžā un savu es nopūdelēju...
2.novembris 2017, 10:14 | links
