Sestdienas vakars, zvans draugam. Tiek nolemts doties uz Babītes ezeru. Pasūtām laivu un motoru, jo sola spēcīgu vēju.
Svētdienas rīts. Astoņos kravājam mantas laivā un cenšamies noturēt to pret Spuņciema kanāla vilni. Paiet krietna pusstunda un esam pretējā krastā, nosacītā meldru aizvējā. Ap deviņiem kolēģim ir pirmā cope, laivā ieceļam 52cm līdaciņu. Uzreiz arī man ir līdaciņa, bet zemmēra.
Pēc stundas vējš, liekas, drusku pieklust un ezera vidū sarodas laivas. Kopā ap 12, bet copes nav, tāpēc dodamies dziļāk meldros. Līdz diviem kopā ar kolēģi noķeram vēl piecus zemmērus. Tad aiz kārtējās meldru saliņas kolēģim atkal ir cope. Šoreiz izskatās pēc mēra, bet pievilkts pie laivas veiksmīgi izkrata vobleri no mutes, tomēr, pārsteigumā par notiekošo, prom nepeld. Brīdi izmantoju savā labā un iesmeļu tīkliņā apmulsušu 55cm līdaciņu. Nez, kurš no mums īsti skaitās zivi noķēris? Pēc dažiem metieniem arī man ir patīkams sitiens kātā un tieku pie 59cm līdakas.
Vējš mūs ir izšūpojis no aizvēja, pārbraucam atpakaļ un turpinām. Sajūta ir, ka šajā aizvēja līcī jābūt vēl kaut kam. Izdaru slaidu iemetienu, bet ar acs kaktiņu redzu, ka kolēģim, gar meldru sienu velkot, ar iespaidīgu mutuli, ir cope. Ātri iztinu spiningu un gaidu ar uztveramo tīkliņu. Zivs ir pāris metru attālumā no laivas, bet redzēt nevar, tikai mutuļi vien un spinis "ripā"! Reizes trīs izdodas pievilkt tik tuvu, ka varētu iesmelt tīkliņā, tomēr katru reizi, kad to tuvinu ūdenim, zivs no jauna aizmūk vairākus metrus tālu no laivas. Tā tas turpinās vēl reizes piecas, līdz beidzot ieceļam laivā 89cm "mammu"! Āķi ir vaigā no iekšpuses un žaunas veselas, atbrīvojam zivi, pāris bildes par piemiņu un atlaižam līdakmammu izpildīt dzimtas turpināšanas darbus, kas šur tur jau esot sākušies.
Turpinājumā līdz pieciem tiekam vēl pie viena zemmēra un dažām nerealizētām copēm. Tad ar spēcīgu ceļavēju lepni iešūpojam bāzē.
Kopā uz diviem tikām pie septiņiem zemmēriem un četriem mēriem.
Ne asakas un tiekamies Babītes ūdeņos!
16.februāris 2020, 21:50 |
links