Tā nu viš i. Ganos pa Usmu jau gadus 25. Pirmajos desmit, bez īpašām iemaņām un aprīkojuma, bija tikai viena reize kad nenoķēru līdaku - nenormālā vētrā, kad pārinieks atteicās sēsties laivā. Iebraucu viens, ar airiem un bez enkura. Vienkārši, nevarēju iemest. Parasti 5-7 līdakas, ja nebija lielās, skaitījās ka īsti neķerās. Tādi "sivēni" sitās pa niedrēm, lēca piecinieces no ūdens pilnā augumā, sekoja vizulim kā torpēdas. No skata vien rokas sāka trīcēt. Tagad klusums. Tagad man Usma tāpat kā Latvija. Skaista, mīlēta un nepieciešama, lai kādi laiki un valdība :)
13.novembris 2013, 10:39 |
links