Čomi pierunāja aizbraukt patestēt Juglas apendicītu.
Tajā trakajā rīta burziņā galīgi negribējās, tāpēc aizbraucu uz vieniem. Lielākā daļa copmaņu jau bija prom.
Dziļuma kartē pameklēju kādu perspektīvu vietu un izvēlējos lēzenu kritumu – ap četriem metriem. Neskatoties uz to, ka apkārt bija desmitiem vaļēju āliņģu, izurbu savu. Iebaroju mazliet motili, pinku un, jau laižot lejā vidēja lieluma volframa "diskobumbu" ar vienu pinku un pāris motiļiem, piesakās viens strīpainis. Ieslēdzās lifts, bet izmērs tāds – lielāks par 150 gramiem nebija.
Pamatā cope bija grunts tuvumā – līdz 0,5 metriem. Tā turpinājās kādas 20 minūtes, līdz mani kapitāli apurba – sabrauca mudaki ar rakstītām kamanām. Cope strauji mainījās – uz spēli asarītis ņēma daudz retāk, bet no grunts uz stāvošo vēl bija kāda aktivitāte. Realizācija gan bija švakāka, bet cope – dinamiskāka. Vienīgi pēc stundas šādas copes mugura sāka neforši justies. Jāved līdzi kāds statīvs makšķerītei :DD.
Mēģināju bļitku bezēsmu – intereses nebija. Ar mānekļiem baigi neeksperimentēju. Ap četriem metu mieru. Ja zivis paturētu, tad kādi pāris kilogrami cepjamu asarīšu savāktos.
Te par copi viss. Tālāk varat nelasīt – runāšu par iespaidiem.
Šajā vietā biju pirmo reizi. Tāds krievu tirgus un burzīšanās – vāks! Man, kā bišķi sociopātam, tas bija kultūršoks. Dzirdēju vienīgi krievu valodu. Izrādās, ka viņi uzskata – pieurbties divu metru attālumā ir pilnīgi normāli. Klēpī taču neiesēdās!
Apbrīnoju tos lempjus, kas nevar 200 metrus no mašīnas aiznest savu kasti un urbi, bet pipeļo ar vannīti pa tiem kukužņiem, taisot tādu trobeli.
Izbrīnīja, ka pēc tā bara ledus palika visai tīrs.
Vai uz turieni braukšu vēl? Nu, hvz… Drīzāk nē.
23.februāris 2025, 17:58 |
links 
