Lietotājs:H20

Ir ziemas vidus. Nav vairs pirmais ledus, un nav vēl pēdējais. Lielie lomi bija jau, vai tikai vēl būs? Tā nu visā šajā copes reizē, ik pa laikam kāds aserēns, un arī līdaka copē!

Šosezon trešo reizi Burtniekā. Pirmā bija veiksmīga, otrā klusums. Šajā reizē kaut kas atkal grabina.

Ārā aiz loga vējš, kaut kur puteņo, kaut kur snieg. Pilna galva ar nemieru, kā tad nu būs. Neviens vēl nav braucis, viss sasnidzis un kluss. No gaisa krīt slapš sniegs un es jau eju pa to. Pirmie āliņģi izurbti 2 m dziļumā. Pirmais asarītis ir sprīža izmēra liels. Un pēc necopes nomainu vietu. Tur mazliet virs metra. Tad pieķērās lielais. Un tad, tad arī norāvās. Suns izvazājies pa mežiem, un es laimīgs.

Trīs dienas pēc kārtas devos uz ezeru. Pāri pauguriņiem un plāvām. Ezers sevi glabā viltīgas līdakas un tumšus asarus. Vasarā no laivas, te īsts kaifs. Zin, to tikai vietējie. Vai tie, kas dodas savvaļā. Kopā ar Artemusu devāmies copēt. Ir janvāra beigas, ziemas vidus.

Papētīju ezera dziļuma karti. Uz savu noskatīto vietiņu jāiet pusotrs kilometrs. Tur var copēt gan trijos metros, gan 60 metrus tālāk pat 14 metros. Ārā pūš DR vējš līdz kādiem 8m sekundē, ir nulle grādu un apmācies. Viss ir. Un vēl viens makšķernieka stāsts var sākties.

Burtnieka ezers gandrīz janvāra vidū, gandrīz kur vidusburtnieks, kaut kur austrumos. Šogad triju dienu laikā, te no mīnus 19 grādiem uz ezera, nokrīt līdz plusiem, un pūš vējš. No baltas sarmas kokos un sejā salu, līdz suņa spalvām un bļitkas acs. Esot šeit otro reizi, un zini, ne pēdējo.

Ziemas cope šoreiz galvā uzmaukusi pilnmēnesi. Kaut kur ostas pusē, starp vecajām laivām un jaunajām mēs ķeram zivis , bet saķeram labus kadrus. Jūras grundulis, ķīšazera ķīsis, kazarags un plicis- kaķa tiesas uzkodas ir labs sākums, labām beigām :)

Tuvojas zaļsvārču atklāšana. Pagājušo gadu jūnija sākumā devos uz Dālderu un Spuņciema bāzēm. Otrajā jūnijā mani apskāva kaijas, maigs vējiņš un daudz zemmēru…Dienu vēlāk cerību pilns devos uz Spuņciemu, mani apskāva miglas kūlis un putnu dziesmas…Filmēšanu nācās pārtraukt, jo sāka nežēlīgi gāst pirmais īstais jāņu lietus, kā no spaiņiem. Lieki teikt, ka pirms tam ne piesitiena. Tā nu es stāvēju vertikālā pozā, lai mazāk salītu…domāju cik ta var stāvēt un neko nedarīt. Sāka mazāk līt. Saņēmos un iemetu savu mānekli Babītes ezerā, uzreiz sekoja liela cope…Pēc lietus un lietū bieži labi ņem :)

Kādā jaukā, vējainā dienā, devāmies uz ezeru, mazliet pacopēt, atpūsties un izbaudīt visu emociju gammu, un protams, pieskārāmies arī dabas krūtij...

Īsi un kodolīgi. Pie pareizā zvaigžņu stāvokļa un nelielas veiksmes var tikt pie neaizmirstamām emocijām...