Ja jau par kulināriju, tad mēģināšu padalīties ar savu pieredzi par grunduļu izmantošanu vēderpriekam. Mēs uz šo radījumu sezonas laikā, no Latvijas vidienes, braucam reizes 4-5 un parasti divatā sakāšam ap kg 50. Pārsvarā kūpinam. Daru tā. ķerot viņus lieku ledus kastē, kad atbraucam mājās, lielā kastē beru kārtām grunduli un sāli un pagrabā iekšā. No rīta tīram un pāris ūdeņos skalojam, līdz glumums daudz maz pazudis, tad veru caur acīm uz iesmiem un kūpinātavā iekšā. Gatavi, kad ačteles paliek tādas balti spīdīgas un paši skaisti brūni. Jāuzmanās, lai nepārkūpina, tad paliek sausi. Kad pirms gadiem pieciem, pirmo reizi aizvedu darba kolēģiem visi bija sajūsmā, ar ko tik vien nesalīdzināja. Citam atgādināja kūpinātu lucīti, citam asari, citam pat mencu :D Tā nu tagad, jau kuro gadu, visi gaida kad pienāks maijs, lai varētu mieloties ar kūpinātu grunduli.
Vēl tīri labi sanāk kotletes. Bičoku iztīra, notīra, izņem vidus asaku un divas reizes izlaiž caur gaļasmašīnu. tad veido masu, kā jau kotletēm, garšvielas pēc izjūtām, tikai pievienoju vēl apmēram uz kg gaļas ap 150 g biezpienu, garšo labi.
Tā kā manās acīs, šis nemaz tik peļams nav, gan no kulinārā, gan ekoloģiskā viedokļa, jo doršai a viš garšo, vismaz tām kuras tiek noķertas, ļoti bieži tie mošķīši vēderā. Ejot uz mencu esam pat sprauduši šo uz džiga - strādā. vienīgi butei gan šie laikam vareni barības konkurenti.
Daudzi slavē vējenes. Man atkal vējene liekas ne savišķi garda, ja nu vienīgi, līdzīgi kā priekš vitināšanas sasāla, tad izmērcē un nedaudz apvītina pēc tam auksti kūpina. karsti kūpināta nu galīgi man netīk, toties tvarstīt gan šo kaifīgi, īsta cīnītāja.
Tāda nu īsumā mana kulinārā pieredze ar šo migrantu no Melnās jūras.
17.decembris 2016, 20:00 |
links 
