Vakar izdomāju uztaisīt nakts copi Mazajā Baltiņā.
H2O bija salicis tik skaistus līņus, ka mani tas sakārdināja. Pēc darba, ap 23:15, aizairējos uz vietu, kur pagājušajā vasarā man viens līnis norāvās. Dziļums – aptuveni 1,40 m. Skaists lēpju ieloks ar niedrēm gar krastu. Sāku jaukt barību un mērīt dziļumu. Konstatēju, ka gultnē nedaudz brikšņi saradušies, tāpēc nolēmu ēsmu atstāt 10 cm virs tiem.
Ap pusnakti jau saliku spīdekļus, uz viena kāta uzkabinu treknu nektēnieku, bet otram uzlieku desmit baltos. Ap 00:30 redzu – baltos tārpus kāds sāk lēnītēm staipīt. Domāju: nu tik būs! Cērtu – kaut kas smags, bet netipisks. Galvas lukturītis nebija uzmaukts, tāpēc paļāvos uz intuīciju un attālo piekrastes māju apgaismojumu, lai dabūtu zivi uztveramajā. Sanāca iesmelt, un tumsā redzēju, ka tīkliņā nedaudz atspīd paliela, bieza, gaiša lūpa. Ieslēdzu lukturi – breksis! (Mājās nosvērts – 947 grami, 48,5 cm.)
Paiet vēl stunda, un izvelku palielu raudu, kura bija iepinusi man pavadiņu ar sviniem tīkliņā. Laika taupības nolūkos nolēmu 20 minūtes viņu censties atpiņķerēt, nevis dažās minūtēs pārsiet sistēmas lejasdaļu.
No 1:30 līdz 2:30 bija kapa klusums – līdz brīdim, kad mani izbiedēja milzīga dārdoņa no lēpēm. Skanēja tā, it kā kāds būtu no laipas pēc pirtiņas lecis peldēties, tikai nekādas laipas un pirtiņas niedru biezoknī nebija…
Tuvāk pie 3:00 parādījās aktivitāte. Varēja jau arī bez luktura nomainīt tārpus uz āķa. Tiku pie vēl viena breksēna. Viens paliels rudulis arī uzķērās – tik rijīgs bija, ka nācās to ņemt mājās.
Ap 3:40 ruduļu uzmācība kļuva neciešama. Nespēja mani naktinieki nogrimt, kad tos jau sāka staipīt un izmisīgi raustīt. Nolēmu izmētāt atlikušos 1,5 kg ar barību – tas padarīja situāciju vēl neciešamāku.
Ap 6:40 mani naktenieki bija norīti, un sāku tīt makšķeres. Velkot ārā enkuru, sapratu, ka vieta, kur pagājušajā gadā man tas līnis norāvās, bija 30 metrus pa kreisi – līdzīgā ielokā.
Līņa kungu tā arī neizdevās satikt. Spekulēju, ka labāk būtu bijis vietu attīrīt un sākt copi vairākas stundas agrāk…
