Students - Rudens - Nodevējs

Saprotiet arī mani kaut reizīti. Nesanāk man savādāk, nu nekādi! Zandarti, brekši un dižas vīķes būs šeitan sastopami.
25.09.12 cl@otinjsh
0 Skatījumi 454
 
Pludiem nekustas, toties līdz matu galiņiem var izbaudīt viena pārnadžu tēviņa mokas, kas iezvempies līdz ceļiem tuvējā purva akacī un, ar rāvas apslacītām lūpām, žēli rēc savu sāpi par vīrišķās sēklas pārbagātību. Pa laikam pieklusa, varbūt kāda arī sadzirdēja? Vispār cope pēc manam noslēdzās 2, kas ir copes robežšķirtne starp "būt vai nebūt". Ne reti ir tā bijis, ka kaulainie sāk kosties, vai puņķainajiem makaniem apetīte ir atvērusies, bet ne šoreiz. Noslēgums atnāca ne ar baigo lomu, bet gan ar nelielu nakts burvību. Iesākumā mana acs pamana kādu spoku lēnām slīdam uz laivas pusi. Baisi. Ieslēdzu lākturi, jo nav jau kur mukt, un vīrišķīgi lūkojos pēc tā. Izrādās neliels zīriņu bariņš, laikam ziņkārības mudināts, ir pietuvojies laivai un liegi šūpojās naksnīgajos vilnīšos. Iztēle, velss, tāda spēcīga lieta. Izrubīju lākturi, skaitu līdz 100, tad vel cigareti un krāmēju mantas ka kopā. Ieslēdzu lākturi, bet no tumsas aizsega mam uzbrūk gaisa desants. Novicinos ar kātu, kas man pagadījies taj' mirklī rokās, un kā par brīnumu, trāpu tam desantniekam tieši pa pieri. Apstulbis, slokai līdzīgs putnels, sēž man pretī uz tupeles beņķa un mirkšķina savas naksnīgās acis. Izbīlis šamam tikpat liels kā man. Aprunājamies nedaudz un šamais aizlido. Nu jau esmu ticis gandrīz līdz pekelēšanās beigām un velku savus kātus laukā. Noāķēju mamzeli no tēraudsprosta un žvidzinu pār bortu, a tur no dzelmes parādās sarkans acu pāris. Lēnām, graciozi pasmeķē, izpļauj un tāda pat tempā aizpeld tālāki. Es vispar mēms. Skaists zandarts bija. Saprotu, ka rudenīgajā nakts pasaulē, esmu tikai viens nejēdzīgs ērms un ātri arējos uz māju pusi. Tālāk nekādi pārsteigumi negadās.
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager