Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
CopesLietas.lv | 26.decembris 2017, 19:25 | 2 komentāri | 1984 skatījumi

Ziemas cope vai vēdzeļu slaktiņš?

Nu jau pirms krietna laika, kādā vakarā atgriežoties no veiksmīgas vēdzeļu copes, piezvanīju paziņai un piedāvāju – vai viņas nevēlas pusdienām vēdzeli. Kad noliku zivi saimniecei uz galda, viņa tikai nostenējās: uh, un šitādi ķēmi peld pa ūdeņiem, kur mēs peldamies!

Nu kā tu pēc tāda teksta nesmiesies?

– Jā, turklāt ūdenī grābstās gar jaunu meiču kājām! Tā ka nākamreiz, kad sadomāsi vēlā rudenī vai pavasarī lietus vai sniegputeņa laikā izpeldēties, uzmanies, ka neķer trieka, jo šīm zivīm patīk aptīties ap kājām un pasildīties.

Tā nu iesmējām, pafantazējām vēl, bet nākamajā dienā atskanēja zvans, un klausules otrā galā pazīstama balss nočiepstēja: vai varētu, lūdzu, tikt vēl pie kāda ķēma? Bijis garšīgi, bet liela mazuma piegarša. Te tev nu bija ķēms ūdenī…

Mazuma piegarša arī ūdeņos

Arī manā skatījumā vēdzeļu mūsu upēs ir maz, un es piederu pie tā makšķernieku pulciņa, kas šo laiku spēj salīdzināt ar laiku pirms gadiem 30–50. Iemesli tam var būt vairāki. Pusaudža gados, kas man ir aptuveni pirms 40 un mazlietiņ vairāk gadiem, itin naski un utopiski darbojāmies pa Ogres upi ar dakšiņām un citāda veida duramajiem, lai vasaras viducī tiktu pie vēdzelēm, kuras gulēja zem akmeņiem. Dūrām un stiepām mājās uz nebēdu, par nākotni daudz nedomādami. Nebija jau arī, par ko aizdomāties – ja pieaugušam zivju tīkotājam mājās neatradās naktsšņore, murds vai tīkls, tad citi par viņu zobojās. Tā nu mēs, puikas, arī līdzīgi lielajiem domājām, ka zivis – tas ir neizsmeļams piedāvājums un var ķert jebkādā veidā. Tos pašus nēģus, kad vēl nebija uzcelts Rīgas HES, stiepām no Ogres upes mājās maisiem. Kur tie palika pēc tam – mūs īpaši neinteresēja. Galvenais bija noķert un palielīties ar daudzumu.

Attiecībā uz vēdzeļu daudzumu mūsu ūdenstilpes varētu iedalīt divās grupās. Viena būtu iekšzemes ūdeņi, bet otra – tie, kas ir ciešā saistībā ar jūru. Pirmajos vēdzeļu populācija galvenokārt atkarīga no veiksmīga nārsta. Savukārt otrajos, piemēram, Ventā un Gaujā, vēdzeļu daudzums praktiski nesamazinās, patiesībā, pateicoties mākslīgi izaudzētajiem un upēs ielaistajiem mazuļiem, pat otrādi – palielinās.

Vēl viena no populārākajām vēdzeļu upēm ir Bārta, kas šo zivju krājumus uzņem caur Liepājas ezeru, un arī tur tiek ielaisti mākslīgi audzēti mazuļi. Ja spriež par to, kur tagad būtu visrezultatīvākā cope kā daudzumā, tā pēc izmēriem, tad viennozīmīgi pirmajā vietā atrastos Venta. Agrāk tā bija slavena ar pavasara vimbām, lašiem un taimiņiem, bet tagad jau vairākus gadus copmaņi brauc arī uz vēdzelēm, jo to daudzums un izmērs intriģē jebkuru vēdzeļu tīkotāju.

Kāpēc nepieminu Daugavu? Diemžēl, kopš Baltkrievijā aktīvi ir sācis strādāt ķīmiskais uzņēmums, šajā upē to daudzums ir krietni sarucis. Vēdzelēm, tāpat kā forelēm, ir nepieciešams tīrs ūdens. Tiklīdz tajā ir kāds ķīmiski neatbilstošs elements, vēdzele iet bojā viena no pirmajām.

Var jau, protams, vainot arī tādas plēsoņas kā sami un līdakas, bet, manuprāt, tīri fiziski sagrābt glumo vēdzeli ar biezu ādu tam pašam samam nemaz nav tik viegli. Turklāt vēdzele brīdī, kad sams kļūst aktīvs, parasti nolien zem akmeņiem, siekstām, ūdensžurku alās un vēl kur citur, tāpēc citiem plēsējiem nav nemaz tik vienkārši aizsniedzama.

Kas attiecas uz ikru nēršanu, vēdzeles diemžēl ir kāras pašas uz savējo apēšanu. Šis būtu pirmais stāsts, kas mūsu domas nodarbina jau daudzus gadus, bet ir arī otrs, kas rodas no paša pieredzes un loģikas.

Ja atgriežos pie problēmas, kas attiecas uz vēdzeļu izzušanu ķīmisko vielu iespaidā, tad ko lai saka par viņu copi pagājušajā gadsimtā, kad uz visiem laukiem tika gāzta virsū ķīmija nekontrolētā daudzumā. Kā man pirms dažiem gadiem stāstīja Durbes ezera apsaimniekotāji, padomju laikos kaitēkļus uz lauka iznīcināja, no lidmašīnas izmetot milzīgu daudzumu insekticīdu. Bet tā vēl būtu puse bēdas, ja šis sastāvs nonāktu tieši uz zemes – ar lietus ūdeņiem tas tika ieskalots arī ūdenī. Tāpat arī lidmašīnas mēdza apmest slaidu loku virs Durbes ezera, un nereti pēc šāda pagrieziena ūdens virsma bija balta. Šāda apputeksnēšana notika visā padomju zemē. Kur trāpīja ķimikālijas – tas vienalga, jo piloti bieži bija bijuši tādā kunga dūšā, ka nākamajā rītā nav varējuši pateikt, kad iepriekšējā dienā pacēlušies un vai vispār lidojuši. Kur nu vēl upēs un ezeros ietekošie kanalizācijas brīnumi un pašu makšķernieku izliktās naktsšņores, kuru garums bieži vien pārsniedza arī simts metrus.

Pēc šādām izdarībām jau tajos laikos no vēdzelēm nevajadzētu būt ne miņas, bet – lai cik tas būtu dīvaini, viņas bija, turklāt ļoti daudz. Savukārt pašreiz, kad it kā tiek piedomāts pie visām šīm negācijām, turklāt aktīvi darbojas sabiedrība un likuma kalpi, vēdzeļu ir maz. Kaut kas te neklapē. Jo vairāk domājam par vidi, jo mazāk paliek zivju. Absurds! Man gan šķiet, ka, iespējams, sava loma te ir pašai dabai.

Kas attiecas uz tēmu par zivīm, tad varētu pieminēt faktu par izzūdošajām sugām un to mistisko atgriešanos. Piemēram, grunduļi. Manā bērnībā, iekāpjot basam ūdenī, varēja smieties no tā, kā vairāki desmiti mazu grundulēnu par katru cenu paskrubināja kājas. Kur tie simti vai – pareizāk – tūkstoši ir izčibējuši? Pazuda grundulis uz gadiem divdesmit, un dažs labs jaunais makšķernieks tādu zivi nemaz nav redzējis. Taču tagad grundulis atgriežas. Kur tu, draugs, biji? Tā ik pa laikam kāda suga izbeidzas vai paliek ļoti mazā skaitā, lai pēc gadiem atkal atgrieztos.

Neguļam – copējam, copējam – neguļam

It kā jau tā ir, ka neguļam un copējam. Labākais vēdzeļu copes laiks ir vakara pirmās tumsas stundas. Ja vēdzele šajā laikā nav devusi par sevi ziņu, tad ap pulksten 20 var droši doties mājās. Daudz sliktāk rudenī vēdzele ķeras rīta stundās. Savukārt pavasarī situācija mainās, un vismaz mana pieredze saka, ka tad viņa labāk ņem agri no rīta. Mazrezultatīva cope ir gaišās naktīs, kad pie debesīm spoži spīd mēness. Vēdzele ir ļoti jutīga pret laika izmaiņām, kas ir pierādījies ne vienu reizi vien. Neiztur kritiku arī slavenā atziņa par ugunskura kurināšanu. Patiesībā šāda gaisma vēdzeli biedē. Izņēmums ir laikā, kad ūdens ir duļķains.

Par īstajām copes stundām viens piemērs ir no reizes kādā Vidzemes upītē, kuras platums ir labi ja 20 metri. Aizbraucam jau ļoti laicīgi, vismaz divas stundas pirms saulrieta. Pie debesīm neviena mākoņa, spoži spīd saule, no vēja ne miņas, un viss liecina, ka būs gaiša nakts, jo arī āra temperatūra ir +2 grādi. Ar šādiem faktoriem naktis parasti ir vēsas un aiziet uz dažiem grādiem mīnusos, bet ļoti svarīgs ir mēness. Respektīvi – cik liela daļa spožās nakts ripas nāks atklātībā, iestājoties tumsai. Šajā gadījumā, mums par laimi, pie debesīm ir jauns mēness, tāpēc tumsa ir tāda, ka kaut ar pirkstu acī dur. Šajā ziņā viss kārtībā. Upē pēc lietainajām dienām beidzot ir nedaudz pacēlies līmenis, un pēc pirmās gruntsmakšķeres iemešanas var secināt, ka šovakar būs gan zāle uz auklas, gan vēdzeļu ķeršana, jo palīdzēs arī duļķainais ūdens. Ja pie debesīm arī būtu spožs mēness, kafijkrāsas ūdens neļautu gaismai sasniegt grunti, kur šīs zivis uzturas. Tiktāl viss kārtībā.

Kolēģis, kā jau viņam ierasts, izmanto klasiskās ļurbu sistēmas ar svinu, divām pavadām un āķiem. Es nu jau, šķiet, piekto gadu ķeru vēdzeles uz bušu sistēmām, turklāt nemainu tajās pilnīgi neko. Iestājoties tumsai, mani gruntsmakšķeru zvārguļi iezvana vēdzeļu aktivitāti, kamēr kolēģa gruntenes klusē kā partizāni. Izceļu pirmo kilogramnieci, kas šajā upē ir liels retums, jo iekšzemes ūdeņos visbiežāk pieķeras vēdzeles, kuras, esot mērā (30 cm) un lielākas, smagākas par 500–700 g neizaug. Tāpēc tāds priecīgs notikums, kam seko vēl vairāki zemmēri, un tad atkal zivs ieskaitei. Tajā pašā laikā ir ļoti daudzas copes, kas raksturojamas ar teicienu: pāris reizes nopurina, un viss.

Arī noķertās vēdzeles nav sev raksturīgi ēsmu ierijušas līdz kuņģim, ka pat āķa kāts nav redzams, tā smaile ir knapi lūpas maliņā. Tas liecina, ka esam trāpījuši viņu migrācijas posma aktīvākajā daļā, kad šīs zivis vairāk domā par nārstu nekā barošanos un straujā tempā dodas uz sev vien zināmām vietām.

Arī kolēģis ir atmetis lepnumu un ar manis iedotajām bušu sistēmām 20 minūtēs ir ticis pie divām mēra vēdzelēm, un atdzīvojusies ir arī cope. Uz āķa liekam jau sen sevi pierādījušo ēsmu kombināciju nēģis+naktstārps. To veido centimetru gara nēģa fileja un puse no naktstārpa. Vispirms uz āķa liek nēģi, jo tas ātri kļūst sīksts, bet uz smailes uzver nakteni. Tas situācijā, ja izmanto vienžubura āķi vai cirkulāķi. Divžuburim katram āķim tiek sava ēsmas daļa. Sīkums, bet būtisks.

Vispārējā darbība ir ļoti aktīva, jo pirmajā tumsas stundā pasākums iet uz urrā. Cīnāmies arī ar zāli un peldošām lapām uz auklas. Sazvanu Olti, kas tajā brīdī sēž laivā Kāla ezerā un arī mēģina ar ziemas makšķerītēm tikt pie kādas vēdzeles. Tomēr Māris tā arī šajā vakarā paliek uz nulles, bet tā viņam Kālā ir jauna prakse, par kuru es sākumā pat esmu izbrīnīts, jo nekad neesmu dzirdējis par vēdzelēm šajā ezerā. Taču izrādās, ka viss ir pareizi, vienīgi pamēģini to zivi 400 hektāros atrast…

Pulkstenis rāda nedaudz pāri septiņiem vakarā, kad abi ar kolēģi piefiksējam, ka ņēmieni kļūst aizvien retāki, lai neteiktu, ka pazūd pavisam. Tikai tagad visā šajā darbošanās mutulī piefiksēju, ka sabirušās koku lapas zem kājām sākušas grabēt. Tātad termometra stabiņš ir noslīdējis zem nulles. Vēdzele to jūt momentāni, un turpmākās stundas laikā, nepiedzīvojuši ne piesitienu, vācam mantas un dodamies prom. Kā māca pieredze, šādā laikā copes iespējas ir pavisam niecīgas.

Ja runā par ēsmām, tad standartā vēdzeles vislabāk barojas ar nēģi, naktstārpiem un dažādu balto zivju fileju. Tāpat viņas nesmādē arī savu ciltsmāsu gaļu. Kādreiz vispār tika uzskatīts – lai tiktu pie vēdzelēm, vispirms ir jānoķer pirmā, ko sagriezt gabalos. Atceros, ka tajā laikā, kad sākās vēdzeļu cope, galvenais bija atstāt mājās vienu nenotiesātu, lai nākamajā izbraucienā uzreiz būtu, ko likt uz āķiem.

Par to, ka vēdzelei garšo vēdzele, pārliecinājos, kad lielai 1,1 kilo smagai un 56 cm garai kuņģī atradu radinieci. Kaut arī kuņģa gateris savu darbu jau puslīdz bija paveicis, tomēr mugurkaula asaka, aste un galvas kaulu detaļas vēl bija saglabājušās, un provizoriski apēstā māsa bija bijusi aptuveni 30 cm gara. Kā it kā nemaz tik lielajai vēdzelei ar praktiski bezzobainu muti bija izdevies iemānīt iekšā un noturēt glumo ciltsmāsu – es tā īsti nespēju saprast. Cilvēkam jau plikā rokā noturēt dzīvu vēdzeli ir problēma, jo tā kā slapjas ziepes slīd no plaukstas ārā. Sākumā domāju, ka tas ir nēģis, kaut gan – cik garš, tik plats, jo tas ir vēl lokanāks par vēdzeli, bet galvas kaulu fragmenti lika saprast, ka te nav paveicies citai vēdzelei.

Par āķiem un sistēmām

Vienžuburāķi, divžuburāķi, cirkulāķi, zušu āķi – četras galvenās grupas, kas vēdzelēm uzskatāmas par klasiku. Ir mēģināti zandartiem domātie divžuburi, kur viena kāja ir īsāka, otra garāka. It kā jau viss kārtībā, bet grūti uzdabūt lielāku ēsmu. Ja ēsmu liek tikai uz apakšējā jeb lielākā āķa un augšējo jeb mazāko atstāj brīvu, vēdzele tomēr kaut ko jūt, un, pāris reizes nodimdinājis, gruntsmakšķeres signalizators apstājas.

Pats esmu palicis pie pārbaudītām vērtībām – 1.–2. numura vienžubura un 2.–4. numura divžubura. Mazākus gan nelietoju, jo tad vienā vakarā var izkropļot dzīvi vismaz 30 mazām vēdzelītēm, kā tas nereti ir piedzīvots, jo ēsmu šīs sugas pārstāves ierij ļoti dziļi. Turpat, protams, ir arī āķis, un es kaut kā neticu pasakām par nogrieztām pavadiņām un ar āķi iekšās izdzīvotspējīgām zivīm. Divžubura priekšrocība atklājas pašā piecirtiena brīdī un arī faktā, ka vēdzele to neierij tik dziļi, lai rastos šaubas par zivs izdzīvošanas spējām.

Te gan ir vēl viens būtisks moments, un tas skar āķa kvalitāti. Manā arsenālā, arī ejot uz līdakām un zandartiem, ir tikai pēc japāņu tehnoloģijas ražotā Kaptura produkcija. Izturīgi, nelūstoši, atsperīgi, bez atmiņas un ļoti asi – tieši tādi, kādi nepieciešami pavasara un rudens gruntsmakšķerēšanai, velkot sistēmas pāri dažādiem zemūdens šķēršļiem.

Cirkulāķis ir vēdzeli saudzējošs, bet makšķernieku tracinošs variants. Copju daudz vai maz, bet uz āķa zivs sēžas ļoti negribīgi. Izklausās diezgan drakoniski, kā linča tiesas laikos, bet es saucu lietas īstajos vārdos.

Sarkanie zušu āķi, kas ir tik ļoti iecienīti plekstu makšķerēšanā, vēdzeļu copē tomēr neiztur izturības pārbaudi un pēc mazākās neuzmanīgās kustības āķa izņemšanas brīdī lūst. Par to droši vien ir pārliecinājušies daudzi, kaut gan zivs piefiksēšanā āķis ir tiešām labs.

Jau izsenis makšķernieku galvā ir iesēdies fakts, ka plēsīgām zivīm āķa kātiņam jābūt pēc iespējas garākam. Nu nezinu, nezinu. Kaut kā sāku sliekties uz otru pusi, un to pierāda realizēto zivs ņēmienu skaits.

Makšķerkāti. To nozīme

Ir copmaņi, kas kopš seniem laikiem, uz vēdzelēm ejot, kātus kā tādus neizmanto vispār. Pamataukla – 0,4 mm (lai var izvilkt zivi ar visu ūdenī iekritušo koku ar sakni), viss uztīts uz saivām, mugursomā iekšā, un uz priekšu. Lielākā nelaime ir tā, ka vēl joprojām atrodas gudrinieki, kas šo situāciju izmanto un, tā kā tumsas aizsegā šādas makšķeres saskaitīt ir grūti, pamanās ielikt vairāk, nekā atļauts noteikumos. Ja man veikalā ienāk cilvēks un lepni paziņo, ka četratā uz vēdzelēm Lielupē ielikuši 28 makšķeres, tad ko te piebilst?

Nevajadzētu vēdzeļu copē izmantot kātus ar vieglākiem testiem, it kā tāpēc, ka nav jau nekur tālu jāmet un bieži vien sistēmu var vienkārši turpat krasta joslā iekarināt. Pamatos viss pareizi, taču labākais vēdzelēm nav kristāldzidrs tecējums bez nevienas zāles un lapas uz pamatauklas vai svina, bet gan duļķains ūdens, kas līdzi nes zāli, zarus, lapas, kā arī cilvēku atstāto kultūrslāni. Pēdējie, protams, nepalīdz makšķerēšanā, bet pa straumi peldošas lapas vai zāle nes vēdzelēm neredzamas barības vielas. Grūti saskaitīt, cik pa šiem gadiem noķertajām vēdzelēm kuņģī esmu atradis zāļu kušķi. Starp citu, pavasarī raudu vēderā ir tieši tas pats – pilns ar zāli. Līdz ar to, ja makšķerkātu izmanto vieglāku un ar maziem auklas riņķiem, tad copes un ietīšanas brīdī zāle auklu pie spices gredzena var nosprostot. Tāpēc mazāk vēlams izmantot arī fīderus, bet var atļauties ņemt ko rupjāku un vienkāršāku.

Vēl ko varu ieteikt? Makšķeres spicei būtu vēlams būt cietākai – ja ir slinkums lēkāt pie kāta pēc katra zvaniņa trinkšķa, tad, lai vēdzele copes brīdī piecirstos pati, nederēs mīksta spice, jo šīs zivs mute ir cīpslaina un pat visasākie āķi te aizķeras negribīgi. Ņēmiena brīdī ir jābūt piecirtienam, turklāt asam, ko var izdarīt tikai ar mazelastīgu kāta spici. Protams, kaifa no loma izvadīšanas nebūs nekāda, bet te nu katram ir jāizvēlas, ko viņš grib piedzīvot upes malā.

Par piemēru, man viens kolēģis stāstīja, ka trijatā esot tikuši pie piecām mēra vēdzelēm, taču – kur tās palikušas un kā tikušas līdz mājām, paši copmaņi neatcerējās… bet ugunskurs esot dedzis.

Zāģējam zaru, uz kura paši sēžam

Es jau arī saku – cik tad var trallināt sen nodrāztu frāzi, bet šī ir kā kulaks uz acs un stāsta, ka būtībā vēdzeļu makšķerēšanai rudenī un ziemā būtu jāuzliek pilnīgs tabu!!! Mēs jau gadiem ilgi sūdzamies par vēdzeļu trūkumu upēs, bet tas, ka intensīvi viņas ķeram tieši rudenī, kad tās dodas uz nārstu, mums kaut kā piemirstas.

Šajā sakarā der atgādināt, ka vēdzele ir viena no lēnaudzīgākajām Latvijas zivīm. Lai tā sasniegtu puskilo svaru, ir nepieciešami 4 gadi. Mūsu iekšzemes ūdeņos, kam ir attāla saistība ar jūru, vēdzele kilograma svarā jau skaitās ļoti pieklājīgs loms. Pārsvarā ķeram, mērām un atlaižam (es tā ceru), bet vēdzeles, ko var saukt par vēdzelēm, ir iepriekš minētajos baseinos, kas saistīti tieši ar jūru.

Ikru metiens mātītei ir ļoti liels. Šķiet, viens no lielākajiem salīdzinājumā ar citām sugām, bet izdzīvošana – katastrofāla. Zinātnieki apgalvo, ka labākajā gadījumā izdzīvo 4% iznērsto ikru.

Šeit varētu minēt daudzus faktorus, bet mēs taču runājam par copi.

Decembra beigas, janvāris, februāra sākums – tas ir laiks, kad vēdzele nārsto. Pēcnārsta periodā zivs ir aktīva līdz brīdim, kad ūdens temperatūra sāk sniegties pāri +10 grādiem. Tās barošanās aktivitāte ne par matu nav mazāka kā rudenī. Ziemā, kad vēdzele veic nārsta rituālu, to noķert ir ļoti vienkārši, un, nezinot, kāda būs makšķerēšanas specifika, Bārtas upē esmu piedalījies arī TV raidījuma filmēšanā, kur skaistas vēdzeles tika vilktas uz ledus ar aizciršanas paņēmienu.

Viss ļoti vienkārši. Izurbj noskatītajā vietā āliņģi un uz kastmāstera vizuļa trīsžubura uzsprauž baltās zivs fileju. Nārsta laikā vēdzele neņem ēsmu, bet, saodusi zivs smaržu, uzskata to par biedu pēcnācējiem un guļas attiecīgajam objektam virsū. Makšķernieks, lēni cilājot vizuli, šādu aizķeršanos sajūt un asi cērt. Visas vēdzeles, pateicoties biezajai vēdera ādai, šādā veidā tiek izvilktas uz ledus, un makšķernieks kaifo.

Mēs uz šādu pasākumu trāpījām uzaicināti un neinformēti. Vairāk šādi sižeti nav bijuši un nebūs. Taču, cik zinu, tad šāds ļurbu copes stils ir cieņā vēl šodien. Vienīgi jājautā – vai to var uzskatīt par makšķerēšanu?

Kur brīvos ūdeņos meklēt vēdzeli?

Ne katrā upē un ezerā mīt vēdzeles, taču to atgriešanās mūsu ūdeņos ir sākusies itin sparīgi. Ja man kāds pirms gadiem 7 būtu teicis, ka divās stundās nelielā upītē var noķert ap 20 vēdzeles garumā uz 20 cm, es viņā paraudzītos ar dziļu nožēlu. Taču tā ir, un tagad galvenais ir šo lēno procesu nesabojāt.

Pirms pāris gadiem ar vēl vienu kolēģi nelielā Vidzemes upītē sniegputeņa laikā sēdējām uz vēdzelēm. Tikko bija iestājusies tumsa, pretējā krasta krūmājā iezibsnījās lukturītis un apdzisa. Sākumā domāju, ka esmu pārskatījies, tāpēc mierīgi tupēju pie savām makšķerēm tālāk. Cope nevedās. Kaut kas pietrallināja pie zvaniņiem, bet tas nebija nopietni. Kolēģis nolēma pamainīt vietu un devās pa upi uz augšu.

Pēc kādas pusstundas viņš atgriezās un stāstīja, ka pretējā krastā notiekot kas dīvains. Tā vien šķietot, ka iekārta laužamā gaismiņa, ko parasti izmanto pludiņiem un plekstu copei nakts melnumā. Nu tā tur spoži degot. Devāmies abi skatīties. Mazā upīte šeit ir sekla, tāpēc ar garajiem zābakiem pārbridām pāri. Jā, krūmā karājās tikko iesiets gaismeklis. Atcerējos luktura zibsni pirms kāda laiciņa, un lieta mums bija skaidra: iezīmēta vieta – tikai kam?

Nolauzām pa kārklu klūgai un sākām ķemmēt krastmalas zālienu un arī piekrastes ūdeni. Praktiski tūlīt atradām vismaz 0,7 mm pamatauklu, kas iestiepās straumē. Pavilkām aiz tās, taču bija skaidrs, ka otrā galā ir kas smagāks un, stiprāk stiepjot, pārrausim. Tāpēc gājām pa auklu un straumi uz leju.

Man šķiet, visiem skaidrs, ko mēs atradām: naktsšņori ar aptuveni 40 āķiem, turklāt 8. izmēra. Tātad pat mazā vēdzelīte šādu kumosu norītu līdz aknām. Diemžēl uz šīs maliķa naktenes jau bija 4 zemmēri. Protams, naktsšņore tika izvilkta un sagriezta, bet āķi apgriezti un savākti. Pārpalikumus iekarinājām zarā blakus gaismiņai, lai īpašnieks redz, jo ņemt un tagad viņu gaidīt būtu bezjēdzīgi, viņš varēja atnākt arī tikai pret rītu vai vispār nākamās dienas vakarā.

Atgriežoties pie vēdzeļu uzturēšanās vietām, nav pareizs uzskats, ka šīs zivis meklējama tikai bedrēs ar akmeņainu gultni. Tādās viņas mēdz nārstot un atpūsties, jo parasti tām nākas pārvarēt strauju upes plūdumu, un agrāk vai vēlāk spēki izsīkst.

Vēdzeles savā migrācijas ceļā, manuprāt, neizmanto tikai dziļākās vai akmeņainākās vietas. Drīzāk tās, dodoties uz nārsta vietām, izvēlas tuvu krastam esošas vietas. Te straumes ir vairāk un arī barības vairāk. Cik esmu novērojis, pārvietošanās notiek tikai tumsas stundās. Copes kolēģi no Kurzemes puses ir stāstījuši par Liepājas ezeru, kur dienā šajā seklajā ūdenī šad tad varot redzēt vēdzeles guļam pie gultnes kā tumšas pagales. Naktī tās turpina ceļu uz Bārtu.

Nobeigumam

Kaut arī pats esmu liels vēdzeļu copes cienītājs, tomēr sliecos domāt, ka šai nodarbei vajadzētu uzlikt aizsardzību posmā no rudens līdz 1. februārim. Ticiet man, tad pēc pieciem gadiem par vēdzeļu ķeršanu runātu jau daudz pacilātākā tonī!

Ne asakas!

Einis Asaris ©CopesLietas2016

 
 
[2] Komentāri | dilst | aug
 
jez_ups

Paldies par rakstu!Bija interesanti palasīt.Pats esmu vērojis, ka tādas sugas kā grunduļu izzušana Vidzemes upēs, ir noticis fakts.Var teikt, ka ir zudis viens barības ķēdes posms.Domāju, ka tas ir tikai tas, ko var vērot copmanis ar neapbruņotu aci.Šķiet problēma ir nopietnāka.Iedomāsimies kādu upi , kuras krastos ir dažas apdzīvotas vietas - vidēji ap 4000 iedz. un mazākas.Pārsvarā tās ir aprīkotas ar notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtām - kurās darbojas baktērijas, kurām savukārt garšo ,atvainojos,- sūdi.Pārējais- traukumazgājamo, veļas mašīnu atkritumi, klozetpodu iesmaržinātāji , feiri, visi šie produkti brīvi nogulsnējas upē.Ieejot jebkurā sadzīves preču veikalā mani pārņem šausmas!Tas viss nonāks ŪDENĪ!Tā ir strausa politika! Protams, ar aci jau to neredz-gali ūdenī -atliek gaidīt kas vēl zudīs uz neatgriešanos.Ir skumji ,ka Burtnieka ezera apsaimniekotāji ir nonākuši pie secinājuma, ka līdakas un zandartus novilkuši makšķernieki....?Par apkārtējo lauksaimnieku darbības ietekmi (minerālmēslu , glifosāta utt) ietekmi nedrīkstu spriest.Zinu, ka Rūja ietek Burtniekā.Pēdējo vasaru mazūdens periodā pateicoties mazajiem HES, kas brīžiem krāja ūdeni turbīnām, uz ezeru plūda vien sīka netīra ūdens tērce...

27.dec Atbildēt | Ziņot 3
sanchob

Oo, ogres posms, kur es savu pirmo vēdzeli noķēru...

2.jan Atbildēt | Ziņot 0
Uz augšu
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers