Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

RSS barotne
Seko līdzi jaunākajiem CopesLietas.lv biedru rakstiem sev ērtā veidā izmantojot RSS barotni.
Intervija | 14.jūnijs 2022, 13:12 | Komentēt | 466 skatījumi

Ģenerāļa ūdeņu eksperimenti

Latvijas Valsts policijas ģenerālis, īstens Latvijas patriots. Ar Guntaru Marķitānu esmu pazīstams jau pāris gadu desmitus. Vienkāršs, cilvēcisks un patiess.

Tagad tu jau esi izdienas pensijā. Cope tev ir bijusi kā hobijs visa saprātīgā mūža garumā. Varbūt atceries pašu pirmo reizi, kad tev ielika rokās makšķeri?

Atceros gan. Pie visa vainīga bija mana vecmāmiņa.

Tas jau ir interesanti. Nevis tēvs, vectēvs, kaimiņu onkulis, brālis, bet vecmāmiņa! Kur tas bija?

Tas bija Cēsu pusē. Liepas pilsētiņā, Raunas upē. Atceros, bija lazdas kāts, bet, kas par auklu, vairs neatminos. Arī kas par āķiem bija – vairs prātā nav palicis. Taču īstā copēšana puikas gados bija, kad es dzīvoju Zosēnos. Mamma bija skolotāja un strādāja vietējā skolā. Tagad gan tā skola ir likvidēta, bet visa šī sakarā es tad ganījos pa turpat garām tekošo Gauju.

Tur mēs, puikas, gājām ar makšķerēm copēt un reizumis arī ar dakšiņām zem akmeņiem durt vēdzeles. Toreiz, šķiet, Gaujas līčos bija kaut kas līdzīgs vecam hesam, un tad mēs tur arī ķērām. Par pirmo copes reizi pie vecmāmiņas neko daudz neatceros, toties Zosēnos jau mēs darbojāmies ar lazdas kātiem, bet auklas taisījām no labības kombainu siksnu šķiedrām.

O, tas man ir jaunums!

Lazdas kāts, lai būtu perfekti taisns, tika nomizots un iekarināts vertikāli no šķūnīša jumta uz leju, bet galā iesiets akmens. Tā kāti, kad izkalta, bija ideāli taisni, nevis līki kā bultu šaušanas loki. Savukārt līdaku makšķerēm uz auklas bija 4–5 korķi. Viens no otra atradās pa gabalu, un pirmais rādīja, kur peld mazā zivtiņa. Tad, kad līdaka paņēma, tad pēc pludiem varēja noteikt, ka viņa vispār ir pieķērusies un kurp peld. Pirmais spinings man bija no kadiķa ar inerces spoli.

Vai tad ar vienu pludiņu nepietika? Vai arī jums dzīvie bija tādi palielāki?

Es tev īsti nemācēšu pateikt, bet tā mums, puikām, laikam likās interesantāk. Tas bija līdz 12–13 gadu vecumam. Tad mammu pārcēla darbā uz Zaubes skolu. Tur savukārt bija Augšezers un Lejas ezers. Dzīvojām 100 metrus no Lejas ezera. Turpat netālu bija un ir arī Annas ezers, tā ka bija, kur izvērsties. Pēc kāda laika mammu atkal pārcēla – uz Mežotni, un tad jau bija Lielupe. Bija pienācis arī mans dienesta laiks padomju armijā, kur trīs gadus nodienēju PSRS Jūras kara flotē. Tad no copes nekas nesanāca.

Savas pirmās noķertās zivis atceries? Mazākā, lielākā…

Mazās bija auslejas, grunduļi, un tad Zaubes ezerā patrāpījās ap kilogramu smaga līdaka. Tad man tā likās milzīga! Arī vēdzele ap 300 gramiem jau bija liela zivs.

Mūsdienās tev kā atvaļinātam ģenerālim brīvā laika ir pietiekami daudz, gan tad jau cope rit raiti...

Arī pēc armijas tik traki nebija, ka visu laiku būtu aizņemts. Abi ar brāli metāmies jau nopietnākos copes meklējumos kā ziemā, tā vasarā. Ziemai paši taisījām bļitkas, lodējām mormiškas.

No kā taisījāt bļitkas?

No kapeikām. Šad, tad izdevās dabūt kādu Latvijas laiku latiņu. Paši lodējām mormiškas.

Es arī to esmu darījis, tāpēc jautāšu cik bieži pirkstu galus apdedzināji?

Vai dieniņ! [Guntars smejas.] Nebija jau toreiz nekādu smalko instrumentu. Kaut kā nebūt ar plaķenēm vai pincetēm turējām, svinu kausējām virsū, tad vīlējām ar vīli, tā ka pirksti dabūja ciest pamatīgi.

Es savukārt āķi liku vīna pudeles korķa iegriezumā. Iespiedu korķi tēva darbnīcas skrūvspīlēs, viņš vēl pamācīja, kā un ko – tad tā lieta gāja tīri labi!

Tev bija labi, ka bija tēvs, kas parāda. Mani vecāki agri izšķīrās, un tad nu mēs ar brāli cīnījāmies, kā paši mācējām. Mums daudz palīdzēja mammas māsas vīrs, kas bija kaislīgs copmanis un dzīvoja Cēsīs. Pats lodēja mormiškas un šad tad mums kaut ko no saviem krājumiem arī uzdāvināja. Pie Ungura ezera viņam bija vasaras mājiņa, turpat arī laiva, un, kad jau aizbraucām ciemos, tad visas makšķerēšanas gudrības tur tika arī iegūtas. Tāda nopietnāka ķeršana sākās tad, kad es jau strādāju un pārcēlos uz Ogri.

Pludiņš, fīderis, karpas – garlaicīgi

Pagātni tagad atstāsim pagātnēpārceļamies uz mūsdienām. Copē tu esi vairāk vienpatis vai tev patīk, ja ir kompānija?

Te ir jāsaka: gan – gan. Lielāko daļu man patīk pavadīt vienam. Tomēr mums ir arī laika gaitā izveidojusies domubiedru kompānija, ar ko itin bieži braucam uz Somijas un Zviedrijas ūdeņiem. Man makšķerēšana ir patīkams process, un loms patiesībā ieņem otro vietu, jo es neesmu arī zivs kā pārtikas cienītājs. Man patīk noķert un atlaist. Šad tad kaut ko mājās atvedu, bet tad tas vairāk ir saistīts ar radu vai paziņu lūgumu pagādāt svaigu zivtiņu.

Tā, lūk, cienījamie zivju inspektori, ja redzat pie ūdeņiem ģenerāli, tad nesatraucieties, viņš nešaus, bet zivju viņam arī nebūs. Visas tiek atlaistas. Kādas ūdenskrātuves tev patīk visvairāk?

Tādi nelieli, klusi meža ezeriņi. Vai pa krastu vai ar laivu, bet vietas, kur ir maz vai vispār nav neviena cilvēka. Tas laiks, kad gribējās atzīmēties ar noķertajām zivīm, to daudzumu vai lielumu, man sen jau ir pagājis. Ir sācies periods – noķer un atlaid.

Ieejot makšķerlietu veikalā un iegādājoties ko jaunu, pēc kā tu vadies? Ieteikumi, pieredzētais…

Pirms gadiem 20 copes veikalā, salīdzinot ar padomju laikiem, viss likās tik skaists, krāsains, žilbinošs, ka gandrīz viss tūlīt jāizpērk. Tagad man skaidrs, ka lielākā daļa preču tiek ražota makšķerniekiem. Bet ir atrodams arī tas, kas domāts zivs noķeršanai. [Guntars smejas.] Gadiem skrienot, izstrādājas intuīcija, kur zivi var dabūt, izvēloties pareizās vietas un pareizo inventāru. Tiem pašiem spiningošanas mānekļiem ir jābūt tādiem, kuriem pats tici. Bez ticības nekādīgi.

Es zinu, ka tev ļoti patīk eksperimentēt. Vari kaut ko pastāstīt?

[Guntars smejas.] Nu, piemēram, paņēmu visparastāko zupas karoti, izurbu tajā trīs caurumus, nokrāsoju, tā kā pats to iedomājos, un trešajā metienā noķēru līdaku!

Tas jau ir makšķernieku stāstiņš!

Nav gan. Tam ir arī liecinieki un bildes!

Kaut kas traks! Tev vajadzēja izņemt patentu un sākt ražot! Tu esi vairāk spiningotājs vai miermīlīgo zivju cienītājs?

Es ar pludiņmakšķerēšanu neaizraujos. Man spinings ir tuvāks tāpēc, ka tur visu laiku ir aktīva darbība. Es nepiederu pie tiem copmaņiem, kam patīk sēdēt un gaidīt. Man nav interesanti, ja zivs meklē mani. Labāk es meklēju pats. Tāpat ir ar karpām. Pamēģinājis esmu, bet mani neaizrauj. Pludiņš, fīderis, karpu cope man šķiet diezgan garlaicīgs process. Tajā pašā laikā es nebūt nenoniecinu miermīlīgo zivju izsēdēšanu. Tur vajag lielu pacietību un meistarību. Taču spiningošana man ir tuvāka.

Ālandu periods

Es zinu, ka tu itin bieži brauc spiningot uz Zviedriju un Somiju. Daudziem šķiet, ka tur ir leiputrija un vajag tikai atrast peļķi – un līdaka, forele vai pālija būs galā.

Pilnīgas muļķības. Var jau, protams, paveikties, un tu uzskrien virsū, piemēram, aktīvām līdakām, bet tas ir ļoti reti un tautā izrunātas aplamības. Cita lieta varētu būt Norvēģija un cope jūrā, kur zivīm ir maza barības bāze, un tu met un velc.

Es nekad neesmu bijis uz copi Somijā un Zviedrijā, bet esmu bijis, tieši kā tu saki, Norvēģijā. Atklāti sakot, man ceturtajā dienā vairs nebija nekādas vēlmes doties jūrā un nepārtraukti vilkt tās mencas, vilkzivis, vēdzeles, saidas… Tas ir akvārijs, un es uz šo vietu vairs nekad nebraukšu. Nav interesanti.

Vispirms es braucu uz Ālandiem, kas vienu brīdi bija lielā topā, no Latvijas turp brauca daudzi. Pierunāja arī mani. Atceros, ka pēc tiem nostāstiem gājām uz veikaliem un meklējām konkrētas lietas konkrētās krāsās un izmērā, jo ne uz kā cita tur līdakas un asari neņemot. Tagad, to visu atceroties, smiekli nāk, bet tā tas ir, kad brauc uz kaut ko nezināmu un vadies pēc nostāstiem. Manā pirmajā braucienā piecās dienās daži kompānijas biedri nenoķēra vispār nevienu zivi! Tāpat zivs tur ir jāmeklē, un nekas nav īpaši savādāks kā Latvijā, ja nu vienīgi daba.

Tā uz Ālandiem braucām vairākus gadus no vietas. Dažādām kompānijām ir dažādas tradīcijas. Mums, piemēram, bija ceļojošais kauss par lielāko zivi. Vai arī konkrētās dienas lielākās zivs izvilcējs sēdēja galda galā, un viņam ne ēst bija jātaisa, ne trauki jāmazgā.

Ja tagad kāds gribētu aizbraukt uz tiem pašiem Ālandiem, ko tu viņam ieteiktu gan laika ziņā, gan inventāra izvēlē?

Es nezinu, kurš ir labākais laiks Ālandiem, jo tik bieži mēs gadā nebraucām, lai to varētu noteikt. Mūsu ierastais laiks bija aprīļa beigas, maija sākums. Esmu bijis arī rudenī, bet uz zivīm esmu trāpījis vienmēr, tāpēc pateikt, kurš brīdis ir labāks, tiešām nevaru.

Attiecībā uz konkrētām vietām, mēs vadījāmies pēc dziļuma kartēm un meklējām, kur ir no 3 līdz 5 m dziļš. Protams, vērā tika ņemtas zāļu joslas, akmeņaina gultne un citas pieturas vietas, kas, mūsuprāt, varētu patikt līdakām.

Kas attiecas uz mānekļiem, tad man visvairāk patika ķert uz šūpiņiem. No krāsām – balti un kapara. Labi vēl strādāja Mepps. Gan rotiņi, gan šūpiņi. Rotiņiem 3. un 4. izmērs. Arī ar dubulto lapiņu. Šūpiņiem labāka forma bija ar karotes versiju. Starp citu, Ālandos ļoti labi strādā arī burkāna krāsas Mūdzis, ko mēs zinām kā Babītes ezera līdaku killeri. Tāpat nevajag aizmirst voblerus, kas domāti tvičošanai. Arī labi rezultāti.

Džerkot mēģināji?

Es mēģinājis esmu, bet mani šis spiningošanas variants kaut kā neaizrāva. Pašos pirmsākumos, kad parādījās gumijas, Relax bija lielā cieņā, bet nelaime tā, ka tad tās bija jāved līdzi lielā daudzumā, jo mazās līdaciņas ātri vien gumijas atbrīvoja no astes. No krāsām labi strādāja burkāns, zaļie toņi un balts. Vēl bija tādas gumijas ar nosaukumu Sandra.

Uz ko noķēri? Uz Sandras?

Gumijzivis visefektīgāk darbojās, nevis monotoni velkot, bet uzliekot vieglu džiggalvu priekšā un iepauzējot – tādējādi imitējot slimu, knapi peldošu zivtiņu.

Ālandos var nomāt laivas ar motoru, bet motori ir tikai piecinieki, un tad jāskatās, kādi ir laika apstākļi. Ja iebrauc kaut kur tālāk atklātos ūdeņos un pēkšņi saceļas vējš, ar to nabagu ir problēmas tikt krastā. Tad aiz kādām klintīm vai krastiem jāmeklē aizvējš.

Noteikti ir jārēķinās ar ātrām ūdens līmeņa svārstībām. Vietām, kur nesen tu mierīgi pārbrauci pāri, tur pēc neilga laika laivas motors var trāpīt akmenī. Mums bija viens gadījums, kad džekam 20-nieks motors aizgāja pa gaisu. Vispār no zemūdens akmeņiem un krāvumiem ir ļoti jāuzmanās. To tur ir daudz.

Magnētiskā Zviedrija

Pēc Somijas sekoja Zviedrijas apceļošana...

Cik tur apceļošanas, bet jā, Ālandi sāka apnikt, un meklējām vietas Zviedrijā. Atradām tādu pilsētiņu Asarne, kas atrodas netālu no slavenās slēpotāju un biatlonistu trases Estešundā. Te bija Latvijas biatlona izlases treniņbāze. Caur pazīstamiem cilvēkiem uzzinājām, ka vasaras laikā tā māja stāv praktiski tukša, un mums bija iespēja viņu noīrēt.

Tur tuvumā bija upes vai ezeri?

Tur bija upe ar ezeriem. Kaut kas līdzīgs situācijai kā ar Gauju, kas tek cauri vairākiem ezeriem. Tikai Zviedrijā ir citi dabas skati, reljefs un izmērs. Tek upe, kas var būt pat ļoti strauja, un tad nāk milzīgs uzplūdinājums, kura galā atkal sašaurinājums, un aiziet upe uz nākamo uzplūdinājumu. Ļoti skaistas vietas! Protams, te ir arī spēkstacijas, turbīnas utt. Uz šīm vietām mēs braucam, pilnībā noekipējušies ar savu inventāru no A līdz Z.

Cik lieli ir tie kalnu upju uzplūdinājumi, ja braucat ar savām laivām?

Pa platākajām diagonālēm būs no 10 līdz 15 km.

Oho! Iespaidīgi! Tad jau tu praktiski staigā gan pa krasta līniju, kur ir upe, gan brauc uzplūdinājumos, kur ir ļoti dažādi dziļumi. Tad jau līdzi no mājām ir jābūt diezgan bagātīgam zivju ķeršanas inventāram.

Jā. Tā ir. Tur jābūt spininga kātiem velcēšanai, mētāšanai, foreļu kātiem… Un ne jau pa vienam katrai pozīcijai.

Kas šajā vietā ir TOP mānekļi?

Ir tādi standarta vizuļi kā Kuusamo Professor.

Jā, ar milzīgi plašu svara, izmēru, formu un krāsojuma izvēli...

Tieši tā. Tie Zviedrijā strādā vienkārši fantastiski! Vēl topā var ieskaitīt lielās gumijas. Konkrēti neko nepateikšu, jo tad man būs jāsauc vesels saraksts, bet copmaņi jau saprot, ka nav viena ideālā varianta. Katru dienu viss mainās, tomēr pamatlietas ir nemainīgas, un tās es tikko nosaucu.

Mani ieinteresēja šo upju uzplūdinājumi. Ir skaidrs, ka ir dažādi dziļumi, kalnu reljefs veido īpatnēju krasta līniju ar līčiem un ragiem. Uz ko man Zviedrijā orientēties, ja domāju par dziļumiem un zivīm?

Pirmkārt, uz liela izmēra mānekļiem. Bez tiem nekādi. Kur foreles, tur jau klasika. Uzplūdinājumos ir līdakas un asari. Ir arī pālijas, bet tās grūti noķert. Protams, daudz ir balto zivju un ļoti lielas. Kam patīk copēt tās, var labi iekārtoties, un lomi būs pasakaini. Ir alatas, kam atkal klasika, – mazie rotiņi, voblerīši un šūpiņi.

Tomēr pamatā, mēģinot nomedīt lielās līdakas, tiek lietotas lielas gumijas un šūpiņi. No šūpiņiem bez Kuusamo var vēl pieminēt smagos un vieglos Meppus. Tas viss, protams, jāizvēlas atbilstoši vietai.

Laikam jau lieki piebilst, ka vienmēr līdzi ir arī pašmāju meistaru darinājumi. Netaisīšu tagad reklāmu, jo negribu kādu piemirst vai izcelt, bet mūsu meistari strādā tiešām izcili!

Jārēķinās laikam ir ar to, ka kalnu upes ūdens ir dzidrs...

Ļoti dzidrs!

Tagad esam gan pārvākušies uz jaunu posmu – uz Kaliksas upi. Arī tur mums ir tikai un vienīgi savs ekipējums. Bijām šogad pavasarī un tagad taisāmies braukt oktobrī. Tā vieta gan ir jau 400 km aiz polārā loka. Ļoti tuvu ziemeļiem, un dabas untumi mainās ne pa nedēļām vai dienām, bet pa stundām. Apmakšķerēšanas amplitūda ir aptuveni 10 km uz vienu vai otru pusi. Pati cope nenotiek tikai no laivas, ir interesanti arī no krasta. Daba ir vienkārši fantastiska. Tā burtiski pievelk kā magnēts. Lomi ir ļoti dažādi. Leiputrijas tur nav, bet kopskats ir neaprakstāms!

Tur ir arī nelielas mežu upītes, kur, cik zinu, daudzi kilometriem iet ar brienamajiem tērpiem un makšķerē foreles...

Jā. Ir. Mums arī vienmēr ir līdzi brienamie tērpi, un šādas vietas ir, bet vismaz pagaidām mūs vairāk interesē lielās zivis.

Uzplūdinājumi ir kā ūdens bļoda bez neviena zāles stiebra?

Jā, bet pa vidu tek upe ar savu padziļinājumu, un tad malās jau sākas seklumi, kas ir galvenā apmakšķerējamā zona. Starp citu, tur daudzās vietās ir aizķērušies senos laikos pludinātie kokmateriāli. Milzu baļķi. Copmanim tas viss ir jāzina.

Laikam jau, ja uz šādām vietām brauc pirmo reizi, tad līdzi vēlams cilvēks, kas tur ir jau pabijis un zina, ko ieteikt vai parādīt.

Noteikti. Es visiem, kas brauc uz šādām vietām, iesaku nestresot un neskriet pa galvu un kaklu uz konkrētas vietas koordinātām. Tu nezini, kas tevi tur sagaida. Pirmajās reizēs mums gāja ļoti plāni, bet tagad, kad braucam jau piekto vai sesto sezonu, zinām, kas un kā. Uz urrā neiesaku nevienam!

Ļoti svarīga ir kompānija, jo, ejot pa klinšainajiem upes krastiem, ir svarīgi, ka tuvumā ir uzticams kolēģis. Tas nav nekāds joks. Bet nav jau arī tik traki, vienkārši ir jāsaprot, ko spēj, uz ko drīksti parakstīties. Akmeņi ir slideni, straume liela, foreles gaida… Tas viss prātā samezglojas, un vienam otram galvā var atvērties kauti putni. Neuzmanīgs solis, un tu jau esi kalnu upes straumes akmeņu joslā bez variantiem pie kaut kā pieķerties.

Vai ziemā tu arī brauc uz Somiju vai Zviedriju?

Nē. Mani ir aicinājuši, bet kaut kā nevelk. Ziemā es tepat pa Latviju. Vairāk pa ezeriem, kas saistīti ar Pierīgu. Taču ziemas sezonā ļoti iecienījis esmu arī Inesi un Alaukstu. Labi lomi!

Stāvošais ūdens tuvāks

Kurus ūdenstilpes tu Latvijā “neaizmirsti”?

Daugavu, taču… kaut kā viņa nevelk. Esmu tur noķēris labas zivis, arī samu, bet… nu nevelk. Man patīk tomēr ezeri. Tas stāvošais ūdens ir tuvāks nekā plūstošais. Ķīšezers, Baltezeri, Lilastes ezers, tāpat Dzirnezers, Dūņezers. Nekad neaizmirstu Piebalgas pusi un Zobulu un Inesi. Asari un līdakas tur ir pieklājīgā lielumā un daudzumā, un vispār tur ir skaistas zivis ar labu izmēru, un velti daudzi sūdzas, ka šie ezeri ir iztukšoti.

Uz butēm jūrā brauc?

Nē. Kaut kā nevilina. Esmu bijis Saulkrastos uz asariem, bet uz plekstēm ne.

Saulkrastos bija arī piedzīvojums. Sēžu aptuveni virs 5 metru dziļuma laivā un copēju asarus. Te jūtu – enkurs aizvien biežāk nevis ķer grunti, bet karājas. Tikai tad sapratu, ka vilnis ir kļuvis lielāks un mani nes jūrā. Nu tad bija tā, kā bija… Nācās pielikt visas pūles, lai tiktu krastā, jo rokas reāli nogura. Tad nolaidu lejā enkuru, mirkli atpūtos, bet ar visu enkuru laivu nesa jūrā, tad pacēlu smagumu un azartiski airēju. Kaut kā jau tiku krastā. Jūra ir viltīga, un jābūt prātīgiem!

Tu seko līdzi Mēness fāzēm un atmosfēras spiedienam? Es, par piemēru, esmu ievērojis, ka būtiska zivs aktivitātēm ir strauja vēja virziena maiņa.

Protams, ja beidz ķerties vai vispār nav ķēries, tu – loģiski – sāc analizēt, kas un kā, un kāpēc. Piemēram, mums Zviedrijā ir brīži, kad pūš vējš un tad kādu pusstundu ir pilnīgs bezvējš. Un pēc tam nāk brāzmas no pilnīgi citas puses. Absolūtā klusuma brīdī zivis ņem kā trakas, bet, tiklīdz sākas vējš, tā visa cope beidzas. Turklāt nav svarīgi, no kuras puses vējš izmainās, galvenais ir šis fakts.

Taču, atbildot uz tavu jautājumu, – lai kaut ko pierakstītu un pēc tam analizētu, – es to nedaru.

Vai tu seko līdzi kā inventāra, tā arī copes jaunumiem dažādos forumos?

Sekoju. Copes lietu forumam, CL žurnālam. Taču man ar gadiem ir izkristalizējies savs domu gājiens, tāpēc es īpaši neiespringstu uz jaunumiem no interneta. Viss ir ļoti vienkārši. Ja man zivis sāks neķerties, tad meklēšu padomu, bet, kamēr viss notiek, kam man lieka informācija? Tā tikai jauc gaisu un prātu.

Man mājās ir vairākas kastes ar daudziem un dažādiem mānekļiem, no kuriem es izmantoju labi, ja 10%. Kā ir tev?

Nu tas ir murgs... Man ir vairākas pilnas kurpju kastes ar visādiem vizuļiem, vobleriem, šūpiņiem, rotiņiem utt. Es labprāt atdotu tās labdarībai, jo man tās nav vajadzīgas! Mums visiem ir bijis laiks, kad esam pirkuši visu pēc kārtas, it sevišķi laikā, kad Latvijā sāka ienākt dažāda veida mānekļi.

Ir copmaņi, kuriem noteikti jābūt kātam par 300 eiro un spolei par 500. Ko tu par to saki?

Tas ir sviests. Man svarīgs ir moments, kad kātu vai spoli paņemu rokās. Es pakustinu, padrebinu, nopurinu, pagriežu spoli un saprotu, vai tā manta man der vai neder. Cenai nav nozīmes!!! Arī brendam nav nozīmes!!! Tie laiki ir pagājuši, kad Latvijā iekšā nāca atsevišķi ražotāji un visi uz tiem tiecās. Viss mainās. Man ir labas spoles, un es nenoliegšu, ka tās arī maksā, bet tādas ir tikai dažas. Es nedzenos pēc brenda. Man vajag kvalitāti. Pārsvarā man ir budžeta klases spoles, kas, protams, arī atšķiras pēc kvalitātes. Piedāvājums veikalos ir milzīgs, bet, paņemot un pagriežot aiz kātiņa, jau jūt, ap ko griežas pats fakts.

Un – labs inventārs negarantē labu copi!

Uz šīs nots arī beidzam. Tiekamies pie ūdeņiem!

 
 
Novērtē rakstu:
  • Vērtējums ir 5 no 5
(2 balsis) - lai vērtētu, nepieciešams reģistrēties
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager