Īsa atskaite par atvaļinājumu pagājušajā nedēļā.
Pagājušajā pirmdienā sasēdāmies mašīnā un laidām lielo līdaku un zandartu medībās uz burtnieku. Likās ka viss ir OK, motorene pasūtīta, vizuļi, polšs un zacene somā, bet par laika apstākļiem nospļauties.
Tā nu otrdienas rītā optimisma pilni lecām Vecates laivu bāzes piedāvātajā transportā un ezerā iekšā. Kamēr kuģojām pa Salacu, paralēli izmētājām visus līcīšus. Rezultāts 0. UN tad notika sliktākais - savu zivīgāko vizuli nolēmu palaist uz velci. Tas kaut kur ieķērās un aukla pušu bija.
Sākās mērena panika. Laiks sabojājās, izlijām un neko tā arī nenoķērām. Ārā braucot vismaz priecēja fakts, ka bāzes darbinieks arī par citu kolēģu lomiem neko diži neizteicās. Tātad - necope, bet par vobleru gan žēl.
Vakarā aizlaidām uz Valmieru pie radiem apsildīties un pa nakti atpakaļ uz vēdzelēm. Arī tad daba par mums tikai ņirgājās - ja pa dienu reizes piecas lietu dabūjām bezmaz katrā ezera stūrī, tad vakarpusē varējām tikai lūgties, lai laiks pasliktinās, jo, kā zināms ļurbenieks ķeras pilnīgā nelaikā. Tā vietā pār mūsu galvām rotājās mēness, izgaismodams Salacas pretējo krastu gluži kā dienā. Loģiski, pie tāda prožektora uz nopietnu copi nebija ko cerēt. Rezultāts - viena mēra vēdzele. Nospļāvāmies un braucām atpakaļ uz Valmieru.
Kaut arī pamatīgi vīlušies par absolūto necopi iepriekšējā dienā, radām sevī spēkus kāpt laivā arī otrā dienā, lai gan izskanēja viedoklis par mājā braukšanu. Cīnoties pašiem ar sevi, iepriekšējā dienā saķerto klepu, iesnām un jau manāmo nogurumu sēdāmies laivā un laidām ezerā.
No rīta laivu bāzes darbinieks pastāstīja, ka it kā viens vecis izvedis no ezera piecas līdakas. Ķēris uz mazu zilu voblerīti. Drudžaini meklējām pa somām vajadzīgo mānekli, bet tā arī neko līdzīgu neatraduši izlīdzīejāmies ar to kas bija, bet vēl vēlāk pārgājām uz palielām gumijām. Rezultāts - viena ņemamā līdaka.
Braucām ārā jo ZB no necopes, izsalušā dibina un iepriekšējā dienā pabojātās veselības darīja savu. Bet, ko mēs konstatējam krastā - izbrauc viena veiksminieku laiva. Vienam vecim 5 ņemamās, bet otram - 7,5 kg zaļsvārce.
Tajā brīdī man vienkārši gribējās spini krūmos mest un diegt uz veikalu pakaļ polšam.
Bet neko - apsveicu kolēģi un pa starpu aplūkoju mānekļus. Secinājums - nekad neklausiet to, ko jums stāsta bāzes darbinieks. Paļaujieties vienmēr paši uz sevi. Tāpēc tā vietā lai makšķerēšanu atmestu uz visiem laikiem, es īstenošu absolūto bruņojuma modernizācijas programmu - jebšu iepirkšu lielos voblerus.
Nu vot tāds bija mans atvaļinājums.
Pagājušajā pirmdienā sasēdāmies mašīnā un laidām lielo līdaku un zandartu medībās uz burtnieku. Likās ka viss ir OK, motorene pasūtīta, vizuļi, polšs un zacene somā, bet par laika apstākļiem nospļauties.
Tā nu otrdienas rītā optimisma pilni lecām Vecates laivu bāzes piedāvātajā transportā un ezerā iekšā. Kamēr kuģojām pa Salacu, paralēli izmētājām visus līcīšus. Rezultāts 0. UN tad notika sliktākais - savu zivīgāko vizuli nolēmu palaist uz velci. Tas kaut kur ieķērās un aukla pušu bija.
Sākās mērena panika. Laiks sabojājās, izlijām un neko tā arī nenoķērām. Ārā braucot vismaz priecēja fakts, ka bāzes darbinieks arī par citu kolēģu lomiem neko diži neizteicās. Tātad - necope, bet par vobleru gan žēl.
Vakarā aizlaidām uz Valmieru pie radiem apsildīties un pa nakti atpakaļ uz vēdzelēm. Arī tad daba par mums tikai ņirgājās - ja pa dienu reizes piecas lietu dabūjām bezmaz katrā ezera stūrī, tad vakarpusē varējām tikai lūgties, lai laiks pasliktinās, jo, kā zināms ļurbenieks ķeras pilnīgā nelaikā. Tā vietā pār mūsu galvām rotājās mēness, izgaismodams Salacas pretējo krastu gluži kā dienā. Loģiski, pie tāda prožektora uz nopietnu copi nebija ko cerēt. Rezultāts - viena mēra vēdzele. Nospļāvāmies un braucām atpakaļ uz Valmieru.
Kaut arī pamatīgi vīlušies par absolūto necopi iepriekšējā dienā, radām sevī spēkus kāpt laivā arī otrā dienā, lai gan izskanēja viedoklis par mājā braukšanu. Cīnoties pašiem ar sevi, iepriekšējā dienā saķerto klepu, iesnām un jau manāmo nogurumu sēdāmies laivā un laidām ezerā.
No rīta laivu bāzes darbinieks pastāstīja, ka it kā viens vecis izvedis no ezera piecas līdakas. Ķēris uz mazu zilu voblerīti. Drudžaini meklējām pa somām vajadzīgo mānekli, bet tā arī neko līdzīgu neatraduši izlīdzīejāmies ar to kas bija, bet vēl vēlāk pārgājām uz palielām gumijām. Rezultāts - viena ņemamā līdaka.
Braucām ārā jo ZB no necopes, izsalušā dibina un iepriekšējā dienā pabojātās veselības darīja savu. Bet, ko mēs konstatējam krastā - izbrauc viena veiksminieku laiva. Vienam vecim 5 ņemamās, bet otram - 7,5 kg zaļsvārce.
Tajā brīdī man vienkārši gribējās spini krūmos mest un diegt uz veikalu pakaļ polšam.
Bet neko - apsveicu kolēģi un pa starpu aplūkoju mānekļus. Secinājums - nekad neklausiet to, ko jums stāsta bāzes darbinieks. Paļaujieties vienmēr paši uz sevi. Tāpēc tā vietā lai makšķerēšanu atmestu uz visiem laikiem, es īstenošu absolūto bruņojuma modernizācijas programmu - jebšu iepirkšu lielos voblerus.
Nu vot tāds bija mans atvaļinājums.
1.novembris 2010, 10:43 | links
