Vēdzeļcope tāda īpaša padarīšana. :)
Man pirmā cope asociējas ar leišu ošu gāzējiem visa vakara garumā. Kad nu biju ''izcopējies'', apdzēsis uģīti(ne viepli), gāju to kilometru uz ceļa pusi. Salnas apkostā zāle zem smago zābaku soļiem brakšķēja, un veco ābeļu kroplie zari, no kuriem turp ejot draudzīgi plūcu ābolus, nu šķita briesmīgi neapzināti. Pateicoties miglai, neredzēju tāļāk par pāris soļiem, bet mani no pazušanas izglāba govju gans, labi, ka ne tie ragainie lopi. Tie man nekad uzticību neiedveš. Sametu parpalas bagāžniekā, apsēžos beņķī un jūtos lieliski. Mašīnu piepilda uģīša(nu nejau viepļa) aromāts.
Sanāca baigi liriski. :))
5.novembris 2010, 21:57 |
links