Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
KarpuLietas | 18.maijs 2021, 17:29 | Komentēt | 815 skatījumi

Kā pareizi atlaist karpu?

Atlaist vai neatlaist, šoreiz nav jautājums. Jautājums ir – kā to izdarīt pareizi, lai zivij nodarītu pēc iespējas mazāku kaitējumu un palielinātu tās cerības izdzīvot un priecēt jau nākamo makšķernieku. Veiksmīgas atlaišanas pamatā ir trīs galvenie vaļi – inventārs, izvadīšanas tehnika un pareiza apiešanās ar zivi jau krastā. Katrai makšķerēšanas disciplīnai, katrai zivij ir sava specifika un atšķirības var būt ļoti lielas, atsevišķos gadījumos pat diametrāli pretējas. Tādēļ jebkura diskusija, jebkura apmācība par saudzīgu attieksmi pret zivi ir balstāma zinātniski pamatotos un ilgus gadus krātā pieredzē balstītos faktos un pilnīgi noteikti nodalāma atkarībā no zivs sugas.

Lielos vilcienos var apgalvot, ka karpa ir samērā dzīvīgs kukainis un pārcieš salīdzinoši daudz – tā var izturēt ilgstošu foto un video sesiju svaigā gaisā un stundām mierīgi dzīvoties piesieta kaut kur piekrastē. Esmu bijis neskaitāmās ūdenskrātuvēs, kur karpas tiek intensīvi makšķerētas un laistas atpakaļ, esmu runājis ar šo ūdenstilpju pārvaldniekiem un ne reizi neesmu saskāries ar atziņām, ka karpas, pie nosacījuma, ka tās tiek atlaistas parezi, varētu neizdzīvot vai kā citādi ciest.

Lielākā daļa karpinieku, apzināti vai ne līdz galam, galvenos saudzīgas apiešanās ar zivi pamatprincipus zin un ievēro. Tomēr saskaroties ar pavisam iespaidīgu lomu, kas pārsniedz 15 vai 20 kilogramu, ne vienmēr viss iet tik gludi, kā vajadzētu. Trīcošas rokas un prieks par personisko rekordu nereti liek aizmirst dažas svarīgas detaļas, tādēļ pareizi dara tie, kas pareizu apiešanos ar zivi visās niansēs piekopj ar katru pat vismazāko karpiņu, tādā veido savu darbību atstrādājot līdz automātismam. Tad arī nakts vidū, lietū un salā, tumsā un sacensību stresā netiks pieļautas kļūdas, kas tādam trofejas izmēra eksemplāram var būt liktenīgas.

Pirmkārt, pareizais inventārs. Karpas ķermeni klāj gļotu slānis, kas to pasargā no dažādām infekcijām un slimībām. Saskrāpēt šo gļotu slāni ir pavisam vienkārši un tieši tāds arī visbiežāk ir novērojamais nemākulīgas apiešanās vai nepareiza inventāra pielietojuma rezultāts. Tādēļ mums ir nepieciešams karpu uztveramais tīkls ar smalku linumu. Visi karpām paredzētie tādi ir, bet no resnām auklām vīti, ar lieliem mezgliem, kas nav paredzēti karpām, noteikti saskrāpēs zivi. Otrs elements, protams, ir matracītis, uz kura karpu noguldīt, lai tā nesaskartos ar smiltīm - arī tās postoši ietekmēs gļotu slāni. Tāpat arī svēršanas somai ir jābūt gludai un slīdīgai no iekšpuses, bez šuvēm vai kādām citām skrāpejošām vietām. Visbeidzot, uzglabāšanas maisi – arī tiem jāatbilst iepriekš minētajiem parametriem.

Jāpievērš uzmanība arī tam, kā sienam makšķeri. Viens no bēdīgākajiem karpu copes scenārijiem ir pārrauta pavadiņa – āķis paliek karpai mutē, pavadiņa karājas turpat un karpai ar tādu nastu ir jādzīvo, kamēr āķis izkritīs. Tomēr, ja pārtrūkst pamataukla, ir krietni bēdīgāk – striķis, kas velkas līdz, ir garš, tā sastāvā ir klipsis, līderis, šoklīderis un vēl, nedod dievs, svins, tas viss var kaut kur sapiņķerēties un karpa var palikt piesieta pie zemūdens čakārņiem uz ilgu laiku. Šī iemesla dēļ pavadiņai mezglos VIENMĒR ir jābūt mazāk izturīgai nekā pamatauklai. Jo īpaši tas attiecas uz tālmešanas faniem, kas lepojas ar 0.25mm un pat vēl tievāku pamatauklu lietošanu, bet atstāj resnās 25lb pavadiņas. Līdzīgā situācijā karpas ciešanas atvieglos āķis bez atskabargas – tādam tomēr ir lielākas cerības izkrist. Turklāt nevajag baidīties, ka varētu palielināties nogājieni makšķerējot ar āķiem bez atskabargas – pie pareizas izvadīšanas tāda statistika nav novērota. Visbeidzot, āķi bez atskabargas vieglāk dabūt ārā arī no cilvēka miesas…

Otrkārt, izvadīšanas tehnika. Praksē nav novērots, ka lēna, izjusta un neforsēta izvadīšana, ar samērā vaļīgu bremzi un mīkstu kātu varētu nodarīt kādu kaitējumu karpai. Tieši otrādi – forsēta izvadīšana, kad vairāk tiek pielietots spēks un inventāra izturība, beigās var izrādīties kaitīgāka. Var tikt pārrauta pavadiņa vai pamataukla, kas ir krietni sliktāk. No otras puses, tāda līdz galam nenokausēta karpa krastā uzvedas daudz nemierīgāk, to ir grūtāk savaldīt un līdz ar to ir lielāka iespēja tai nomukt no matracīša un smiltīs saskrāpēties vai kā citādi sevi savainot. Jo īpaši šī nianse izpaužas naktī, velkot zivi sarkanājā gaismā – to izdarīt ir vieglāk un ātrāk nekā dienā, bet nokļuvusi krastā zivs sāk izrādīt visu savu spēku. Tādēļ labāk piekrastē, kur nav lieku ķērāju, jau laicīgi uzspīdināt zivij balto gaismu, ilgāk to pakausēt ūdenī nekā sasteigt ievilkšanu tīkliņā.

Treškārt, pareiza rīcība krastā. Pēc karpas iesmelšanas uztveramajā tīklā vislabāk ir tā sānu ribas izņemt no turētāja, salikt kopā un karpu tīkliņu uzrullēt tām virsū. Tādā veidā karpai paliks mazāk iespējas dauzīties pa tīklu un mums nebūs tik augstu jāceļ, lai zivs nevilktos pa zemi, niedrēm, krūmiem vai citiem šķeršļiem, stiepjot to līdz matracītim. Tikai pēc tādas sarullēšanas karpu var celt ārā no ūdens.

Tālāk – matracītis. Sauss un netīrs ir tas pats, kas matracīša vispār nebūtu. Lai nesaskrāpētu karpas ģļotādu, matracītim ir jābūt tīram no smiltīm un pirms karpas uzlikšanas tas ir vai nu jāaplej ar ūdeni vai jāpamērcē ezerā. Arī pašu karpu svēršanas un fotografēšanas laikā vajadzētu brīdi pa brīdim apliet ar ūdeni, neļaujot tai žūt – jo sevišķi siltā un saulainā laikā. Tikai nevajag to ūdeni turēt saulē melnā spainī stundām ilgi pirms karpas noķeršanas – tas būs pārāk karsts.

Nākamais solis pirms sākt darboties ap zivi, būtu sagatavoties pašam. Ir jāatloka piedurknes un jānoņem pulkstenis un jebkādas aproces – tikai kaila un mitra cilvēka āda nodrošinās, ka karpas gļotāda netiks saskrāpēta. Tāpat vajadzētu izvairīties spiest karpu pie drēbēm, kas ir uz ķermeņa.

Āķa izņemšanas procedūrai karpu vislabāk nostādīt uz vēdera – tādā pozā tā jūtas drošāk un mazāk daudzīsies. Arī skāde no daudzīšanās būs mazāka, ja karpa atradīsies uz vēdera nevis sāniski guļus. Par to, vai āķa atstātā brūce būtu apstrādājama ar speciālu tam paredzētu līdzekli, domas dalās. Tomēr par skādi tas noteikti nenāks. Jāpiemin arī, ka no resnas stipeles veidotie āķi karpas lūpas izvadīšanas laikā plēš mazāk nekā mazie un tievie.

Talāk, fotografējoties un sverot, vajadzetu pēc iespējas izvairīties no karpas celšanas pārāk augstu, jo izkrītot no rokām tai būs tālāk, ko krist, un lielāka iespēja sadauzīties. Tādēļ noteikti jāizvairās, piemēram, fotografēties kājās stāvot, tas jādara tupus uz ceļiem. Visas svēršanas un fotografēšanas laikā būtu labi, ja process notiktu virs matracīša – ja arī karpai gadās izkrist, lai tā piezemētos uz matracīša nevis uz zemes.

Svēršanai, protams, jānotiek tam paredzētajā somā. Arī soma pirms zivs ievietošanas tajā noteikti ir jāsamitrina. Tas pats attiecas uz kapru uzglabājamo maisu, ja paredzēts zivi tajā glabāt, arī tam ir jābūt slapjam pirms liekam iekšā karpu. Pats maiss ar zivi tajā ir piesienams pie mietiņa ūdenī, pēc iespējas dziļāk, kur ūdens nav pārāk silts un ir vairāk skābekļa. Jārēķinās, ka fotografēties ar zivi, kas vairākas stundas pavadījusi maisā un krietni atžirgusi no izvadīšanas, būs krietni grūtāk. Visbeidzot, pats atlaišanas process parasti ir vienkāršs, retas ir tās reizes, kad karpa būtu kā speciāli jāreanimē, turot to ūdenī vertikāli un kustinot uz priekšu un atpakaļ. Katrā ziņā, ja viss iepriekš minētais ir izdarīts pareizi, karpa dzīvos vēl ilgi un priecēs ne vienu vien makšķernieku.

Noslēgumā, pāris teikumi par amūriem. Viss iepriekš aprakstītais jo īpaši attiecas uz tiem. Amūrs ir daudz jutīgāks pret lielu mocīšanu, tādēļ pārāk ilgi atradies bez ūdens tas var arī neatžirgt. Toties tas ir ļoti spēcīgs, daudz stiprāks par karpu un spārdoties var nopietni savainot makšķernieku. Šī iemesla dēļ seju un citas svarīgas ķermeņa daļas vajadzētu turēt no amūra cietā galvaskausa tā patālāk – pat tad, ja trofeja vizuāli izskatās praktiski mirusi. Arī pirkstus mutē tam bāzt nevajadzētu, sakodiens un dzelžains. Jo īpaši iesaku būt uzmanīgiem ar amūru uztveramajā tīklā, saliecoties un iztaisnojoties amūrs prot to saplēst. Tas patas attiecas uz uzglabājamo maisu. Jā, arī tā pavājāk aizsietus maisa mezglus un pusaiztiasītus rāvējslēdzējus tas prot dabūt vaļā.

@Aivars Rudzinskis

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(1 balss) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager