Kurš izķer mūsu zivis?

Pirms neilga laika pāragri viņsaulē devās Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups. Daudz vērtīga ir izdarīts gan makšķernieku, gan zivju labā, tomēr daudzas lietas ir tikai aizsāktas un turpināmas. Par to, kas jauns institūtā un departamentā, aprunājāmies ar tā vadītāja pienākumu izpildītāju Ivaru Putni.

Nesen sanāca pavadīt ilgāku laiku makšķerējošu jauniešu kompānijā. Izrādās, daudzi jaunie interesējas ne tikai par copi, bet arī par dabu un zivīm un savu nākotni vēlas saistīt tieši arī jūsu nozari. Sakiet, kur pēc skolas tādam cilvēkam būtu jāmeklē tālāka izglītība, ja ir interese strādāt, piemēram, BIORā?

Sākt vajadzētu Latvijas Universitātē. Es tur arī piestrādāju kā lektors. Tagad, pēc LU reorganizācijas, ir ļoti ērti, pie Nacionālās bibliotēkas veidojas vesels kampuss, un mūsu fakultātes ir tuvu viena otrai. Vēlāk mācību procesā students var izvēlēties kursus, kurus vēlas apmeklēt. Bioloģijas fakultāti tagad sauc Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultāte, kurā arī es skaitos, un burvība ir tā, ka arī no ģeogrāfiem un videniekiem studenti var nākt uz mūsu kursiem. Tādā veidā mēs arī BIORā pie darbiniekiem tiekam – kad atnāk kāds jaunietis, izrāda interesi, uzaicinām vasarā piestrādāt.

Ir arī iespējas ārzemēs mācīties?

Var sākt ar bakalauru Latvijā, bet turpināt maģistrantūru ārvalstīs. Specializēties tīri pa zivju līniju Latvijā ir grūti. Bet mums tie dabas speciālisti ir plašāki, tāpat būs jāmācās arī par ekosistēmām, mežiem, ūdeņiem. Reizēm studenti kādu daļu pastudēt ārzemēs aizbrauc caur Erasmus. Zivju ziņā laba ir Stokholmas Universitāte, Dānijas Tehniskā universitāte. Pavisam nesen mums viens darbinieks sākumā mācījās Skotijā, bet maģistrantūru par zivju resursu apsaimniekošanu un akvakultūru pabeidza Dānijā.

Un praktiskie darbi?

Mums institūtā ir vasaras prakse, kur ņemam līdzi studentus. Tur arī daudziem tā pa īstam acis atveras vai aizveras un top skaidrāks, ko grib nākotnē darīt un kam ir mazāka vēlme pievērsties. Ir mums arī Zinātnieku naktis, kad arī var nākt apskatīties, ar ko institūts nodarbojas. Katrā ziņā institūta durvis vienmēr ir atvērtas, un katrs jaunietis BIOR mājaslapā var atrast manus kontaktus un atnākt ciemos sapazīties. Tagad ir tāda tendence, ka uz universitāti atnākušie jau skolas laikā ir izlēmuši par savu specializāciju.

Un skolas laikā? Kuras zinības būtu pastiprināti jāmācās? Ķīmija?

Ne tik daudz ķīmija. Pirmkārt, jābūt labai angļu valodai, jo visa pasaules literatūra un mācību resursi ir angliski. Ir jāprot komunicēt un to visu paņemt. Otrkārt, statistika, matemātika. Mēs esam pētnieki, mums jebkurš apgalvojums ir jāpierāda ar statistiskām metodēm. Treškārt, sistēmiskā domāšana. Saprast, kā funkcionē ekosistēmas, nevis, kā agrāk bija, specializēties tikai atsevišķu zivju sugu izprašanā. Šobrīd svarīga ir holistiska pieeja, ir jāsaprot, kāda ir katras zivs loma kopējā sistēmā, kā tas viss kopā strādā, kā ar klimatu mijiedarbojas utt.

Tas forši, ka mums ir jaunieši, kas par to visu interesējas.

Jā, pēdējos gados ir jo īpaši jaudīgi jaunieši. Viņi nāk jau sagatavojušies, fonā skatās visus pasaules resursus un mērķtiecīgi iet savā virzienā.

Arī makšķerēšanā pēdējā laikā iesaistās daudz jauniešu. Iespējams, tas ir, pateicoties lielākam Izglītības ministrijas finansējumam jauniešu sportam – attiecīgi arī makšķerēšanas disciplīnai, kur notiek arvien vairāk pasākumu. Ir mums pat izlases, kas piedalās starptautiskā līmenī, un šī tendence virzās tikai uz augšu.

Jā, ar makšķerēšanu ir līdzīgi – ir pieejams milzīgs zināšanu resurss dažādos formātos, vajag tikai gribēt to atrast un izmantot.

Bet kā tu pats nonāci līdz zinātnei un šim amatam?

Īstenībā es pats esmu makšķernieks! Turklāt jau no bērna kājas. Skolā labi padevās bioloģija, daba patika. Iestājos fakultātē, sākumā bija doma par putniem specializēties…

Ar tādu uzvārdu tas būtu pašsaprotami...

Jā, man arī tagad studenti reizēm saka, ka vajadzēja iet par putniem studēt. Taču man tā tēma neaizgāja. Biju vasaras praksē Kolkā, un tur ieradās ihtiologu komanda no Rīgas. Forši, atraktīvi jaunieši. Tā diena sanāca tāds kā pamatīgs atsvaidzinājums. Klasiski biologiem praksē jātaisa visādi augu herbāriji, augsnes bedres jārok, bet te ierodas jauni čaļi un meitenes, kas aicina pabraukt ar laivu pa jūru, pavilkt tīklus.

Tad nu tās dienas vakarā pie ugunskura ieminējos, ka gribētos pamēģināt kaut ko darīt šajā virzienā. Tā jau pirmajā kursā arī notiek specializācija. Tieši tajā vasarā Latvijas Zivsaimniecības pētniecības institūtā notika reorganizācija, tā pārtapa par Latvijas Zivju resursu aģentūru. Tur parādījās jaunas amata vietas, un mani uzaicināja. Bija nepieciešams reņģu speciālists. Decembrī jau sāku strādāt aģentūrā.

Pētīt reņģes?

Jā, griezt laboratorijā reņģes, braukt jūrā. Tas viss pamatīgi ierāva un skaisti salikās kopā ar makšķerēšanu. Man bija liels prieks, ka beidzot esmu atradis sev tuvāko tēmu. Līdz ar to var teikt, ka kopš 2004. gada strādāju šajā virzienā. Iestāde dažādu reorganizāciju rezultātā 2010. gadā pārtapa par BIOR, un sanāk, ka esmu institūtā kopš pašiem pirmsākumiem.

BIORā pēdējā gada laikā kaut kas ir strukturāli mainījies?

Mums joprojām ir Zivju resursu pētniecības departaments, kurā ir trīs nodaļas. Viena atbild par jūras pētījumiem – to es līdz šim vadīju, otra atbild par iekšējiem ūdeņiem un akvakultūru, bet trešā ir informācijas un datu nodaļa.

Iepriekš departaments aktīvi iesaistījās arī makšķerēšanas likumdošanas, licencētās makšķerēšanas un ūdeņu apsaimniekošanas jautājumos. Turklāt bieži nāca pats ar savām iniciatīvām. Kā piemēru var minēt kaut vai regulējumu par 75 cm ierobežojumu līdakām un zandartiem. Kā ar šo būs nākotnē?

Es teiktu, ka līdzīgi. BIORam šajā procesā ir jābūt nopietnam spēlētājam. Turklāt ir jāklausās, ko makšķernieki domā, ko nozare saka. Mēs Latvijā pie vislabākā rezultāta nonākam tad, kad runājam cits ar citu. Satiekamies, pamatojam katrs savu viedokli, un beigās tad izkristalizējas pareizā atbilde. Tāpēc joprojām aktīvi iesaistāmies, nākam ar priekšlikumiem, kā uzlabot esošo stāvokli. Arī man ir padomā savas idejas un iniciatīvas, lai zivju resursu pietiktu visiem.

Laši

Okei, tad ieskatīsimies detalizētāk dažos jautājumos, kuriem mēs kā medijs esam sekojuši līdzi un aktualizējuši. Pirmais būtu – kas jauns ar lašiem jūrā? Cik atceros, pagājušajā gadā tādās Zviedrijas upēs kā Biske, Kaliksa un citās bija straujš ienākušo zivju kritums un neviens nevarēja saprast iemeslus. It kā ir tik daudz darīts, lai populācijas saglabātos un vairotos, kādu laiku tam bija lieliski rezultāti, un te pēkšņi jau pāris gadus no vietas tik strauja situācijas pasliktināšanās. Tiesa, pie mums tāda tendence nebija vērojama, bet tomēr jūra mums ir viena.

Ienākušo zivju daudzums stipri mainīgs pa gadiem var būt arī dabisku iemeslu dēļ. Ne vienmēr tas ir tieši saistīts ar populācijas samazināšanos, tie var būt arī kaut kādi nelabvēlīgi laikapstākļi, kas lašus novirza. Migrācijas ceļi daudzviet ir neizdibināmi, un teorijas par to, pēc kā laši vadās un migrē, ir dažādas.

Taču kopumā stāstā nav lielu izmaiņu – tas joprojām Baltijas jūrā nav ļoti spožs. Joprojām ir reģioni, kuros lašu populācijas stāvoklis ir bēdīgs. To vidū ir Latvija un mūsu kaimiņvalstis. Taču ir arī pozitīvi signāli, piemēram, no Salacas, kur mazuļu uzskaite uzrāda nelielu situācijas uzlabošanos. Taču kopumā situācija jūrā ir bēdīga, un zinātniskā rekomendācija ir nulles nozveja, bet makšķerēšanas mirstība ir pēc iespējas jāsamazina.

Tas attiecas arī uz Botnijas līci?

Tur vēl izņēmuma kārtā zveju organizēt var, ja tā ir tendēta uz konkrētām ziemeļu populācijām un ierobežota laikā un telpā. Taču pie mums zināmā mērā pie vainas ir novērtējuma metodika. Redz, mums pie lašupēm ir pieskaitītas tādas upes, kur laši uz nārstu īsti nenāk. Bārta, piemēram. Iespējams, tuvākajā laikā šī metodika varētu tikt pārskatīta, kā rezultātā aina būtu savādāka.

Man gan, braucot pa Bārtu ar laivu, gadījās redzēt ne vienu vien laša iznācienu…

Mūsu uzskaitēs tur nekā īsti nav. Tie pāris eksemplāri arī nav nekāds rādītājs, kāpēc Bārtu saukt par lašupi.

Runājot par bēdīgo lašu stāvokli jūrā, bija interesanti paklausīties zviedru vaimanas par minēto kritumu. Viņi iemeslus meklēja pārliekā makšķerēšanas presingā un klimata izmaiņās. Man gan ir teorija, ka krievija jau gadiem uzspļauj visām jūras zvejas kvotām un noteikumiem un izkāš mūsu kopējo resursu sausu. Tā varētu būt?

Šāda teorija tiešām ir spēkā, un, visticamāk, tā arī ir. Problēma ir to visu dokumentāli pierādīt. Šobrīd mēs saistībā ar zivju krājumu novērtēšanu darbojamies Starptautiskajā jūras pētniecības padomē, kas ir liela zinātnieku komūna. Tajā eksperti tiekas darba grupās, apvieno datus, modelē zivju krājumus. Agrāk krievija bija šīs padomes dalībvalsts un tai bija pienākums sniegt attiecīgo informāciju. Šobrīd krievijas dalība ir apturēta, līdz ar to oficiālas informācijas plūsmas nav. Mēs kā eksperti mēģinām pa kaut kādiem avotiem atrast viņu nozvejas statistiku, bet, vai tas ir precīzi un uzticami – garantijas nav. Taču no publiskās informācijas viņu web lapās var saprast, ka nozveja nav mazinājusies. Teiksim, Baltijas jūrā ir ļoti strikta regulācija mencu zvejai, kas ir pilnībā jāpārtrauc, arī lašiem ir tas pats, bet krievi turpina vilkt, cik vien viņu kapacitāte ļauj. Sanāk tāds ekonomiskais karš jūras ūdeņos.

Teikt, ka Baltijas jūra ir NATO ezers, šajā kontekstā būtu mazliet pāragri...

Jā. Ja skatāmies kaut vai uz to pašu mencu – uz to, cik lielu daļu agrāk krievija izzvejoja un kādu tagad, tad proporcija ir pamatīgi mainījusies. Šobrīd var droši teikt, ka pēc mencu zvejas apjoma tā Baltijas jūrā ir galvenā valsts, visas citas tam ir norāvušas stopkrānu. Vienīgais mierinājums, ka viņi darbojas savos ekonomiskās zonas ūdeņos un nevar izplesties ārpusē…

Tiešām nevar? Kaut kā puslegāli?

Legāli tas nav. Manuprāt, to jūru kontrolē. Kaut gan ir visādi brīnumi masu medijos dzirdēti par tiem pašiem GPS signāla traucējumiem. Mēs arī ar to esam saskārušies, veicot pētniecisko uzskaiti jūrā. Pēdējā gadā regulāri ir problēmas ar GPS iekārtu darbību. Ir bijušas pat reizes, kad aparatūra nestrādā normāli vairākas dienas no vietas. Tur jau kļūst aktuālas sentēvu prasmes orientēties jūrā ne tikai pēc aparatūras.

Es arī saviem bērniem atgādinu, ka jāspēj Latvijā un Rīgā orientēties bez Waze un Google Maps, jo kritiskā situācijā tie pārstās darboties pirmie. Bet jūrā uzdarbojas arī roņi. Kā zvejniekiem sokas ar izslavēto letālās roņu atbaidīšanas projektu?

Sākumā tas mums bija pilotprojekts, lai validētu, vai šim procesam vispār var būt gaidītais rezultāts. Pilotprojekts ir noslēdzies, un rezultāts nav tik liels, tomēr pozitīvs – šīm darbībām ir tendence situāciju uzlabot.

Taču ir jāsaprot, ka roņu populācija Rīgas līcī ir ļoti liela, mēs runājam par vairāk nekā 6000 dzīvnieku. Tie daži desmiti roņu, kas ir letāli atbaidīti – tas ir piliens jūrā! Ir gan arī teorija, ka pie zvejas rīkiem nāk agresīvākie eksemplāri, kuru varbūt nav tik daudz. Taču ir skaidrs, ka šāda metode populācijas kopējo izmēru neietekmēs.

Nav arī tā, ka šī letālā atbaidīšana strādā visos gadījumos, tomēr kopumā iespēja ir. Zvejnieki šobrīd drīkst limitētā daudzumā letāli atbaidīt roņus savu zvejas rīku tuvumā. Mēs turpināsim novērot situāciju, taču uzreiz varu teikt, ka tas nebūs nekāds universālais risinājums.

Kas būs?

Ir lielas cerības uz elektroniskajiem atbaidītājiem. Kaut kur šīs tehnoloģijas strādā labāk. Piemēram, Somijas arhipelāgos ar šādu iekārtu var aizvērt ieeju līcī, un tad jau zvejnieki tur var darboties. Mums piekraste ir atvērta, tāpēc šāds variants īsti nestrādā.

Taču te ir svarīgi saprast, ka milzīgā roņu populācija ietekmē ne tikai zvejniekus, bet visu jūras zivju populāciju kā tādu. Mēs visapkārt meklējam vainīgos, kāpēc laši mums ir sliktā stāvoklī, bet, iespējams, atbilde ir tieši šeit. Roņi taču barojas un ir kopējās sistēmas sastāvdaļa!

Un kad mēs sāksim roņu populāciju mazināt?

Tas ir saistīts ar sugas aizsardzības statusu un nav Latvijā izlemjams jautājums. Taču es pilnīgi piekrītu – paskaties kaut vai Helsinku komitejas datus, kur roņu populācijas stāvoklis Baltijas jūrā ir novērtēts kā slikts.

Jo...?

Tāpēc, ka pēc viena no viņu kritērijiem populācija neaug tik strauji, kā vajadzētu. Bet fakts, ka dzīvnieku skaits ir ļoti liels un lejupslīde ne tuvu nerādās, nav galvenais kritērijs. Tur arī veidojas paradokss. Savukārt, vērtējot zivju krājumus, mēs roņu populāciju neņemam vērā, kas arī ir jāatzīst. Taču tam noteikti ir ietekme! Mēs pat nezinām, cik zivju ronis no piekrastes zvejas rīkiem izplēš.

Mēs taču zinām, cik viens ronis dienā vidēji apēd...

Jā, zinām.

Un ja pareizinām ar roņu skaitu?...

...tad varam attapties pie skaitļa, kas ir lielāks par komerciālās zvejas kopējo ietekmi uz zivju krājumiem. Saplusojam šos divus ciparus kopā un saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Tāpēc jau es minēju – ir jāskatās uz visu sistēmu kopumā, nedrīkst pētīt tikai vienu aspektu.

Arī tie paši kormorāni ir jāņem vērā. Dānijas piekrastē zinātnieki mazās menciņas bija iezīmējuši ar metāla zīmītēm. Pēc tam lielu daļu šo zīmīšu atrada izkārnījumos zem kormorānu kolonijām. Tā ka arī tie ietekmē.

Salaca un Gauja

Jau pieminējām Salacu. Skaitītājs joprojām strādā?

Strādā un ienākošās zivis skaita, un datu plūsma veidojas. Uz klimatiskajiem apstākļiem skatoties no zivju viedokļa, šim vajadzētu būt labam gadam. Līmenis ir augsts, bet tas ir viens no priekšnoteikumiem veiksmīgai ceļotājzivju ienākšanai. Arī ūdens temperatūra nav ekstrēmi silta. Lašveidīgajām mirstību veicinošs papildfaktors ir tieši augstā ūdens temperatūra.

Un lauksaimniecības ķīmija? Lielais ūdens tās varētu aktīvāk izskalot ārā no upēm?

Var būt arī pretējs efekts, kad no visa sateces baseina vairāk saskalo tieši iekšā. Paskaties, kādas teritorijas ir applūdušas pa vasaru! Tai skaitā arī nomēsloti lauki. Tā ka jā – efekts varētu būt arī negatīvs.

Runājot par Salacu, jau gadiem esam diskutējuši par to, kas ir galvenie populācijas krituma iemesli. Makšķernieki un arī zivju inspektori, kas pie upes pavada neskaitāmas dienas, jau sen teikuši, ka primārais cēlonis ir tieši dzīvotņu aizaugšana, nevis, piemēram, pārlieku aktīva makšķerēšana. Ja novembrī vienā vietā nonārsto neskaitāmi lašu pāri un katrs nākamais izposta iepriekšējā pāra veikumu, tad kas tur liels var izaugt? Šobrīd redzam, ka jautājums ir saprasts un dzīvotņu tīrīšanai un ierīkošanai tiek veltīts daudz vairāk uzmanības un resursu.

Jā, arī šogad Zivju fondā ir pieteikti tīrīšanas projekti, un institūts ir iesaistīts kā izvērtētājs. Tā ka darbi turpinās, un šādas iniciatīvas ir apsveicamas. Tiesa, to mērogs vēl ne tuvu nav tik liels, kā gribētos. Taču aktīvistiem vienalga jāsaka liels paldies. Bet ir arī jārēķinās, ka nopļauto zāli nevar atstāt turpat krastā, jo ar laiku tā sadalās un visas barības vielas nonāk atpakaļ upē.

Kas darbu vieglāku nepadara…

Dzīvē jau nekas nenāk viegli. Taču jāsaprot, ka cīņa ar zālēm ir cīņa ar problēmas sekām, nevis cēloņiem. Ir jāskatās sateces baseins, kas ir tie piesārņojošie avoti. Vai tā ir lauksaimniecība vai kas cits, bet ir jāskatās kompleksi un jāmeklē aizaugšanas cēloņi. Un arī te augstais līmenis varētu nozīmēt mazāku aizaugumu nekā karstā vasarā.

Pabeidzot par Salacu, mums, protams, interesē iespēja civilizētā kārtā noķer&atlaid režīmā spiningot un mušot upē ienākošo svaigo lasi, kā tas notiek visā Skandināvijā, Igaunijā un pat Lietuvā. Turklāt ir pārliecība, ka, rudenī ielaižot upē makšķerniekus, pamatīgi samazinātos maluzvejniecība. Tieši makšķernieks, nevis inspektors ir maluzvejnieka lielākais ienaidnieks, jo pēdējo ir maz un tie nevar būt klāt visur un vienmēr. Savukārt makšķernieks pie upes būs ikreiz un ikvienā vietā, kur varētu būt zivis. Makšķernieks noziņos inspektoram vai pats tiks galā. Katrā ziņā tāda ir statistika – kur ir copmaņi, tur maluzvejniecība izzūd. Un otrādi – aizvācot makšķerniekus no upes prom, nelegālie zivju ieguves arodi zeļ un plaukst.

Savā ziņā – jā, tam es piekrītu. Runājot par maluzvejniecību, man kaimiņš Siguldā ir pašvaldības policists, kas nārsta laikā regulāri taisa reidus Gaujā. Tur viss notiek! Taciņas iestaigātas, rīkus liek iekšā pat pavisam tuvu apdzīvotām vietām.

Kam būtu jānotiek, lai mēs šajā periodā varētu atgriezt makšķerniekus upē?

Jau vairākus gadus rinda par ienākošo lašu skaitu papildinās ar datiem no skaitītāja. Tur gan arī ir savi izaicinājumi – gan tehniski, gan ar dabas faktoriem saistīti. Ir jāsaprot, vai ienākošo zivju skaits ir pietiekams un arī kas notiek ar smoltiem, kuri nāk no upes laukā. Kopumā jau Salaca izskatās labi, bet varētu būt vēl labāk. Līdz ar to ir jautājums, vai pieaugušās zivis par maz nāk iekšā vai arī smolti tik labi neizaug un kaut kur iet bojā attīstības procesā. Kad būsim gatavi atbildēt uz šiem jautājumiem un pieaugušās zivis būs pietiekamā skaitā, tad varētu runāt par kaut kādu ierobežotu licencēto makšķerēšanu. Bet pagaidām es ar secinājumiem nesteigtos. Jāatceras, ka mēs kā institūts visas savas rekomendācijas balstām datos un loģiskā zinātnē.

Jā, bet starp skaitītāju un nārsta vietu ir nostiepts nelegāls tīkls – tas tai analīzē būtu jāņem vērā. Vai arī jāielaiž kādi godprātīgi makšķernieki, kas tos tīklus ātri identificēs. Bet kā ar citām lašupēm? Venta, Gauja?

Gaujā mums ir problēmas ar vaislas zivīm. Šogad es arī pats esmu nolēmis tam jautājumam pievērsties vairāk, atrast klupšanas akmeņus un varbūt laicīgāk piesaistīt mūsu departamenta pētniekus ar dažādām metodēm. Problēma ir tā, ka attiecībā uz lašiem mēs kā valsts nespējam izpildīt zivju resursu atražošanas programmu.

Makšķernieku biedrība Sudrablasis taču Gaujā jau vairākus gadus ķer vaisliniekus! Nepietiek?

Jā, ir par īsu, diemžēl. Arī makšķerniekiem ne vienmēr ķeras. Pagājušogad bija iespaids, ka tās zivis fiziski upē ir ļoti maz ienākušas.

Pagājušā vasara un rudens bija silti, liela daļa zivju varbūt nāca iekšā, kad tas makšķerēšanas projekts jau bija beidzies...

Novembrī tajā lietā iesaistījās mūsu pētnieki ar elektrozveju, kas avārijas situācijā ir pieļaujama vaislinieku ieguves metode. Taimiņus ļoti ātri saķēra, bet lašu joprojām upē bija ļoti maz. Redzēsim, vai šogad būs labāk. Un arī par smoltu izdzīvošanu upē nekādu pozitīvu signālu mums nav. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt vaislinieku skaitu, lai mēs varētu izaudzēt mazuļus, ko pēc tam ielaist upē.

Vēl Salacā bija projekts, kur makšķernieki ķēra lašus, iezīmēja, un tad BIORs skatījās, kas ar šīm zivīm notiek. Daži no tiem lašiem esot veiksmīgi nonārstojuši, bet citi apvainojušies un aizgājuši uz jūru.

Jā, tajā pētījumā nāca tādi kontroversāli dati ārā.

Interesanti būtu redzēt šī projekta turpinājumu, jo noķer&atlaid princips uz svaigo lasi veiksmīgi darbojas gan Skandināvijā, gan tai pašā Lietuvā. Kāpēc lai Latvijā nebūtu tāpat? Vienīgi process jāizdara pietiekami aktīvi un ātri, nesamokot zivi ne izvadīšanas procesā, ne krastā. Ja projekta laikā ir ķerts ar plānām auklām, varbūt arī nav brīnums, ka beigās izvilktais un atlaistais lasis aizripo atpakaļ uz jūru atgūties.

Tāpēc ir svarīgi visu pētījuma gaitu pareizi dokumentēt – visus vilkšanas procesus un nianses. Tad varēs saprast, kāda iemesla dēļ lasis aiziet uz jūru. Varbūt tur tiešām ir kaut kādas likumsakarības.

Karpas

Karpas ir vēl viena tēma, kas makšķernieku vidē kļūst arvien aktuālāka. Viens no straujas attīstības virzieniem Latvijā ir karpu cope. Šur tur karpas tiek ķertas privātos ūdeņos, šur tur apsaimniekotos, šur tur publiskos un brīvi pieejamos jeb, kā karpinieki saka, savvaļā. Taču savvaļā diez ko viegli neiet, jo zivju resurss ir paskops. Cik zinu, BIORam vienmēr ir bijusi negatīva attieksme pret karpu ielaišanu publiskos ūdeņos. Vai kaut kas šajā jautājumā mainās?

Redz, Latvijā makšķernieku skaits un kopējais spiediens uz zivi ir samērā liels – kaut kur ap simts tūkstošiem, plus mīnus vēl nesaskaitītie pensionāri. Ja visi šie cilvēki izdomā nocopēt vienā Ķīšezerā vienu un to pašu zandartu, spiediens kļūs anormāls.

Skaidra lieta...

Savukārt, ja mēs tīri statistiski makšķerniekus varētu izkliedēt pa dažādiem novirzieniem – vieni ķer zandartus, citi foreles, kāds brekšus, vēl kāds butes jūrā, tad ar mūsu daudzajiem ūdeņiem varētu izrādīties, ka kopējais spiediens nemaz tik liels nav. Un karpu makšķerēšanai šai procesā ir ievērojama loma, jo šīs zivis mēdz izaugt patiešām lielas – un kuram makšķerniekam gan negribas palepoties ar skaistu lomu 10 un vairāk kilo svarā. Tāpat jāpiemin, ka karpām noķer&atlaid princips strādā ļoti labi un arī tautā ir visnotaļ iegājies.

Taču publiskajos ūdeņos joprojām ir ne tikai aizliegta ielaišana, bet arī ārā ņemšana nekādi nav ierobežota. Rezultātā daudzas lielās karpas no Ventas, Daugavas un citiem publiskajiem ūdeņiem nelegāli tiek pārvestas uz privātiem dīķiem, būtībā aplaupot valsti un arī kolēģus makšķerniekus.

Tāpēc mūsu iniciatīva ir līdzīga kā līdakām un zandartiem – uzlikt 75 cm limitu, līdz kuram karpu drīkst paturēt lomā. Lielāka jālaiž atpakaļ. Te mēs lūgtu arī BIOR atbalstu, ja vien ir līdzīga izpratne par makšķerēšanas attīstību. Vai vispār mums karpas ezeros un upēs vajag, vai tās drīzāk traucē?

Te, redz, ir divi momenti. No makšķerēšanas viedokļa – suga ir forša, zivis lielas. Savulaik es pats esmu uz karpām sēdējis ar vienkāršām metodēm. Bet ir ekosistēmas risks, un tieši tāpēc, manuprāt, institūts vēsturiski ir bijis rezervēts pret karpu lietu. Tā tomēr nav Latvijas dabiskajiem ūdeņiem raksturīga zivs, vēsturiski tās sastopamība ir saistīta ar akvakultūru.

Taču, no ekoloģiskā viedokļa, svarīga ir karpas barošanās. Karpa no grunts virskārtas sūc iekšā barības vielas kā putekļusūcējs, resuspendējot sedimentus. Vietās, kur šo zivju ir pietiekami daudz, vidē pastāvīgi tiek iemaisītas barības vielas, kas nosēdušās uz grunts. Tādā veidā ūdenī tiek iejaukts slāpeklis, kā arī fosfors, tāpēc ūdeņos, kur ir daudz karpu, eitrofikācijas problēma ir aktuālāka. Tāpēc dabiskā sistēmā liela karpu populācija nebūtu atbalstāma. Dažas lielas zivis, protams, nekādu apvērsumu sistēmā nerada. Taču, ja pašvaldība izdomā publiskā ezerā sagāzt neskaitāmas tonnas karpu, lai attīstītu makšķerēšanu, tad gan ir risks, ka tāds apjoms ietekmēs barības vielu apriti sistēmā.

Savā laikā es laukos Sēlijas pusē pat esmu pētījis satelīta kartes. Bieži vien karpu ezerus var pazīt pēc krāsas. Tie vasarā nereti zied, savairojas aļģes, un tas ir rādītājs, ka, iespējams, tur apakšā dzīvo kāds maisītājs. Es pats tādā veidā esmu atradis dažus ezeriņus.

Taču, no otras puses, jāņem arī vērā, ka esam demokrātiska sabiedrība. Un arī sabiedrībai ir kaut kāda interese par zivju resursu izmantošanu. Tāpēc ir pilnīgi pieļaujams, ka kādās atsevišķās vietās mērķtiecīgi varam laist karpas iekšā. Tas pats Baļotes ezers ir piemērs vietai, kur viņu ir daudz. Tur sistēma jau funkcionē savādāk, bet nu lai viņa tur ir! Varbūt mums vēl dažas tādas vajag. Bet masveidā publiskos lielos ezeros laist – tas gan būtu diskusijas jautājums. Tad jānāk ar argumentiem pētniekiem, jānāk makšķerniekiem, un visiem jāliek tā bilde kopā.

Redz, eitrofikācijas rezultātā, kad ūdens sazied, mazinās gaismas caurlaidība ūdenī. Līdz ar to veģetācija vairs nevar augt tik dziļi, viss augājs aiziet pie krasta. Tas ietekmē citas sugas, ietekmē nārstu, un visi šie ekoloģiskie aspekti ir jāņem vērā. Taču pasaulē jau ir ļoti daudz gan labu, gan sliktu piemēru, uz kuriem ir vērts paskatīties.

Arī to pašu Baļotes ezeru varētu papētīt dziļāk – ir tur kas ļauns noticis vai ne. Tur, piemēram, ir arī daudz zandartu..

Jā, zandartam patīk duļķainie ūdeņi.

Un, ja efekts nav tik negatīvs, varbūt varētu runāt, ka, piemēram, Rīgas HES un Ķeguma HES ūdenskrātuvē ir karpas, līdzīgi kā Spānijas Ebro upē. Tur tas ir kļuvis par milzīgu dzinējspēku vietējai ekonomikai, padarot savulaik galīgi panīkušu reģionu par tūristu Meku, kur brauc no visas Eiropas.

Jā, ekonomika, protams, ir faktors, kuru vajag ņemt vērā. Taču es gribētu izcelt, ka makšķerēšana kopumā mums ir tāda kā pelēkā zona. Redz, mums summāri ir ļoti daudz makšķernieku. Ja skatāmies pret iedzīvotāju skaitu, mēs esam baigā makšķernieku tauta! Un mēs bieži stāstām viens otram, ko ķeram, kā ķeram, liekam bildes. Taču ir bijis ļoti maz mēģinājumu apkopot summāro ietekmi, kādu mēs kā makšķernieki radām ūdens ekosistēmā.

Tagad pasaulē ļoti attīstās tā saucamie citizen science jeb pilsoniskās zinātnes novirzieni, kur tiek mēģināts pētniecībā un pārvaldībā iesaistīt sabiedrību. Te es redzu lielu potenciālu tieši Latvijas apstākļiem, un mēs mēģināsim tuvākajos gados to attīstīt.

Piemēram, licencētā vietā ir jāsniedz loma atskaite – tas ir pienākums. Protams, tur var uzrakstīt, ka loma nav, ko daļa arī, visticamāk, dara, bet var arī skaisti atskaitīties. Mēs gribam radīt sistēmu, izstrādāt jaunu vai izmantot esošu aplikāciju un platformu, kurā varētu atskaitīties par lomiem jebkurā Latvijas ūdenstilpē. Mēs gribam pasniegt sabiedrībai šo kā kaut ko ļoti vērtīgu un vajadzīgu. Tas būtu tāds foršs virziens, ko attīstīt. Sabiedrībai būtu jāpastāsta – hei, jūs varat būt ļoti vērtīgs pienesums šādā izpētē.

Tādā veidā pats makšķernieks kļūtu par daļu informācijas nesēja. Svarīgas informācijas, ko mēs pēc tam tālāk varam izmantot. Tur tad būtu vērtīgi redzēt, kā mainās, pirmkārt, noķerto zivju daudzums, kā mainās izmēri. Tas bieži ir pirmais indikators, ja lielās zivis samazinās. Tas nozīmē, ka spiediens ir par lielu.

Daudzās Eiropas valstīs kaut kas līdzīgs jau notiek. Tas, manuprāt, ir lielisks attīstības virziens, kur visa sabiedrība sadarbojoties sniedz informāciju un beigās no tās arī kaut ko izsecina. Tad to var sasaistīt kopā ar atražošanas programmām un skatīties, kur spiediens uz resursu ir par lielu, saprast, kur jāveic papildu izpēte, kad kādi satraucoši signāli nāk.

Tāpat es teiktu, ka vismaz lielajos ezeros būtu jābūt kaut kādai cikliskai monitoringa programmai, kad zinātnieki brauc un mērķtiecīgi pēta vairāku dienu garumā, veic kontroli, lai noteiktu resursu stāvokli. Tad, saliekot šo zinātnisko izpēti kopā ar visiem makšķernieku ziņojumiem un arī komerciālās zvejas analīzi, mēs to bildi arī ieraudzītu. Līdzīgi, kā tas jūrā strādā. Tas ļautu mums saprast, kas patiešām notiek ūdeņos. Un kādi risinājumi nepieciešami.

Es domāju, makšķernieki, vismaz liela daļa, labprāt iesaistītos. Apziņa, ka zivju resursi ir jāpārvalda zinātniski pamatoti, lielā daļā copmaņu ir izveidojusies.

Jau tagad liela daļa publikas ir pietiekami aktīva un kaut vai Copes Lietu forumā dalās ar informāciju par saviem lomiem. Ja to pareizi pasniegtu, pareizi makšķerniekus motivētu…

Tas, kas mani kā makšķernieku motivētu aktīvi iesniegt loma atskaites, būtu iespēja redzēt kopējo statistiku. Man patīk, ka Skandināvijā licencētos ūdeņos katru rītu varu redzēt, cik lašu iepriekšējā dienā konkrētā upē un konkrētā posmā izvilkts, izmērus un pat metodi – spinings vai muša. Tāpat varu paskatīties lomus pirms gada, pirms diviem un no tā izplānot, kurā vasaras nedēļā plānot braucienu. Zinu, ka šādus tādus datus lašu sezonā mēdz publicēt Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība, bet, piemēram, par Salacu mums vispār nav nekādas nojausmas. Tik vien kā kaut kas forumos. Manuprāt, tas nav pareizi. Savukārt Somijā pie Simas upes redzēju skaisti izrotātu koka stabu, kurā katru gadu tiek iegrebti lielāko lašu noķērāju vārdi – tāda kā maza vēsture uz pieminekļa. Mums daudziem tā slepenība ir asinīs, cilvēki slēpj arī to, ko vispār nav nekādas jēgas slēpt.

Jā, man kā makšķerniekam liekas līdzīgi – tu noziņo un pretī saņem pārskatu par lomiem tajā reģionā. Tad vari salīdzināt, kā tev ir gājis un kā veicies citiem turpat blakus.

Foreles

Ir dzirdēts, ka mūsu jūrā plāno būvēt foreļu audzētavas. Šajā sakarā mums žurnālā ir bijis raksts par copi Gruzijā, kur galvenais loms ir varavīksnes foreles, kas izmukušas no šādām audzētavām jūrā un ķeras ne tikai piekrastē, bet ir sagājušas iekšā upēs. Tur tās savukārt iedzīvojas un izspiež vietējās strauta foreles, kas tur jau ir nokļuvušas Sarkanajā grāmatā. Vai mums nedraud līdzīgs scenārijs?

Sāksim ar to, ka pagaidām nekādu audzētavu nav. Iniciatīvas gan, protams, ir un vairākas. Ir pat bijusi kaut kāda laukumu izsole Rīgas līcī. Taču, lai tas nonāktu līdz fiziskai zivju audzēšanai, nepieciešams ietekmes novērtējums uz vidi. Šobrīd tāds vēl nav veikts. Ar lielu varbūtību var teikt, ka Rīgas līcī šis novērtējums var nebūt labvēlīgs.

Tas tīri no barības vielu viedokļa, jo Rīgas līcis ir diezgan produktīvi eitroficēta vide, bet zivju audzēšana tajā noteikti iespaidos kopējo sistēmu. No vienas puses, mēs te cenšamies panākt labāku vidi, attīrīt notekūdeņus, samazināt piesārņojošās vielas vidē. No otras puses – ja mēs ieliekam tur audzētavas zivju lielražošanai, ir skaidrs, ka vide cietīs. Tāpēc es nesteigtos ar secinājumiem. Ja tas process aizies, skatīsimies, kāds būs rezultāts. Tas ir viens.

Otrkārt, akvakultūrai būtu jābūt slēgtai, un iespēja, ka zivis nonāk vidē, būtu jāsamazina līdz minimumam. Starp citu, astoņdesmitajos gados, padomju laikā, tika izveidota šāda eksperimentāla audzētava. Rīgas līcī audzēja varavīksnes foreles. Nekas tur nesanāca! Pirmās lielās vētras visus sprostus izpostīja. Tad gadiem zvejnieki tās varavīksnenes vidē ķēra un sekmīgi arī visas izķēra, un nekāda ekoloģiskā katastrofa nenotika.

Taču Eiropā ir finansējums un vairākas iniciatīvas dažādiem pilotpētījumiem, kas ļautu testēt dažādas jaunas tehnoloģijas. Varbūt Latvijas piekrastē var atrast veidu, kā audzēt zivis dabai draudzīgā veidā. Te mēs kā institūts cenšamies interesentus atbalstīt, nodrošināt viņiem vides ekspertīzi un zinātniskos secinājumus beigās.

Piemēram, parādās risinājumi, kas it kā ļauj savākt visas audzēšanas procesā radušās atliekvielas un liekās barības vielas. Tad ietekme uz vidi būtu mazāka. Tāpat ir jādomā par vietu: Rīgas līcis un atklātā jūra – tās ir pilnīgi dažādas ekosistēmas.

Tāpēc mēs uz šo skatāmies kā atbalstoša institūcija, kas varētu atbildēt, cik vispār reāli ir Latvijā to darīt. Līdz ar to makšķerniekiem pašreiz nav pamata ne satraukumam, ne priekam, ka vidē parādīsies varavīksnes foreles.

No otras puses, ir skaidrs, ka tas ir neizbēgams nākotnes jautājums. Zivju resurss mūsu jūrā samazinās, bet apēst lašveidīgo grib ne tikai vilks un lācis, bet arī cilvēks. Līdz ar to audzēšana ir viens no veidiem. Taču Baltijas jūra ir superjutīga sistēma, kur viss ir jādara prātīgi.

Okei, tik daudz ir skaidrs. Un kā tev pašam pēdējā laikā ar copi?

Jau kādu laiku dzīvoju Siguldā, un mana upe ir Gauja. Man ir 7 gadus vecs puika, un es viņu jau no trīs gadu vecuma staipu līdzi. Viņam pietiek pacietības, un var nosēdēt. Gaujā jau ir forši, sugu daudzveidība ir ļoti plaša, un bērnam tas ir interesanti.

Pēdējos gados mums sapali ir labi aizgājuši. Pludinām maijvaboles, maizi. Puika ir iemācījies ietīt lieko auklu, piecirst. Šis pavasaris bija īpaši labs, lielais ūdens piespieda zivis pie krasta. Atstraumēs kā met, tā ir! Nebija gan nekādi baigie monstri, lielākie bija varbūt ap 2 kg.

Un citas zivis?

Vimbas vasarā mums labi ķeras, augusts ir viens no labākajiem mēnešiem. Pavasarī ar grunteni man nepatīk sēdēt, es darbojos ar pludiņu. Esmu izkodis Gaujā vietas, kur zemāka līmeņa laikā bedres var izķemmēt, – es domāju, ka viņas tur sēž visu gadu. Tādās vietās pārdesmit zivis no vienas bedres pa dienu mierīgi var salasīt.

Un kad mums būs ļauts nevis 7, bet gan 10 vai 12 vimbas paturēt lomā?

Pakāpeniski jāiet uz augšu, jāskatās, kas notiek fonā. Nešķiet, ka ar vimbu būtu problēmas.

Cilvēkam, kas dzīvo pie Siguldas, varbūt arī pietiek ar tām septiņām, jo var iet uz copi katru dienu. Bet, ja no Jēkabpils ir jābrauc uz Ventu, tad atsist izmaksas būtu reālāk, ja ģimenei varētu aizvest lielāku skaitu.

Redz, vimba ir ceļotājzivs, kuru grūti ar zinātniskām metodēm nomērīt. Savukārt veči brauc makšķerēt uz vienu un to pašu vietu un labi redz, cik vienā gadā ir savilkuši un cik nākamajā. Tāpēc atkal jau – ja mums no pašiem makšķerniekiem būtu vairāk informācijas par lomiem, būtu daudz vieglāk lemt.

Sabiedrība ir jāizglīto, un mums ir jāspēlē atklāta spēle, jo galu galā zivju resurss mums ir viens uz visiem un visi esam ieinteresēti to sargāt un vairot. Un otrādi –, piekopjot strausa politiku un izliekoties, ka viss ir labi, varam attapties pie sasistas siles. Jā, daži makšķernieki saka, ka vimbu ir daudz, bet varbūt to ir daudz vienā dienā vienā vietā, kamēr citur tik labi nav. Tāpēc jau ir nepieciešamas loma atskaites no maksimāli daudziem – gan no cilvēkiem, kas kaut ko dabū, gan arī no tiem, kam tik labi neveicas. Saliekot to kopā, tendencēm vajadzētu iezīmēties.

Paldies! Sanāca gara, bet saturīga saruna! Daudzi jautājumi palika vēl neizrunāti, bet tos tad nākamreiz.

Jā, noteikti! Tad līdz nākamajai reizei!

Foto No I. Putņa arhīva