Asaru copes viltības

Daudziem asaris ir bijusi pirmā zivtiņa, kura savu lūpu ziedojusi āķim, kas pašu ķērāju uzsēdinājusi uz vēl lielāka. Ašuki, strīpainie, batoni, kimlaki… kā tik vēl tos nesauc. Vēl ir jūrinieki, un tieši par tiem būs šis stāsts.

Draudzīgā Juglas kanāla komūna. Vēl kādA fīderistA pietrūkst...

Kur vien pagriezies, visur eksperti. Dažs labs aizbraucis pāris reizes uz zandartiem un jau sajuties kā eksperts. Ironizēju, tomēr ne bez pamata. Man šī arī ir neierasta tēma, bet vairāku gadu pieredze un dzīvošana pie ūdeņiem, kur šī raksta vaininieks ir katras scēnas galvenais varonis, iedvesmoja kaut ko uzrakstīt. Es to saucu par copi ar liftu, jo man tiešām attiecīgajā laikā atliek vien nobraukt ar liftu, noiet pa kāpnītēm un sākt ķert. Tad jau vari nojaust, cik bieži esmu pie ūdens, kad asaris ir atnācis līdz namdurvīm. Jā, ir arī laiks, kad nedaudz tālāk jāpastaigā. Ja nesanāk kaut kādu iemeslu dēļ foreļu cope, tad šī ir otrā aizraušanās.

Protams, ja kaut kas interesē, tad arī padziļināti kaut ko palasi, seko līdzi informācijai. Lūk, ar daļu no uzzinātā un pieredzētā arī padalīšos.

Baltijas ezers

Nē, nē, neko sajaucis neesmu. Baltijas jūra ir tāds dīvains veidojums ar ļoti minimālu sāls saturu un arī nelielu ūdens apmaiņu, kas atkarīga no vējiem, straumēm un daudz kā cita. Šo tēmu gluži nevēlos attīstīt, jo tad būtu jāapraksta daudz un dažādi procesi, kas gluži ar copi nav saistīti.

Lai arī kā būtu, jūrā mīt daudzas par saldūdens zivīm dēvētas spuraines. Līdakas, zandarti, ālanti, brekši, vēdzeles, arī mežavimbas, karūsas un, protams, asari. Tomēr visas šīs sugas par nārsta vietu izvēlas saldūdeni, un vienā brīdī tās sāk migrēt uz jūrā ietekošajām upēm un to baseiniem.

Venta arī aprobežojas ar Ventu, varbūt kādi migranti tiek līdz Nabes ezeriem. Liepājā Karostas kanāls, Liepājas ezers un tad jau tālāk Bārta. Lielupe, iespējams, ar Babītes ezeru. Ā, gandrīz Gauju aizmirsu. Visplašākais migrācijas tīklojums, protams, saistīts ar Daugavu. Pati upe līdz Rīgas hesam, Ķīšezers, Juglas ezers, abi Baltezeri. Visus šos ezerus savieno dažādas teces vai kanāli. Tad nu attiecīgajā laikā un vietā var cerēt uz skaistiem asaru lomiem.

Visam ir jābūt saskaņotam. Copējam estētiski

Īstais laiks

Katrs copmanis noteikti būtu gatavs ziedot kaut ko vērtīgu, lai tik uzzinātu īsto laiku un īsto vietu. Diemžēl tā tas nenotiek. Katrs gads ir citāds, un asaru, kā arī citu sugu migrācijas laiks tomēr atšķiras. Tāpēc jau cope ir interesanta.

Negribas samuldēties par Kurzemes puses ūdeņiem, jo dikti sen tur nav braukts, tāpēc turpmāk rakstā pievērsīšos Rīgas slapjumiem.

Parasti jūrinieks sāk nākt iekšā kaut kur jūlija vidū, bet vairāk beigās. To visātrāk pamana džeki, kas no laivas ķer Daugavas lejtecē. Ne velti arī sacensības Riga Bass tiek rīkotas augustā, jo tad jau mērķa zivij jābūt pietiekamā koncentrācijā, lai mači būtu spraigi un interesanti. Šajā laikā asaris ir ne tikai Daugavā, bet arī Ķīšezerā. Respektīvi – sācis kustēties.

Starp citu, šogad jūrinieku migrācija krietni aizkavējās, jo vēl pēc Jāņiem tika vilktas reņģes. Tas ir vēl viens pierādījums, ka īsto laiku nemaz tik viegli nepamanīsi. Jo biežāk copē, jo lielāka sajēga rodas par procesiem. Lai gan mūsu tehnoloģiju laikmetā informācija rotē vājprātīgā ātrumā. Dažādi forumi, visādas grupas sociālajās platformās, arī draugi un paziņas copmaņi, kas neatsakās dalīties ar prieka vēsti, ka strīpainais huligāns ir sācis ķerties.

Neliela atkāpe. Vispār pirmie migranti parādās ap maiju vidu, kad reņģe nāk. Tad tie pilnu māgu dzīvojas zem reņģu bariem. Īsti tie nekur nemigrē, bet īslaicīgi iepeld pašā Daugavas lejtecē. Ir cilvēki, kas māk ķert šajā laikā. Tāpat esot meistari, kas pamanījušies zem reņģu bara vilkt pamatīgus svītrainos. Tas gan no moliem. Vienu reizi aizdevos, bet nekas man nesanāca. Beigās nodiņģēju no kolēģiem reņģu sistēmu un ar to pašu spiningu salasīju pilnu kuli ar reņģēm.

Nezinu, cik procentuāli liela daļa paliek Ķīšezerā, cik liela turpina ceļu caur Juglas kanālu uz Juglas ezeru un Baltezeru, bet migrācija ir diezgan pamatīga. Tāpat ir jautājums, kas to asari dzen dzīties kaut kur tālāk. Vai tas ir tas pats houmings, kas raksturīgs lašveidīgajām zivīm, vai kāds cits dzinulis?

Ja par īsto laiku, tad manējais sākas kaut kur augusta vidū, kad asarītis parādās Juglas kanālā. Līdz īstajai “lifta copei” kāds laiks vēl jāpagaida, bet tagad var nedaudz izvingrināt kājas un mazliet pastaigāt. Juglas apendiksā, kas man pie namdurvīm, process sāksies tikai apmēram septembra beigās. Akurāt, kad lasīsi šo rakstu.

Met un velc?

Gribētos gan! Un tādus no 300 g uz augšu… Parasti jau līdz pannai nonāk izmērs simtpiecdesmit plus. Protams, arī visādu knariņu netrūkst no 70 līdz 100 g, kas manā izpildījumā parasti aizpeld padzerties.

Labi, tik tālu par izmēru, lai gan tas arī ir svarīgs, bet galvenais jau ir copes intensitāte. Vismaz man.

Esmu krasta ķērājs, tāpēc viss turpmākais teksts būs saistīts ar šīs copes specifiku. No laivinieku skata punkta viss noteikti izskatās savādāk, bet tāpat ir jāmeklē un jāeksperimentē.

Nu tad par to – met un velc. Nekādu noslēpumu neatklāšu, ja teikšu, ka tas ir zināšanu, pieredzes un veiksmes apkopojums. Jo biežāk makšķerē, jo spilgtāk iezīmējas konkrētas vietas, kur veiksme līdzās stāv biežāk. Tā arī man krastā ir konkrēti punkti, kuri tiek apmeklēti vairāk, jo kaut kas asarītim tur patīk.

Juglas kanālā man bija pāris šādas vietas. «Bija» tamdēļ, ka šogad ar ledus gājienu manu iemīļoto laipu salauza. Nu tad palika vēl dažas vietas. Patiesībā pat viena, bet uz to ir liela konkurence. Ir bijis, ka esmu tur viens, un ir bijis, ka pat trijatā no vienas vietas mētājam. Vēl amizantāk bija vakar, kad makšķerniece ar pludiņu pa vidu, bet mēs divi asaru ganītāji katrs savā pusē. Kāds teiks – tā nav nekāda cope. Bet ko padarīsi, ja tam asarītim tur patīk, un nav pat stāsts par laipu, kas jau ir ekstra. Vari paiet gabalu uz vienu vai otru pusi, un nekā nebūs. It kā šķiet – kanāls kā kanāls. Nu kas tur var būt tik atšķirīgs? Ir, un visai nozīmīgi. Šaurāks, platāks, dziļāks seklāks. Tāpat ir krasta kantes, gultne tīra vai nosegta ar gliemenēm. Katrā ziņā nianšu daudz, un arī asarītis pēc savas saprašanas izvēlas vietas, kur piestāt.

Tā, laikam atkal aizgāju no “met un velc”. Lūk, tad beidzot par šo. Pirms pāris nedēļām nedēļas vidū nolēmu pēc darba aizcilpot līdz laipai un pārbaudīt strīpaino reakciju vakarpusē. Parasti man cope sanāk brīvdienu rītā. Arī interesanti – agrs rīts šobrīd ir visai kluss. Aktivitāte sākas ap 9:00 un ilgst līdz pusdienlaikam. Saule tad jau ir augstu un svilina pamatīgi, bet svītrainajam razbainiekam tas patīk. Vienu dienu, kad augusta beigām neierastā karstumā, saulei esot bezmaz zenītā, pat mēra zandarts neatteicās ieknābt pa asariem domāto ļurļaku.. Tā, laikam atkal aizrāvos…

Lūk, pēc darba mājās ātri pārģērbjos, mugursoma ar visiem mānekļiem plecos, paķeru spiningu, kas man jau kaujas gatavībā koridora stūrī stāv, un uz kanālu. 15 minūtes raitā solī, un esmu uz vietas. Fūūū, esmu pat iesvīdis.

Nu ko – pirmais metiens. Par pirmā metiena lāstu Juris Bogdanovičs iepriekšējā žurnālā jau izpaudās. Pirmais metiens, nepagūstu pat pāris metrus mānekli novadīt, un seko cope. Cērtu, un kātā ieguļas patīkams smagums, kas liec un drebina spininga spici. Ir! Skaists asarītis. Cūcene? Jāpārbauda.

Lingoju sistēmu tajā pašā vietā – un atkal zivs galā. Šī gan pa ceļam nodilst. Nākamais metiens, un atkal ir! Zivis neskaitu, bet process ir nepārtraukts, kamēr vien saule nesāk slēpties aiz koku galotnēm. Izmērs dažāds, bet krietnas vakariņas ar izlases asarīšiem sanāks.

Saule laižas uz rietu. It kā teorētiski vajadzētu sākties īstajai copei, bet viss notiek otrādi. Jo saule zemāk, jo copes retākas, līdz beidzas vispār. Brīnišķīgs vakars!

Nākamajā dienā prātā tikai viena doma – kas tas bija? Loterijas veiksme vai likumsakarība. Jāiet pārbaudīt. Atkal jau – ātra pārģērbšanās pēc darba, un galopa solī rikšoju uz vakardienas veiksmes vietu.

Nu – kā būs ar to pirmo metienu? Metiens – ir! Nākamais – ir! Trešais – ir! Speciāli Jura Bogdanoviča dēļ skaitu. Septiņi metieni un visi ar zivīm! Tad gan pāris nodilienu, nerealizētu copju, bet vakars ir copy/paste ar vakardienu. Process nepārtraukts, un, kā saule sāk posties uz naktsmieru, viss pamazām noklust, līdz izbeidzas pavisam.

Kaut ko sapratu? Nē, neko, jo nākamās nedēļas vakari ir pilnīgi tukši. Pāris negribīgas copes un daži zirgazobi. Tomēr sapratu (tas gan piefiksēts jau vairākus gadus) – straumei jābūt! Nav pat svarīgi, uz kuru pusi, bet jābūt. Straume mēdz mainīties. No Ķīšezera uz Baltezeru un otrādi. Pat dienas laikā tā var samainīt virzienu, bet viens ir pilnīgi skaidrs: straumes nav – copes nav.

Uz ko?

Parastais jautājums dažādās socializācijas platformās – kur un uz ko. Par “kur” jau uzrakstīju, padalīšos arī “uz ko”.

Nav nekādas universālās vai vienīgās pareizās receptes. Katram savs. Pastāstīšu savu pieredzi, soli pa solim.

Sāku ar parasto džigu, bet izmantojot čeburašku. Viss it kā skaidrs, copes jūtamas. Process notika, un nekādus citus variantus izskatīt pat nebija prātā, līdz vienā dienā pasākums gluži negāja kā ierasts. Bet blakus vīrs ķēra ar visai brutālu atvadas sistēmu. Viņam zivis bija, man nekā vai labākajā gadījumā knapi piebikstījieni.

Ar dziļām pārdomām devos uz mājokli un metu tīmeklī jautājumu par atvadu. Saskatījos visādus video un pamācības, bet mani uzrunāja sistēma, kur nav nekādas liekas metāla furnitūras. Viss uz mezgliem. Lai gan kādi tur mezgli – divi. Viena cilpa uz pamatauklas, otra cilpa pavadai. Viss. Nekas nekur nepinas.

Nākamajā dienā braucu ar liftu, sistēma sasieta, tik vēl jānoiet pa kāpnītēm, un varēs izmēģināt jauno piegājienu. Tak neticēsi – pirmais metiens, un kārtīgs asaris galā! Tajā dienā kārtīgi atvilkos, bet citiem galīgi tik jautri negāja. Kopš tās dienas aizmirsu visus džigus. Atvada un tikai atvada. Aizeksperimentējos pat līdz pusotra metra garai pavadai, bet beigu beigās nonācu līdz aptuveni metram. Un vilku, kad nevilka neviens.

Bija gan dienas, kad kolēģi dropšotā mani apķēra. Pret dropšota sistēmu man visu laiku kaut kāda skepse bija. Tā zivs taču var paņemt tikai no vienas puses; ja no otras – tak atdursies pret auklu. Tādi bija mani subjektīvie teorētiskie apsvērumi. Esmu no tiem, kas neticēs, ja pats nebūs pārbaudījis.

Tā diena pienāca gluži negaidot. Pirms pāris nedēļām. Atkal jau Juglas kanāls. Tai dienā straume bija pamatīga, un asarītis bija sastājies vietā, ka sanāk mest pret straumi un mānekli vadīt uz leju, gluži kā foreļu copē. Te nu mana atvadas sistēma galīgi nederēja, bet kolēģis dropšotā zivis cēla ārā citu pēc citas. Neko darīt, jāpārsienas. Pārsējos, un jau pirmajā metienā strīpainais galā.

Šķiet, tagad būšu pavilcies uz dropšotu. Katrs mazākais ņēmiens jūtams – pretēji atvadai. Zinu, ka daudziem tāpēc arī atvada nepatīk, jo copes nav tik izteiktas, brīžiem vispār nejūt. Bet, kad atvadai piešaujies, tad arī vismazāko copīti vari sajust. Protams, inventārs ir no svara, bet tās jau nianses.

Par mānekļiem? Te arī revolucionāru atklājumu nebūs. Katram savs, bet man ir izkristalizējušās dažas formas un dažas krāsas. Soma piebāzta ar visu kaut ko, bet ikdienā izmantoju labi ja desmito daļu. Galvenais trāpīt krāsā vai formā. Ja krāsa īstā, bet ņēmieni ir negribīgi, tad jāpamaina forma, un otrādi. Tomēr ir labi, ja arsenāls ļauj lielā diapazonā eksperimentēt. Nezinu, laikam nebūtu dikti priecīgs, ja būtu vien kādas piecas paciņas ar nosacītiem verņakiem. Kad viss salicies, tad ļurļaks parasti ir dziļi zivs šahtā jebkādā no pieminētajiem copes veidiem – vai tas būtu džigs, atvada vai dropšots.

Vēl dažas nianses

Izmantojot atvadas sistēmu, bieži negribīgu ņēmienu laikā māneklis tiek novilkts līdz pusāķim, un tad copi vairs var negaidīt. Dažkārt pat straujāka metiena brīdī gumijas ļurļaks noslīd no āķa. Ir risinājums – izmantot āķus, kuriem uz kātiņa ir atskabargas. Tomēr arī tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, gumija labāk turas uz āķa, bet, no otras, iekšpusē nopietnāku rāvienu dēļ tā tiek izārdīta. Tas gan attiecas uz mīkstām gumijām.

Esmu atradis risinājumu. Jau vairākus gadus izmantoju stoperus, kas paredzēti pludiņmakšķerei. Ir gan nedaudz jāpačakarējas ar mānekļu maiņu, bet esmu pilnīgi drošs, ka māneklis pēc metiena būs kaujas gatavībā un mikro copes to nenovilks no āķa.

Nākamā nianse saistīta ar dropšota sistēmu. Jau pirms vairākiem gadiem pamanīju, ka Juglas apendiksa mohikāņi izmanto tādu kā hibrīdu starp atvadu un dropšotu. Respektīvi – āķis tiek iesiets pagarā cilpā. Tad nu uztaisīju arī savu variantu. Dropšota sistēmā āķi nesēju pa tiešo uz auklas, bet atstāju kādu centimetru garu cilpu. Šķiet, māneklim jāstrādā savādāk.

Šobrīd eksperimentēju ar diviem āķiem. Teikšu tā – 99% ir uz augšējā ļurļaka. Sistēmā abas gumijas ir pārbaudītas un atzītas par garšīgām, bet viss notiek uz augšējo. Nākamajā reizē intensīvas copes laikā domāju pamainīt gumijas vietām, lai saprastu – asaris izvēlas konkrēto mānekli vai tomēr noteicošais ir augstums no svina.

Katrā ziņā, ja ir vēlme eksperimentēt, tad asaris ir pateicīga zivs visādiem mānekļu kalambūriem. Protams, ar nosacījumu ka viņš tur ir un grib ēst.

Nobeigumam

Kad lasīsi šīs rindas, viss jau notiks pilnā sparā. Jau šo rakstot, zinu, ka Juglas kanālā pilnīgi noteikti asaris ir. Gan ar klusuma pauzēm, bet ir un piesakās. Iespējams, Juglas apendiksā būs arī pirmie ziemotāju bari.

Ceru, ka bija interesanti. Ja tik tālu izlasīji, tad atklāšu vienu super slepenu vietu Juglas apendiksā. Tur laternu stabi ir numurēti. Lūk, sestais stabs. Ar garantiju, gandrīz! Ja ir interese mani satikt personīgi, tad ap to pašu stabu var paganīties, es tur noteikti parādīšos…

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem! Svaigā gaisā tīras domas!