Igors un Gaujas lielā lasene
Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Intervija | 17.novembris 2022, 14:44 | Komentēt | 770 skatījumi

NATO armāda Gaujā

Zvaigžņu Latvijā ir daudz. Arī copē. Es rakstu par spožākajām. Pagaidām zvaigznes izvēlas Rudzinska kungs, bet gan jau arī mana kārta pienāks – varbūt es zinu kādu slepeno zvaigzni. Bet Igoru Fiļipovu zina visi, un šis raksts būs tieši par viņu.

Viendien iešāvās prātā doma, tāda kā alternatīva Zirņa intervijām. Viņš, cilvēks, kas zināms ne tikai kā asprātīgs publicists, bet arī kā gardēdis, bieži savām intervijām izvēlas attiecīgu vietu. Omulīgu krodziņu, piemēram. Tur, baudot labu ēdienu un, iespējams, arī dzērienu, rodas stāsts. Kopēt būtu nepieklājīgi, tāpēc mans stils ir cits. Cope kopā ar cilvēku, par kuru tiks rakstīts. Un kāpēc gan to neuztaisīt kā seriālu? Copē ar zvaigzni – tā es to gribētu nosaukt. Ar atpakaļejošu datumu šim seriālam pievienoju iepriekš CopesLietās jau publicētos rakstus par Dzilnu un Circeni. Bet šoreiz tātad par Igoru Fiļipovu.

Tikšanās toreiz...

Igoru es pazīstu jau sen. Olte sanāk tāds kā mūsu iepazīšanās krusttēvs. Pirms gadiem desmit, precīzi vairs neatceros, kādā vasaras vakarā atskan zvans: “Te Igors Fiļipovs. Man tavu telefona numuru iedeva Māris Olte.” Es dzīvojot pie Ķīšezera un zinot slepenās vietas. Tuvojoties sacensības, varbūt varot kopīgā copē iepazīties un pārbaudīt šīs vietas. Jūtos pagodināts un, protams, piekrītu.

Sarunātajā pēcpusdienā manā ostā iebrauc smalka laiva. Tādā līdz tam nebiju kāpis. Smuka, ērta, ātra. Paspiežam viens otram roku un dodamies ezerā. Cik lieliski tā laiva brauca! Līdz šai dienai atceros! Pēc tam esmu vizināts ar vēl smalkākām laivām, bet atmiņā tieši Igora laiva iespiedusies vislabāk.

Sākam pretējā krastā, vienā no maniem slepenajiem līčiem. Laiks tāds, kāds man ne pārāk patīk – karsts un spožs. Bet sportistiem, kāds ir arī Igors, vienalga, kāds laiks. Jāķer un jāprot noķert jebkuros apstākļos.

Spiežam uz asari. Bet kaut kā nespiežas. Igoram, protams, rīki daudz smalkāki, par mānekļiem nemaz nerunājot. Tomēr pat ar tādiem nekas prātīgs nenotiek, tikai pa kādam sporta asarītim.

Tālāk seko pārsteigums. Igors saka, ka likšot ēdamzivtiņu. Kas tā tāda? It kā jau visas zivis ēdamas. Nē, šī būšot mākslīga, bet ēdama. Māneklis, tā teikt. Mans pārsteigums ir neviltots. Rādi šurp! Gluži pēc zivtiņas neizskatās, drīzāk pēc tārpa vai kāpura. Bet smaržo labi. Pagaršot gan neuzdrīkstos. Keitech. Japāņu. Smalki! Izrādās, šis viltīgais māneklis pavisam citādi jāvada. Tā lēni, ar pauzēm. Augšā, lejā. Jocīgi gan! Tā nu es tiku iepazīstināts ar ēdamzivtiņu un džigošanu. Paldies, Igor!

Tajā laikā to zināja retais. Igors laikam bija pirmais, kas šo brīnumu ieviesa Latvijā, un sākumā tikai viņa veikalā to varēja dabūt. Bet man pirmais ēdamzivju starta komplektiņš tika par velti. Vēlreiz paldies!

Tajā necopīgajā vakarā uz brīnummānekli tomēr vajadzētu ķerties, tā es nodomāju. Bet, izrādās, ir reizes, kad nelīdz nekas.

Pārceļamies uz vēl vienu superslepenu līci, tuvāk manai mājai. Tur tiešām ļoti reti kurš makšķerē. Tikai es un vēl kāds nejaušais. Bet arī te nelīdz ne līcis, ne ēdamzivtiņa, ne rotiņš, ne vobleris. Nekas. Esam kopā noķēruši kādus desmit sporta asarīšus, un viss. Klusībā priecājos, ka rezultāts ir diezgan līdzīgs.

Vakars klāt. Mūsu pirmā cope galā. Nākamā būs jāgaida kādi desmit gadi. Kaut kā agrāk nesanāca. Igors aizņemts veikalā un sportā, es tāds konservatīvāks solists. Tomēr iepirkos pie Igora diezgan bieži: ēdamzivtiņas tāpēc ir ēdamzivtiņas, ka mēdz apēsties pa daļām vai veselas. Jo garšo ne tikai asariem, bet arī līdakām. Palaidnieces bieži ēdamzivtiņas nokož kā Zirnis garšīgu kumosu. Tāpēc krājumi regulāri jāpapildina.

Gaujas resnais četrinieks

...un tikšanās tagad

Kopīgi copējuši šos gadus vairāk nebijām, tikai dažos lašu un foreļu mačos. Tās retās reizes un iepirkšanās nebija pietiekamas, lai varētu teikt, ka Igoru labi pazīstu. Sarunāt interviju liekas kaut kā pārāk oficiāli un stīvi, tāpēc zvanu un ierosinu kopīgu izbraucienu uz ūdeņiem. Igors piekrīt uzreiz. Izkombinējam copes dienu – vienu no pirmajām maija dienām. Uz kurieni? Tas Igora ziņā. Lai gan nojaušu, kura upe tā būs. Nu, protams, Gauja! Un arī mērķa zivi uzminu jau iepriekš. Tā būs raibi sudrabota!

Norunātajā dienā satiekamies pie zooloģiskā dārza. Igors atbrauc man pakaļ un uzreiz sāk ar atvainošanos. Būšot jāzaudē kādas piecpadsmit minūtes, jo dīvainā kārtā spinings aizmirsies mājās! Man tik traki nav bijis, ka uz copi dodos bez galvenā ieroča. Mānekļi un zābaki gan ir aizmirsti, kur nu bez tā.

Braucam uz Gauju. Šķērsojot Kadagas tiltu, atceros ledus pankūkas Circeņa dienā, kas piespieda mūs mainīt plānus. Šoreiz viss kārtībā. Lai arī pavasaris nenāk tik strauji, kā gribētos, tomēr maijā saule spīd ne tikai spožāk, bet arī nedaudz siltāk kā bezgalīgi garajā ziemā. Ledus šoreiz netraucēs, tas nu ir skaidrs. Toties saule gan.

Man tā ļoti nepatīk, ja jācopē. Ķīsītī es tāda prožektora gaismā pat iekšā nebraucu. Salacā man raibie tādā laikā neķeras, tāpēc parasti guļu saldu diendusu mašīnā, gaidot vēlu pēcpusdienu un vakaru. Bet šodien nekāda gulēšana nesanāks. Igors daudz nesatraucas par sauli, viņam savs viedoklis.

Dodamies uz kompanjona slepenajām vietām, pabraucam garām dažām manām slepenajām. Izrādās, tās mums kopīgas. Bet droši, ka Igors Gauju zina daudz labāk nekā es. Toties par manu dzimto Bērzi viņš nezina neko! Godīgi sakot, nav jau arī diža iemesla zināt. Tā bija laba upe pirms daudziem gadiem, bet tagad tikai sentimentālu atmiņu dēļ katru gadu to tomēr apciemoju. Bet Igors Gauju slavē! Pie sevis domāju: kurš Gauju zina labāk – Circenis vai Fiļipovs? Abi uzauguši Gaujas malā, abi te ķer gadiem, abi prot noķert. Interesanti, kurš kuram ieliek?...

Atklājam viens otram arī savas slepenās upes. Brīnos, ka Igors visas manējās nezina. Laikam visas tomēr nezina neviens. Diemžēl par dažām upēm jārunā pagātnes formā – reiz bija… Liekas, Igors vairāk pa dzimto Vidzemes pusi plosījies, savukārt es – pa Zemgali un Kurzemi, mazāk pa Vidzemi. Mēs abi esam upju cilvēki. Abiem cope ir dzīvesveids. Mana kaislība ir pāri hobija līmenim, bet Igoram – vēl vairāk: cope ir sports un arī bizness.

Par viņa veikalu jau zināju, bet ir arī tāda aktivitāte kā gidēšana. Esmu pārliecināts, ka tie, kas izvēlēsies Igoru par savu gidu vai, drīzāk, skolotāju, daudz iegūs un uzzinās. Viņa padomi un pieredze noderēs ikvienam. It sevišķi, ja mērķa zivs ir lasis, taimiņš un forele. Šīs ir arī manas mīļākās zivis, un te nu atkal mums ir daudz kas kopīgs un vienojošs. Stāstām viens otram savus piedzīvojumus, un tādu ir daudz.

Igors ar NATO floti fonā

Igors ir kārtīgs Valmieras puika, un tādi copes gaitas uzsāk Gaujā, kā zināms. Mūsu karjeras sākums ir ļoti līdzīgs: abiem – upē, abiem pirmā zivs bijis grundulis. Par otro un trešo neesam tik droši – rauda un vīķe vai otrādi. Man arī asaris varētu būt ielauzies pirmajā trijniekā. Starta vecums varētu būt vienāds. Vienojamies, ka mums bija pieci gadi, kad sākām copēt. Abi pirmo līdaku esam noķēruši uz dzīvo.

Tikai Valmieras stils būtiski atšķiras no Dobeles. Valmierā smalki skaitoties, ja līdaku rauj ārā pāri galvai. Tā slaidi un ar spēku. Neskatoties uz izmēru. Tas mani uzjautrina! Iedomājos, kā, piemēram, divnieci mazs puišelis mēģina tā piespiest lidot! Dobelē gan mēs prātīgāk vilkām tās līdakas vai, pareizāk sakot, līdaciņas. Ar kausēšanu un saudzīgāk. Lai gan pēc mēra tādas pavisam mierīgi varētu raut pa gaisu pāri galvai. Jā, arī Latvijā, izrādās, katrā vietā ir savs smalkais stils.

Atgriežamies pie sporta. Izrādās, Igors, pārstāvot Latviju un ķerot sporta foreles, ir startējis 20 valstīs!!! Iespaidīgi! Lielākā daļa cilvēku tik daudzās nav pat bijuši, kur nu vēl copējuši! Lielākie panākumi arī izraisa cieņu. Latvijā izcīnīti divi vicečempiona tituli un divas trešās vietas dažādās disciplīnās. Bet čempiona titula vēl pietrūkst. No sirds novēlu Igoram to izcīnīt!

Jautāju: “Kuru uzskati par vērtīgāko zivi, ko esi noķēris?” Suga nepārsteidz, bet izmērs gan. Lasis. 15 kg! Un tas izvilkts septembrī, kad laša jauda vismaz trīsreiz lielāka nekā ziemā un pavasarī! Arī citi Igora personīgie rekordi iespaidīgi. Līdaka 126 cm! Taimiņš 6,1 kg! Zandarts 96 cm. Strauta forele 55 cm. Alata 46 cm. Sapals 3,3 kg. Asaris 45 cm. Sams 5 kg. Ar skaudību jāatzīst, ka Igors man ieliek visās nominācijās, izņemot divas – tikai alata un asaris man lielāks. Igora DecaSpin rezultāts (personīgā rekorda salīdzinājums ar Latvijas rekordu) ir aptuvens, jo vairākām zivīm zināms tikai garums, bet DecaSpin, kā zināms, noteicošais ir svars. Tomēr iznākums ir lielisks! Vismaz 600 punkti! Un tas viņu ierindo pārliecinošā trešajā vietā aiz Poiša un Circeņa. Divi džeki no Valmieras, trešais no Mālpils. Izdari secinājumus.

Saruna copes valodā

Pēc stundas esam galā.

Sāksim ļoti slepenā vietā. Kaut kur tuvumā esmu dauzījies, bet ne tieši šeit. Pie Gaujas nav nemaz tik vienkārši piebraukt un pieiet, kā daži varbūt iedomājas. Daudz kur gribētos, bet nedrīkst – privātīpašums. Un tas ir svēts un neaizskarams, kā zināms. Es šo bausli cenšos ievērot, cik nu vien iespējams. Bet šīs slepenās vietas saimnieks ir Igoram pazīstams, tāpēc drīkstam gan te novietot auto, gan paši pa taisno doties uz upi.

Tālu nav jāiet, līdz nonākam ļoti smukā un cerīgā vietā, kuras galvenais trumpis ir glīta maza krācīte aiz nelielas saliņas. Bet tā ir ļoti tālu pie pretējā krasta. Būs stipri jāpapūlas, lai mānekli tur aizmestu.

Sagatavojam rīkus. Mani jau sen vairs nepārsteidz, ka citiem inventārs smalkāks. Šoreiz arī tā ir. Igora Lamiglas spinings ir pārsteidzoši smalks un lunkans. Taimiņu ar tādu vilkt esot baigais kaifs. Piekrītu, bet pie sevis padomāju: “Kas notiktu, ja paņemtu lasis?” Tad mans brutālais Ryobi Excia būtu daudz drošāks un kaujas spējīgāks. Igora spole ir Twin Power, bet mana – uzticamā un nenokaujamā Daiwa Fuego.

Izvēlamies starta mānekļus. Arī tie, saprotams, Igoram smalkāki. Vobleri tikai oriģinālie un tikpat oriģināli šūpiņi. Tikai labi zīmoli. Es tāds pieticīgāks, mani vobleri pārsvarā ir kopijas un budžeta klases pārstāvji. Divus smalkus un dārgus voblerus pirms dažām dienām veiksmīgi norāvu Salacā un pēdējo Gaujā nelikšu. Žēl arī no tā atvadīties, un pret vēju nekur tālu to tāpat neaizmestu. Sākšu ar savu viltīgo un slepeno šūpiņu. Arī šogad tas man Salacā ir absolūtā topā, bet iepriekšējos gados – arī Gaujā. Lielīgi parādu to Igoram un uzdāvinu. Saku, ka tiešām gandrīz tikpat garšīgs kā ēdamzivtiņa!

Igors sāk tuvāk saliņai un cītīgi apmētā potenciālo areālu. Te vienmēr esot zivs! Es notēmēju uz tālo krāci un maucu no visa spēka. Tuvu ir, bet ne pietiekami. Meklēju pareizo leņķi, gaidu, lai pierimst vēja brāzmas, un maucu atkal. Cik vien jaudas. Māneklis sasniedz noskatīto krāces straumes robežu, un seko gaidītais tesiens. Saku Igoram – ir! Bet jau ātri saprotu, ka nav liels. Lai nu kā, straumē zivs pietiekami dūšīgi cīnās un tēlo, ka ir lielāka nekā patiesībā. Tomēr pat ar visu tēlošanu nekāda ilgā cīņa nesanāk, un zivs ir krastā. Spožais! Maziņš. Bet spožais. Igors mani apsveic, es pasaku paldies taimiņam un saudzīgi atlaižu lai paaugas.

Igors, Dima un varavīksnene slepenajā upē

Ziepes uz ūdens

Sākums labs, bet turpinājums – ne visai. Vispirms izdzirdam tādu dīvainu troksni. Tas nav no NATO helikopteriem, kas tālumā draudzīgi lidinās. Šis troksnis ir no motorlaivas, kas cīnās pret straumi un brauc tieši virsū manai auklai. Bet tās galā – tālumā ieķēries mans mīļais šūpiņš. Bļauju kā traks, vicinu rokas – nebrauciet te! Laiva pēdējā brīdī maina kursu, bet es no satraukuma norauju auklu pie pašas spoles. Pagalam ne tikai šūpiņš, bet arī vismaz 50 metri ļoti labas auklas. Tiešām ktm!

Bet lielākās ziepes tikai sākas! Tālumā pamanām skaļi tuvojamies vairākas laivas. Tajās cilvēki dauza airus un skaļi runā svešās mēlēs. Tādi aizdomīgi un tik daudz! Vesela flote! Bezgalīga! Visas laivas vienādas. Spriežam, ka Latvijā tik daudz vienādu laivu nevar būt. Pa vidu abos virzienos šaudās motorlaivas, tās atmaskojam – glābēji. Bet kopumā tā ir NATO flote.

Vai tās ir mācības vai izklaide – mūs neinteresē, traucē jebkurā gadījumā. Jo laivu ir simtiem un tās nonstopā brauc jau vairākas stundas! Vienā brīdī Igors saskaita vienlaicīgi redzamas 23! Jandāliņš un troksnis ne pa jokam! Kāda cope te var būt?! Metam, ne uz ko necerot. Galvenais – netrāpīt kādam pa galvu. Nebūs nemaz tik viegli pieveikt divu vīru airētu laivu. Pieļauju, ka tā cīnītos vēl dusmīgāk nekā metrīgs lasis.

Saprotam, ka cope izbojāta, un nolemjam taisīt pusdienu pārtraukumu. Uzēdam, atpūšamies un runājam. Par copi.

Jautāju Igoram, kā juniors Dima uzvedas. Vai tikpat traks uz copi? Izrādās, Dima nemaz tik agri neesot copēt sācis. Kaut kā neesot iepaticies. Liktenīgs esot bijis tāds traģikomisks gadījums. Āķis ausī! Biju dzirdējis par āķi visādās ķermeņa vietās, un galva ir klasika, protams. Parasti gan kāds cits ietriec mānekli galvā vai kaut kur citur, bet Dima pamanījies pats sev to āķi ausī iemānīt! Operācija kaujas apstākļos izrādījusies veiksmīga, un tēvs dēlu no āķa ne bez sāpēm, bet atbrīvojis. Tad nu Dima aiz spīta un dusmām vienā momentā kļuvis par makšķernieku! Man gan bail šādu metodi citiem ieteikt, labāk tad ar skarbu pāraudzināšanu.

Skaidrs ir viens – ja tēvs copē, dēlam nav izvēles! Ja man būtu dēls, viņam nebūtu ne mazāko cerību necopēt! Bet Dima tagad copē, kad vien iespējams, un nemaz nav jāpierunā. Gēni nostrādājuši! Man prieks par jauno paaudzi, kas nereti noteš ne tikai savus tēvus, bet arī citus nopietnus večus. Dmitrijs Fiļipovs, Nemo Olte, Rūdolfs Egle un citi ne tikai copē, bet arī sporto un dara to veiksmīgi. Malači! Tā turpināt!

Laivas, joprojām, brauc. Bet mēs runājam. Izrādās, Igors ir daudz universālāks makšķernieks, nekā varēju iedomāties. Viņš ķerot pat zušus! Un manā Ķīsītī! Ar kaut kādām gruntenēm! Esot ļoti interesanti. Es gan vēl makšķeri rokā neņemu. Lai arī cienījamā vecumā, taču, kamēr varēšu vicināt spiningu, zušus neķeršu. Bet par to, ka zutis garšīgs, šaubu nav. Mans draugs Valdis vienu lielu noķēra manas mājas priekšā. Uz džiga. Lūk, tā ir kārtīga zušu cope! Diemžēl ļoti reti tā zuti var dabūt. Man nav paveicies. Vispār es savā mūžā zuti, ko varētu saukt par zuti, neesmu dabūjis. Bet Igors ķer!

Vēl viņš ķer reņģes. Arī šodien pēc mūsu copes esot jābrauc reņģēs. Ar Dimu. Apbrīnoju Igora enerģiju un daudzpusību.

Mūsu ekspedīcijas SPOŽAIS noslēgums

Laivas beigušās!

Sarunas iegrozās arī par kulināriju. Igors stāsta savas slepenās asaru kūpināšanas receptes. Galvenais esot viņus pirms kūpināšanas izmērcēt eļļas un garšvielu maisījumā, tad sanākot izcili garšīgs un zeltaini spīdīgs. Arī taimiņu viņš prot ļoti gardi pagatavot. Tur noslēpums esot franču sinepju un zaļumu mērce, kurā taimiņa gabaliņi iegūstot neatkārtojami labu garšu. Skan ļoti kārdinoši!

Man arī ir slepena recepte! Kad Igors telefonā rāda milzīgu sapalu, ko nesen izvilcis viņa klients, es saku, ka no tādas zivs nu gan būtu izcils cepetis sanācis. Bet viņi milzeni, kas varētu svērt pat visus trīs kilogramus, atlaiduši… Sapala gatavošanas galvenais noslēpums ir veselas zivs iegriešana visā platumā ik pa centimetram. Pēc tam resnuli no ārpuses apsmērē, piemēram, ar Igora sinepju mērci vai ko līdzīgu, no iekšpuses piepilda ar zaļumiem un garšvielām, bet tad veselu cep cepeškrāsnī. Izskatās lieliski, garšo karaliski! Pamēģini!

Iestājies aizdomīgs klusums. Kas tad nu? Laivas beigušās! Urrā! Mums gan atlikusi vairs tikai stunda. Lai arī mazas, bet cerības ir. Varbūt zivis būs nedaudz nomierinājušās.

Un tā arī ir – Igoram sitiens, bet pa tukšo. Taimiņš tomēr vēl pārāk nobijies, lai kārtīgi paņemtu. Tikai pakaitināja. Noskatām mazu saliņu tuvāk otram upes krastam un nolemjam pie tās beigt. Saprotu, ka atkal būs jāmet ļoti tālu, pēc iespējas tuvāk saliņai, gar kuru plūst galvenā straume ar putiņām. Bet man vairs nelido tik labi, jo kasete pēc auklas noraušanas stipri tukšāka. Toties vējš pierimis.

Saņemu visus atlikušos spēkus un metu. Dzeltenais, garšīgais, slepenais šūpiņš lido tik tālu, ka sasniedz pašu saliņu, un plunkšķa nav. Tas nu gan ir par traku! Labi, ka izdodas mānekli izraut no krasta zāles un atgūt.

Nākamais metiens ir uzmanīgāks, māneklis iekrīt īstajā attālumā tieši straumes vidū putiņās. Ir! Pumpē labi. Saku, ka būs lielāks. Tomēr taimiņš tikai tēlo, ka ir liels, un stiprā straume viņam palīdz to darīt. Viltība neizdodas, un ar katru mirkli zivs kļūst arvien mazāka, un beigās ir tikai nedaudz lielāka par pirmo. Bet spožais paliek spožais! Lai cik liels vai mazs, tas vienmēr iepriecina. Šodienas beigu akords izdevies!

Kopīgs trīs draugu foto. Pēc tam viens no viņiem dodas peldēties, bet divi, kas vairāk noguruši, atpakaļ uz auto. Laiks uz mājām.

Spriežam, ka normāla cope bija labi ja divas stundas. Viena – sākumā, otra – beigās. Pa vidu – skaļa laivu parāde. Bet, neskatoties uz to, divi spožie tika noķerti. Un, pats galvenais, man ir labi pavadīta diena ar augsta līmeņa makšķernieku – sportistu, kas ir arī sirsnīgs, draudzīgs un interesants cilvēks! Paldies, Igor!

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager