Pirms saulītes jau pludiņš ir ūdenī. Tūlīt sāksies 1.aprīlis. Tākā pārinieks vēl guļ, es nolemju izjokot kādu karūsu. Saspraužu uz āķa komposta sliekas, un mušu kāpurus, vienu balto, vienu cieto, brūno kūniņu, uzpūšu wd69 un metu niedru virzienā. Protams ilgi nav jāgaida. Bums. Un pēc nelielām orģijām ar krasta līniju, un sačoka kungu, mammīti noguldu līdaku ķeselē. Ir. Ir. Ir. Pēc mirklīša kolēģītis klāt. Nosveram, 1,340. Pēc mirkļa man atkal cope. Tik uz otra kāta. Piecērtu, jūtu, ka ir lielā un makšķerkāts lūst zem spoles. Pludiņš uzlido gaisā un esmu neizpratnē, kas te tikko notika. Es jau biju domājis par jaunu kātu šā vai tā. Copējam tālāk. Necopē. Draugs notinas. Pasēžu un vēlāk izvelku vēl vienu smuku karūsu. Vairāk par mazajām zivtiņām nekā nav un dodos prom. Nākamajā dienā atkal klāt. Uznākusi bieza migla. Uzlieku spīdīgos pludiņus, sēžu un gaidu. Cauri miglas vāliem, kā tāds izsalcis zvērs parādās draugs. Abi sēžam ar lielām cerībām. Ilgi nav jāgaida un viņš assistē ar sačoku manai noķertajai karūsai. Šķiet rīta cēlienam tas arī viss. Migla izklīst. Sāk spīdēt saulīte. Un tad pēkšņi man pirmais līnis jau gozējas saulītē. Pēc laika, jau paši snauduļojam, runājam par melnajiem caurumiem kosmosā, līdz kolēģītis divu dienu laikā nesajutis copi notinas. Man vairs nav ko zaudēt. Tāpēc sēžu līdz galam. Sēžu un sēžu un necopē. Un tad pēkšņi notika tā. Karūsai mute atvērās. Viena. Tad līnis, tad vēl viena, tad vēl un vēl. Tad palika tumšs. Nosūtīju bildes tam pašam draugam....šis atbild-Kā!??
3.aprīlis 2025, 00:52 |
links