noker un atlaid.

Zivis bez dzirdīšanas arī nevar. Elpināšana un dzirdīšana obligāti pie Samāriešiem!

Kaut kas līdzīgs manuprāt ir bāleliņiem Igauņiem, bet neesmu nekad iedziļinājies.

Man arī šī tēma ļoti patīk. It sevišķi tas sviests, kas ap to tiek kults. Nevēloties no Jums atpalikt es arī nolēmu teikt ko ļoti svarīgu šajā sakarā. Tātad :
Fišai būt vai nebūt - tāds ir jautājums.
Kas prāta cienīgāk: vai trīt to āķi,
ar ko mūs vajā makšķernieku liktenis,
vai mest tīklu pret posta jūru
un izbeigt visu? Izķert, aizmigt,
ne vairāk; tā, airējot un pīpojot, teikt:
Gals lasim un tūkstoš citām reņģēm,
kas mūsu miesas baro. Tāds sasniegums
ir kvēlo ilgu vērts. Ak, uztrīt, netrīt!
Vēl miegā varbūt sapņot; lūk, kā paēdis es esmu.
Jo kādi gan mums miegā sapņi
var rādīties jo es guļu un tātad arī neēdu!?
Tas vilcināties, pārdomāt mums liek
un postam atļauj sasniegt ilgu mūžu.
Kurš ciestu laika belzienus un nievas,
varmāku spaidus, augstprātīgo pulgas
un nonievātas makšķernieku sāpes, smeldzi,
valstsvīru nekaunības, spērienus.
Ko klusam nopelnam dod necieņa, -
Ja katrs spētu sagādāt sev pārtiku
ar prātu ? Kas locītos uz pannas tad,
kas mocītos un svīstu olīveļļā?
Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā
pēc nāves, vai tad ēstu tikai maizi,
uz kuras smuki raudas ķerās?
Šīs bailes mūsu prātu mulsina
un liek mums ciest to ļaunumu, kas ir,
nesteigties turp uz nezināmām tālēm,
bet sēdēt zemu, jo tur liek mierā.
Šī apziņa mūs visus dara gļēvus
un veselīgam gribas bālumam
Ir jāsasirgst ar domu sārtumkaiti –
Ir pamats, lai top par darbiem tas.

Labs. Prāta cienīgs.

Labi vārsmo Googles māmuliņ ...

Skatos, ka jauna sadaļa parādijusies. Un par cik arī skaitos drusku CL sadaļai piederīgs, tad laikam būtu tāds kā pienākums izteikt savu viedokli. Drusku palasiju iepriekšējos komentus un cik noprotu, tad šeit ir tā, kā visur, cik cilvēku, tik viedokļu.
Es neņemšos nevienu kritizēt, katram pēc iespējām un pēc sirdsapziņas. Varu objektīvi spriest tikai par tām lietām, ar kurām esmu saskāries personīgi.
Jāsāk laikam ar to, ka es ķeru un paturu tikai tās zivis, kuras pats ēdu, ja nu galīgi cope nevedās, tad pievēršos līdakai bet tas notiek tad, kad citas iespējas ir beigušās. (tas par publiskajām ūdens tilpnēm).Līdaka kā ēdamā zivs mani neinteresē. Gada griezumā esmu kādas 10 varbūt mājās atvedis. Pavasarī sēžu uz breksi, vasarā ķeru samus no laivas ar kvoku, rudenī velcēju zandartus. Šad tad aizbraucu uz līņiem un pasēžu dīķī uz karpām. Tas arī praktiski būtu viss ar ko mana copes aizraušanās būtu saistīta.
Mans personīgais vadmotīvs copē kā tādā ir, izprast copes vietu, laiku, apstākļus un individuālās copes mākslu. Katru zivi ir jāprot noķert arī tad, kad visi citi paliek tukšā.Likumdošanu respektēju un tik daudz lai pārsniegtu normu uz cilvēku, laikam savā mūžā vēl ne reizi neesmu noķēris. Copēt bracu tad, kad varu dabūt brīvas dienas un braucu parasti ar nakšņošanu uz 2-3 sutkām. Parasti arī 2-3 vilvēku kompānijā. Jo parasti 2 laivā un viens paliek krastā. Visam ir objektīvi apsvērumi, kas ar laivošanu nodarbojas, tas to sapratīs.
Kas atiecas par zivju brīvlaišanu, tad manā praksē ir bijuši tādi gadijumi, ka uztrāpi necopes reizē, gadās noķert uz visiem 1-2 zivīm un bieži tiek pieņemts lēmums tās atlaist. Kaut arī uzglabāšana dzīvā veidā man ir nostādīta pietiekoši labā līmenī (es izmantoju krastā lielu sieta kasti ar vāku, iegremdētu zem ūdens un turu ēnā zem koka) lai zivis tās 2 sutkas arī izdzīvo kustībā. Bet tās kuras tiek atlaistas vēl neievietojot kastē, dažkārt nākas redzēt nākamajā dienā ar vēderiem gaisā plunčājoties netālu kādā zāļu pudurī. Un no vienas puses itkā mēs atlaižot gribam izdarīt labu darbu bet no otras puses, ja visi tā darīs, tad pēc nedēļas vai divām, tam krastam pat tuvumā nepienāksi. Protams, ka daba izdarīs savu un beigtās zivis realizēs pēc dabas likumiem bet no makšķernieku viedokļa iznāks tā, ka pats ar sevis apčakarēšanu vien nodarbosies.Tāpēc es daru tā, ka savā kastē lieku tās zivis, kuras tiek nolemtas apēšanai. Un ja tur uzgriež vēderu gaisā, tad iztīru to, iesālu un vai nu apēd uz reiz vai ved mājās.
Katrā gadijumā mani sirdsapziņa negrauž, guļu pa naktīm mierīgi un neko nelikumīgu savā rīcībā nesaskatu. Ja kādam ir kas iebilstams, uzklausīšu bet vai respektēšu, tas būs atkarīgs no tā, cik objektīvs un pamatots būs iebildums.