Kā gāja copē (atskaites)?

kikizozo [9.aug]: Iemācījos Rudru.

Kamēr es, varētu teikt, “iemācījos Rudru”, man pagāja entie gadi. Kamēr atradu tās divas labākās “provodkas”, pēc manām domām.

Noteikti viens no top diviem twiča mānekļiem – ļoti labi patīk līdakai un lielam asarim.

Veiksmīgākais krāsojums – asarītis. Ja piemeklē īsto, vajadzīgo spēli, tad Rudra ir super efektīvs māneklis. Spēles meklējumi-ilgs process.

Nedaudz ietaupīšu jaunajiem censoņiem laiku un uzrakstīšu savas efektīvākās animācijas.

Animācija

1. Pavasaris – rāvieni īsi, pa divi un vairāk, pauzes īsas, temps ātrs.

2. Rudens – rāvieni laideni, gari, pa divi; pauzes garas, līdz 5 sek., temps lēns.

3. Vasara-miksējam.

Šorīt miglā...5gb.līņi,pāris asari cepšanai vēl pāris atpakaļ,div breksēni ( plaukstenieki),ruduļi lērumā un līdaka reizēm iepeldēja ,,točkā" pabrokastot.Da kuči ,tā vēl āķi nokoda.,,Metri" barojās,bet ar nosacījumu,ka neviena spiningotāja nav tuvējā akvatorijā.

RaimisD
Kā jums ar copi miglā?

Šorīt Babē div līņi ignorēja miglu...ruduļiem un pāris ašukiem arī bij violeti tā migla.:)

Es biju Lielupē pa dienu. No 13-18. Saule. Necope. Iemācījos Rudru. Bija vienas līdakas izgājiens, bet tā uztaisīja apli un aizpeldēja tālēa zilajās, un šur tur kkas izleca. Negaidīti, bet 2 asari uz Rudru. Viens pat ar dēlēm. Abi jūrnieki. Gar grastu vilku BB- go big or go home.

Baigie plāni bija uz šodienu. Ap septiņiem pieeju pie loga – cope garām, kapitāla migla. Nebija jēgas pat uz ezeru braukt.
Kā jums ar copi miglā? Līdzīgi novērojumi?

Uz vakara copi aizgāju līdz kanālam. No zāļu malas izrāvu pāris ašukus, viens pat tāds cepjams – ap 300 g.
Uz to arī cope beidzās. Kanālā asarītis nekust.

Nedēļas nogalē aizvizinājos no Ādažiem līdz Rucavai, kur draugu kompānijā iegājām pirtī un atpūtāmies. Biju paņēmis līdzi makšķeri, jo 4km no lauku mājas atradās upe Sventāja, kas raisīja manī makšķerniecisko ziņkārību. Sventāja ir maza Lietuvas pierobežas upīte, neko par viņu nezināju, biju tikai sen atpakaļ uz viņu aizstaigājis. Ap 20:00 atstāju mašīnu pie Muižkalna un soļoju upes virzienā. Nezināju nevienu labu vietu vai zivi, kas tajā upītē mitinātos, bet pusceļā sākām runāties ar vietējo pretimnācēju, kas apstiprināja, ka zivis upē ir un pats rīta pusē dosies makšķerēt. Izbrienot cauri pļavām, atradu vienu vienīgu krasta daļu, kas bija iemīdīta un bez zāļu biezokņiem. Izvilku kātu, iemetu pludiņu ar slieku, un tikai tad man pieleca, ka nēesmu nekādā ezerā, bet gan upē un pludiņu straume nes prom. Sākumā vienkārši pludināju, mainīju dziļumus, metu gan straumē, gan atstraumē. Pamēğināju papludināt nedaudz uz leju un nolikt kāta spici perpendikulāri straumei, lai pludiņš pieturētos uz vietas. Mēğināju uzsiet vēl mazāku āķi un nolaist svinu uz grunts, lai pluds tādējādi neaizpeldētu, bet nekā. Ik pa laikam redzēju, ka kāds trenkā sīko balto zivi un, ka zivis noteikti upē ir. Bebrs arī pretējā krastā peldējās. Jebkurā gadījumā vieta ir pasakaina, nākošgad mēğināšu vēlreiz.

Šitā aplauzties ezerā, kuru pazīsti kā savu kabatu.

Varētu teikt, ka izcils laiks – apmācies, viegls ZR vējš.
3 stundas rūpīga darba, ar asaru un vieglo līdaku spini.

Maucu kā Čaks Noriss ar diviem kātiem. :DDD
Un sagaidīju tik vien kā vienu līdakas bakstījienu.
Nu ko lai saka – gadās arī tukšās dienas, būs citas zivīgās.;)

kikizozo [20.jūl]: Lielupē vakar 1 asaris, 50cm līdaka un zemmēra zandars. Uz BB 1 laba cope. Citiem pie varkaļa ar TV ekrāniem pa 0. Ūdeni pūta iekšā Lielupē.

Vakar ar puiku riņķoju pa Gātciema rajonu.8 asarīši un viss.Puikam nevienas copes.Biju jaunu kātu tam nopircis,neiesvētīja.Dabūju pabūt pērkona negaisa epicentrā.Zibens iespēra 5 m atālumā no laivas.Visu dzīvi 1 sekundē pārdomāju.Atri atradu krastā kur paslēpties no lietus gāziena.

Lielupē vakar 1 asaris, 50cm līdaka un zemmēra zandars. Uz BB 1 laba cope. Citiem pie varkaļa ar TV ekrāniem pa 0. Ūdeni pūta iekšā Lielupē.

user1962 [17.jūl]: aizvakar Lielupē

Bilde nepielikās

aizvakar Lielupē

Bērze.1450.

Rīta copi nogulēju. Ap 8. no rīta nemiera gars joprojām tirda. Foreles! Sēnes! Karūsas? Nemēģināšu neuzzināšu. Pērn devos pāri trejdeviņiem kalniem uz citiem novadiem apgūt jaunas takas uz kādu upīti, kur varētu būt foreles. Bija foreles. Bija gara zāle virs acīm un zem kājām bebru fronte. Meža ceļi bij tapšanas stadījā un vieglajam autiņam bamberi atlaust bij tīrais nieks. Šogad viss gludi un smalki. Un jā, bij tur arī divi ezeriņi. Kapeikas lielumā. Šogad garā makšķere līdzi. A mazums tur zivis dzīvo. Ezeri tik mazi, ka palikuši bez nosaukumiem. Vienu nokristīju dabas baznīcā par Balto ūdensrožu pērli.
Nepilni 30. km noripoti, laiks atklāt foreļu sezonu. Kaut iepriekšējo gadu nodomāju, ka vasaras vidū tajos džungļos nelīdīšu. Ielīdu, kā mērkaķis banānkokā. Guvu gandarījumu no foreļu kontaktiem, šķiet tie bija kādi trīs. Vietiņas pašvakas, nav izteiktu bedru vai kādu akmeņu, tur, kur kāds alksnītis noliecies vai veca sakne guļ, tur arī sirds sitās straujāk. Pāris h nogāju un domāju pabraukt citur. Ejot uz auto pilns ar gailenēm. Noskatos un notek siekala, noslauku lūpu un atmetu ar roku. Nekur tālu netiku. Attapos jau noslaipumainajā ezeriņā. Viss kluss. No zivtiņām ne miņas. Vien zaļas vardes un zaļas dzērvenes. Iebaroju mazliet barību. Lieku lielu slieku. Ilgi nav jāgaida un pludiņš nokustas. Forši. Te ir zivis. Tik kādas? Izrādas karūsas. Pāris h pacopēju. Te būs jāatgriežas vēl. Varbūt arī līnis tur dzīvo. Nu tad tās gailenes ar savācu. Stundas laikā pie 2 kg gaileņu tiku. Dienas plāns tika izpildīts.

Pēdējās trīs nedēļās daudz kas ir mainijies. Ja jūnijā ik pa vakaram varēja kādu druknāku līnīti uz naktstārpu izvilkt. Un bija sajūta, ka tūlīt izmērs kļūs vēl lielāks, tad tagad diezgan čābīgi iet. Izmērs līnim sarūk. Priekšroku dot makaronam, bet sliekas asarīši kož, vien pludiņš staigā un raustās, pazūd un izpeld, pakustas un notrīss, brīžam pavelk. Arī burbuļi ik pa pāris dienām parādās un tas nozīmē, ka līnis ir bet neņem. Arī skaisti virsūdenī uztaisa plunkšķi, atrāda tumšo muguriņu un pazūd. Vakar beidzot viens kilogramnieks atkal pieķērās. Pludiņš uzreiz pazuda, piecirtu, un šis jau 3 metrus uz sāniem jau bij paspējis aizbēgt. Iekāroja makaronu.
Ar mikro jig asarīši vien sīkie pagaidām, un no līdakām tā pat. Un laikapstākļi vispār vareni. Bieži tagad izmantoju iespēju pasēdēt uz laipas, fonā ducinot pērkonam vai zibeņiem. Lielā krusa aizgāja gar degunu. Vien, viens liels grauds iekrita tieši acu priekšā, ka uz brīdi apstulbu, ko tādu reti izdodas redzēt, un pēc mirkļa jau raitā solī tīnu makšķeres. Sanāk copēt pirms negaisiem, pēc. Lietū un siltos vakaros.

Līdakas bija patīkams bonuss, nebūtu liela bēda, ja arī paliktu tukšā. Savu dvēseles līdzsvaru jau biju atguvis.

Katram latviešu cilvēkam vajag vietu, kur pabūt vienam ar dabu – lai tas būtu ezers, upe, mežs vai tīrums –, tā ir fizioloģiska nepieciešamība.
Un, lai tas varētu notikt, māte daba ir jāsargā.

Paņēma uz manu bleķi, būtu dīvaini, ja būtu savādāk. Līdzi bija vienīgi šis.

Iegāju šodien rīta cēlienā meža ezerā. Bez īpašas vēlmes ko noķert, tīri tā – pabūt vienatnē ar dabu, izvēdināt galvu no pasaulīgās kņadas.

Pēc pagājušās reizes aplauziena piezemēju savu ego un ar pietāti ieairēju ezerā.
Priecājos par skaisto rītu un izbaudīju klusumu.

Apstrādāju zāļu malu, lēpenes – bez rezultāta.
Airēju uz dziļuma kanti, kur pieci metri visai strauji pāriet divos, un rezultāts ilgi nebija jāgaida.

Līdaciņa ap divīti, bet priecēja ar kapitālu cīņu. Nu kā lai tu, cilvēks, tādu smukumu sistu nost? Zivtiņa aizpeldēja savās līdaku darīšanās.
Bija vēl, līdzīgā reljefā, bedres otrā pusē – līdzīga izmēra.

Bet vispār — šaut ar harpūnu publiskā vietā, pirmkārt, ir aizliegts, otrkārt — galēji stulbi. Bultai atsitoties pret slīpu akmeni, tā var mainīt virzienu un trāpīt kādam vācu tūristiņam starp acīm.
Tiltiņš ir ļoti zems.

Nedariet tā.

KristapsS [7.jūn]: Pagājšgad Korfu pie lidlauka uz tiltiņa vērojām lidmašīnas.Atminās čalis ar riteni un harpūnu.Piecās minūtēs nomedīja vairākas smukas zivis un aizbrauca vakariņās.Bija interesanti pavērot.

Jā, tas tiltiņš ir interesanta vieta gan copes ziņā, gan visādi citādi. Kad lidmašīnas iet uz nosēšanos vien pāris desmitu metru virs galvas, sajūta ir vienreizēja.

Copes ziņā — akmeņaina grunts, apaugusi ar veģetāciju, ir barības bāze baltajām miermīlīgajām zivīm un labs slēpnis plēsējiem.
Šaut tur zivis ir tā bišķi nesportiski, gluži kā akvārijā.

To tur ir daudz, un tās nemaz nav tramīgas. Klīst tādi bariņi līdz pat desmit un vairāk zivīm, izmērā ap 30 cm. Man biežāk nācās redzēt melnastes (Oblada melanura), bet bija arī citas līdzīgas baltās, ar knapi saskatāmām vertikālām strīpām — nezinu, kā tās sauc.

1. jūnija vakarā aizbraucu uz Daugavu pie Kābeļu kalna.Ap deviņiem paņēma smuks zandarts,diemžēl pie pašām kājām atāķējās.Vairs ne copes.Tā nu to jūniju atklāju.