Ārsta padoms – par to, kā ārstējoties šnabi dzer un kā ārstējas no šnabja.
Parasti Jaunajā gadā pie galda sēzdamies, kāds(a) no kompānijas sūdzas: “Man kuņģa čūla (izrauts zobs, pārgriezts furunkulis, angīna, dzemdes piedēkļu iekaisums, grūtniecība 8.mēnesī), tādēļ es nevaru dzert alu un vīnu– varu dzert tikai tīru mantu”.
Jo no alus un vīna viss pūžņošot vai strutošot, bet šnabis kā reiz visu izārstēšot. Šnabi ārstniecībai latvieši lieto ārīgi– mutes dobuma skalošanai, kompresēm uz locītavām pēc sporta traumām un muguras lejas daļas radikulītisku sāpju gadījumā. Iekšķīgi latvieši šnabi lieto, lai ārstētu augšējo un dziļo elpceļu iekaisīgas slimības (groka veidā ar tēju), lai cīnītos ar bezmiegu, psihoemocionālu spriedzi, depresiju un citām centrālās nervu sistēmas likstām.
Nereti šnabi lieto, lai likvidētu slāpes, uzlabotu vai nomāktu apetīti, uzlabotu gremošanu. Ļoti nopietna indikācija šnabja dzeršanai ir bailes no zobārsta vai vispārējs organisma izsīkums pēc zobārsta apmeklējuma.
Kamdēļ latvieši tik ļoti tic šnabja ārstnieciskajam efektam?
Tāpēc, ka mīl to. Latvieši parasti dzer šņabi. Šnabi var nopirkt visur— veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra. Šņabis Latvijā ir ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt, vieglākā atšķirības zīme— cik ļoti nākošajā rītā sāp galva. To šņabi, kas ražots mežmalā, visbiežāk gatavo, atšķaidot ārvalstu mucas spirtu ar krāna ūdeni. Šādos gadījumos latvieši ir uzmanīgāki nekā igauņi, kuri ar ūdeni labprāt atjauc arī metilspirtu un izmirst pa simtam vai diviem. Nereti spirtu ražo pēc pašmāju mūžvecām receptēm, raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes vai vienkārši dēļus. Tad šim šnabim dod skaistu un patriotisku nosaukumu– Latgalīte, Kurzemīte vai Dzimtenīte.
Neatkarīgi no tā, kādu šņabi latvieši pērk, izvēli nosaka pudeles ietilpība, etiķetes krāsainība un cenas. Latvieši vislabprātāk pērk lielu pudeli par mazu cenu ar tautiski simbolisku etiķeti. Ir pat zināma latviešu nacionālā mērvienība Ēvalds, ko aprēķina pēc formulas: litrs reiz grāds dalīts ar latu. Tādējādi normāls puspolšs par diviem latiem atbilst desmit ēvaldiem (0.5x40:2), bet vienlaicīgi arī divām promilēm alkohola asinīs – tieši tik daudz, lai radītu pastiprinātu interesi ceļa policistos.
Šņabis tiek ražots ar dažādiem cēliem nosaukumiem, pie kam– kā uz etiķetes lasāms– pēc senām receptēm. Savs šņabis Dziesmu svētkiem, savs šņabis Rīgas Dinamo faniem, savs šņabis bērna iemidzināšanai šūpuļdziesmu dziedot. Izmērs atkarīgs no kompānijas lieluma, bet parasti— viena pudele uz galviņu. Dvēseles un fiziskajam stāvoklim pēc izdzertas pudeles latvietim ir speciāls apzīmējums– skaidrs kā bāreņa asara.
Šņabi dzer sajaucot ar sulu, limonādi, uzdzerot, uzkožot vai tāpat vien. Atpakaļ šņabi parasti atdod no kuņģa, sajauktu ar uzkožamajiem.
Šņabi dzerot dzied, spēlē kārtis, sarunājas vai noskaidro, kurš kuru ciena. Parasti šņabi dzer nedziedot, nespēlējot, nerunājot, daudz un ātri. Šņabi dzer no glāzēm, metāla krūzītēm un no pudeles. Pēc šņabja dzeršanas sēžas pie stūres un brauc daudz ātrāk un pārliecinošāk nekā līdz tam.
Ja neskaita Jauno gadu, visvairāk šnabi dzer bērēs, kāzās, kristībās, draugu pulkā, izbraukuma sēdēs, makšķerējot, pirms un pēc medībām, kā arī bērēs pēc medībām. Izdzertā šņabja daudzuma ziņā latvieši var droši nostāties līdzās krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Šņabja marku ziņā latvieši tomēr paliek saviem lielajiem kaimiņiem iepakaļ, jo mēs vienkārši esam maza tauta un kopumā tik daudz šņabja saražot un izdzert nevaram.
Ja šnabi latvietis pie viena galda izdzer kopā ar krievu, ukraini, ebreju, igauni vai nēģeri, latvietis kļūst internacionālists un antirasists, dzied krievu dziesmas, runā par Baltijas vienotību, cīnās pret antisemītismu, labprāt uzkož speķi. Ja latvietis šnabi dzer kopā ar latvieti, viņš kļūst nacionālists un par visiem iepriekšpiesauktajiem stāsta vairāk vai mazāk rupjas anekdotes.
Par ārstēšanos no šnabja dzeršanas 1. janvārī
Visaugstākais alkohola līmenis asinīs, kāds jebkad esot reģistrēts pasaulē dzīvam cilvēkam esot, ir 8.6 promilles. Avīzes uzrāda arī augstākus ciparus, bet neesmu atradis šiem faktiem daudzmaz ticamu izskaidrojumu. Tā kā 8.6 promilles ir aprakstījuši Maskavas Skifosovska institūta līdzstrādnieki savā ziņojumā, šis skailis uzskatāms par daudzmaz korektu.
Īsumā leģenda bijusi šāda. Pacients I. (medicīnā parasti ziņojumos uzrāda tikai vārda pirmo burtu), pēc profesijas ekskavatorists, pēc darba mazliet sastiķējis ar kolēģiem turpat būvbedres malā. Izdzēruši katrs polšus trīs vai četrus, mūsu varoni aizsūtījuši pēc vēl viena turpat uz kioskam līdzīgu bodi. Vīrs ar mokām nopircis lielo 750 gramīgo šnabi, kad pie kioska piebraukusi milicija. Sapratis, ka tūlīt var nonākt atskurbtuvē un pazaudēt dārgo mantu, pilsonis I.nokritis šķērsām durvīm, un kamēr miliči tikuši iekšā, visu pudeli tāpat no kakliņa izdzēris. Miliči sapratuši, ka ar tādu alkohola devu parasti mirst, aizveduši I. uz blakus ielā esošo Skifosovska institūtu, kur pacients tūlīt intubēts, jo elpošana jau apstājusies. Tā esot uzstādīts jauns pasaules rekords. Visi pārējie rekordi nav fiksēti, jo šiem pacientiem apstājas elpošana un viņi vienkārši nomirst trepjrūmē, pritonā vai policijas iecirknī.
Policisti parasti stāsta kādu leģendu par ievērojamu policijas dienesta vadītāju, kurš ministra nelabvēlības dēļ nu vairs policijā nestrādā. Katru reizi, kad Rīgas ceļu policisti noķēra pulkvedi pie stūres par kādu nenozīmīgu pārkāpumu– nepiesprādzēšanos ar drošības jostām, pagriezienu no labās joslas kreisajā virzienā vai braukšanu ar 160 kilometriem stundā pa pretējo braukšanas joslu, viņi atklāja, ka pulkvedis bija dzēris. Parasti šādos brīžos alkometrs rādīja 5 vai 6 promilles, kas no medicīnas viedokļa ir pilnīga garantija, ka cilvēks ir miris. Tomēr pulkvedis bija dzīvāks par visiem dzīvajiem kā Ļeņins, iejaucās diskusijā ar roku vicināšanu un argumentu, ka alkometrs vienkārši ir sabojājies. Tiesa, alkometri pēc šiem mērījumiem tiešām parasti no pārsteiguma salūza, viņu rādītāji kategoriski atteicās atgriezties uz nulles un turpmāk piedāvāja par normu uzskatīt trīs vai četras promilles dzēruma.
Nekad neviens policists neatņēma pulkvedim tiesības, jo pulkvedis pēc pārbaudes allaž lūdza pašus policistus pārbaudīt alkometra kvalitāti, bet tā kā alkometri bija mainījušies, viņi arī policistiem uzrādīja 2 promiļu dzērumu, un vēsture klusē, cik patiesībā dzēruši bija policisti, jo arī viņi taču bija dzīvi, strādāja valsts darbā un cīnījās par skaidrību uz ceļiem.
Normāls latviešu pilsonis, kas pamostas nākamajā rītā pēc Jaungada svinībām ir nevis 8.6 vai 6 promilles piedzēris, bet kaut kur robežās starp 1.5 un 3 promillēm. Latvietim sāp galva, piemetušās sirdsklauves un augsts asinsspiediens, nedaudz miglojas skats, vērojama agnozija, afāzija, agnozija un daži tikpat nozīmīgi simptomi.
Tas ir brīdis, kad latvietis no vietas, kur sagaidījis Jaungadu vēlas doties mājup. Ar mašīnu, protams, blakus sev sēdinot sievu, sievasmāti, bērnus, mazbērnus, kaimiņus un suni. Un viņš zvana sev pazīstamajam ārstam un saka– es jūtos tik slikti, man sāp galva, sirds, vēders, kāja (salauzta dejās), seja (zilums zem acs gadījās nejauši). Ko šim latvietim iesaka viņa pazīstamais ārsts?
Pirmkārt, dzert nevajag vai vismaz nevajag dzert daudz. Latvijas (un lielākoties citu Eiropas valstu likumdošana) paredz pieļaujamo alkohola līmeni, sēžoties pie stūres– 0.5 promiles. Savukārt tiem, kam braukšanas pieredze ir mazāka par 2 gadiem– nekādu atlaižu– pie stūres tikai skaidrā.
Alkohols mazās devās darbojas ļoti individuāli, katram atšķirīgi. Ir pilnīgi skaidrs, ka pat mazās devās alkohols samazina koncentrēšanās spējas, palielina nogurdināmību un miegainību. Tai pašā laikā lielai daļai cilvēku alkohols mazās devās uzlabo reakcijas spējas. Taču tas nav iemesls spekulēt ar alkohola lietošanu. Es nekādi negribētu redzēt pat nākamajā dienā pie stūres tipu, kas izdzēris pusotrus polšus.
Ko nozīmē šīs 0.5 promiles. Atkal– ļoti individuāli– muskuļotiem tipiem vajag iedzert vairāk, lai sasniegtu šo līmeni, vārgiem– mazāk. Parasti rēķinam, atkarībā no svara. Sešdesmit kilogramu vīram 0.5 promiles var būt sasniegtas jau no pirmā alus kausa– raženam simtkilogramu atlētam– no otrā. Tieši proporcionāli– 50 vai 100 g šnabja vai konjaka. Alus labāk jūtams izelpojamā gaisā, tādēļ pie vienāda dzēruma policisti biežāk mēģinās pārbaudīt alus dzērāju.
Tātad esam vienojušies. Pie stūres ar alkohola saturu mazāk par 0.5 promillēm asinīs. Taču arī šī mazā deva var būt vainu pastiprinošs apstāklis avārijas situācijā.
Noārdām alkoholu
Ko darīt, ja ir dzerts, bet gribas vai vajag braukt? Jūs esat tas latvietis, kam pēc Jaungada svinībām otrajā rītā vēl joprojām asinīs ir savas pusotras promilles.
Cilvēka organisms vidēji noārda 0.2 promiles alkohola stundā, tas gan arī ļoti individuāli. Tātad iespēja ir vēl vismaz sešas stundas pagulēt vai atpūsties un pie stūres sēsties tikai tad. Bet te nu vajadzētu iegādāties alkometru un sevi pārbaudīt. Alkohols vēl asinīs būs, bet, iespējams, lejpus pieļautās normas.
Otra, bet daudz ieteicamāka izeja – smags fizisks darbs vai treniņš. Šādā situācijā alkohols noārdās straujāk – 0.5 promiles un vairāk stundā. Noskrieniet stundu un būsit skaidrs, ja vien skrējis būsit gana strauji ar pulsa ātrumu ne mazāk par 150 reizēm minūtē. Ja vien nebūsit izdzēris tik daudz, ka pie šādas slodzes nomirsiet.
Atcerieties – ļoti laba slodze pēc Jaungada svinībām ir malkas skaldīšana, sniega tīrīšana un sekss. Viena ražena stunda malkas skaldišanas vai divas stundas čaklas mīlēšanās– un diezgan liela garantija, ka Jūsu alkohols ir sadalīts ūdenī un ogļskābajā gāzē vai caur nierēm nonācis urīnā. Tiesa, tai malkas skaldīšanai tik un tā ir priekšrocības alkohola noārdē.
Diurēzes stimulācija vai aktīva čurāšana būtu otrs virziens, kādā virzīt savu alkohola līmeņa mazināšanu. Izdzeriet dažus litrus šķidruma, vislabāk persiku, plūmju, aprikozu sulas. Dzeriet vēl un vēl, čurājiet aktīvi, tādējādi Jūsu alkohols asinīs var samazināties pa 0.3, pat 0.4 promilēm stundā. Diurētisks vai čurāšanu stimulējošs līdzeklis ir kafija un stipra tēja. Tikai nepārdzeriet šos šķidrumus, lai sirds neklauvē kā pie stipras slodzes.
Protams, ir medikamenti, kas palīdz sadalīties alkoholam, kas palīdz tos izvadīt no organisma, taču ar šīm metodēm jūs savam organismam neko labu nedarīsiet. Šīs metodes visplašāk izmantoja padomju čekisti, kad viņiem ar iespējamajiem dzimtenes nodevējiem bija jādzer un jādzer, bet pašiem jāpaliek skaidrā.
Īsais priekšlikums – ne pārlieku daudz dzēris, pēc trim studām jābrauc. Izdzer divus litrus šķidruma, noskrien stundu – kilometrus divpadsmit. Izdzer kafiju. Vai vēl joprojām sāp galva? Nesāp? Nu brauciet lūdzu uzmanīgi!
Parasti Jaunajā gadā pie galda sēzdamies, kāds(a) no kompānijas sūdzas: “Man kuņģa čūla (izrauts zobs, pārgriezts furunkulis, angīna, dzemdes piedēkļu iekaisums, grūtniecība 8.mēnesī), tādēļ es nevaru dzert alu un vīnu– varu dzert tikai tīru mantu”.
Jo no alus un vīna viss pūžņošot vai strutošot, bet šnabis kā reiz visu izārstēšot. Šnabi ārstniecībai latvieši lieto ārīgi– mutes dobuma skalošanai, kompresēm uz locītavām pēc sporta traumām un muguras lejas daļas radikulītisku sāpju gadījumā. Iekšķīgi latvieši šnabi lieto, lai ārstētu augšējo un dziļo elpceļu iekaisīgas slimības (groka veidā ar tēju), lai cīnītos ar bezmiegu, psihoemocionālu spriedzi, depresiju un citām centrālās nervu sistēmas likstām.
Nereti šnabi lieto, lai likvidētu slāpes, uzlabotu vai nomāktu apetīti, uzlabotu gremošanu. Ļoti nopietna indikācija šnabja dzeršanai ir bailes no zobārsta vai vispārējs organisma izsīkums pēc zobārsta apmeklējuma.
Kamdēļ latvieši tik ļoti tic šnabja ārstnieciskajam efektam?
Tāpēc, ka mīl to. Latvieši parasti dzer šņabi. Šnabi var nopirkt visur— veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra. Šņabis Latvijā ir ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt, vieglākā atšķirības zīme— cik ļoti nākošajā rītā sāp galva. To šņabi, kas ražots mežmalā, visbiežāk gatavo, atšķaidot ārvalstu mucas spirtu ar krāna ūdeni. Šādos gadījumos latvieši ir uzmanīgāki nekā igauņi, kuri ar ūdeni labprāt atjauc arī metilspirtu un izmirst pa simtam vai diviem. Nereti spirtu ražo pēc pašmāju mūžvecām receptēm, raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes vai vienkārši dēļus. Tad šim šnabim dod skaistu un patriotisku nosaukumu– Latgalīte, Kurzemīte vai Dzimtenīte.
Neatkarīgi no tā, kādu šņabi latvieši pērk, izvēli nosaka pudeles ietilpība, etiķetes krāsainība un cenas. Latvieši vislabprātāk pērk lielu pudeli par mazu cenu ar tautiski simbolisku etiķeti. Ir pat zināma latviešu nacionālā mērvienība Ēvalds, ko aprēķina pēc formulas: litrs reiz grāds dalīts ar latu. Tādējādi normāls puspolšs par diviem latiem atbilst desmit ēvaldiem (0.5x40:2), bet vienlaicīgi arī divām promilēm alkohola asinīs – tieši tik daudz, lai radītu pastiprinātu interesi ceļa policistos.
Šņabis tiek ražots ar dažādiem cēliem nosaukumiem, pie kam– kā uz etiķetes lasāms– pēc senām receptēm. Savs šņabis Dziesmu svētkiem, savs šņabis Rīgas Dinamo faniem, savs šņabis bērna iemidzināšanai šūpuļdziesmu dziedot. Izmērs atkarīgs no kompānijas lieluma, bet parasti— viena pudele uz galviņu. Dvēseles un fiziskajam stāvoklim pēc izdzertas pudeles latvietim ir speciāls apzīmējums– skaidrs kā bāreņa asara.
Šņabi dzer sajaucot ar sulu, limonādi, uzdzerot, uzkožot vai tāpat vien. Atpakaļ šņabi parasti atdod no kuņģa, sajauktu ar uzkožamajiem.
Šņabi dzerot dzied, spēlē kārtis, sarunājas vai noskaidro, kurš kuru ciena. Parasti šņabi dzer nedziedot, nespēlējot, nerunājot, daudz un ātri. Šņabi dzer no glāzēm, metāla krūzītēm un no pudeles. Pēc šņabja dzeršanas sēžas pie stūres un brauc daudz ātrāk un pārliecinošāk nekā līdz tam.
Ja neskaita Jauno gadu, visvairāk šnabi dzer bērēs, kāzās, kristībās, draugu pulkā, izbraukuma sēdēs, makšķerējot, pirms un pēc medībām, kā arī bērēs pēc medībām. Izdzertā šņabja daudzuma ziņā latvieši var droši nostāties līdzās krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Šņabja marku ziņā latvieši tomēr paliek saviem lielajiem kaimiņiem iepakaļ, jo mēs vienkārši esam maza tauta un kopumā tik daudz šņabja saražot un izdzert nevaram.
Ja šnabi latvietis pie viena galda izdzer kopā ar krievu, ukraini, ebreju, igauni vai nēģeri, latvietis kļūst internacionālists un antirasists, dzied krievu dziesmas, runā par Baltijas vienotību, cīnās pret antisemītismu, labprāt uzkož speķi. Ja latvietis šnabi dzer kopā ar latvieti, viņš kļūst nacionālists un par visiem iepriekšpiesauktajiem stāsta vairāk vai mazāk rupjas anekdotes.
Par ārstēšanos no šnabja dzeršanas 1. janvārī
Visaugstākais alkohola līmenis asinīs, kāds jebkad esot reģistrēts pasaulē dzīvam cilvēkam esot, ir 8.6 promilles. Avīzes uzrāda arī augstākus ciparus, bet neesmu atradis šiem faktiem daudzmaz ticamu izskaidrojumu. Tā kā 8.6 promilles ir aprakstījuši Maskavas Skifosovska institūta līdzstrādnieki savā ziņojumā, šis skailis uzskatāms par daudzmaz korektu.
Īsumā leģenda bijusi šāda. Pacients I. (medicīnā parasti ziņojumos uzrāda tikai vārda pirmo burtu), pēc profesijas ekskavatorists, pēc darba mazliet sastiķējis ar kolēģiem turpat būvbedres malā. Izdzēruši katrs polšus trīs vai četrus, mūsu varoni aizsūtījuši pēc vēl viena turpat uz kioskam līdzīgu bodi. Vīrs ar mokām nopircis lielo 750 gramīgo šnabi, kad pie kioska piebraukusi milicija. Sapratis, ka tūlīt var nonākt atskurbtuvē un pazaudēt dārgo mantu, pilsonis I.nokritis šķērsām durvīm, un kamēr miliči tikuši iekšā, visu pudeli tāpat no kakliņa izdzēris. Miliči sapratuši, ka ar tādu alkohola devu parasti mirst, aizveduši I. uz blakus ielā esošo Skifosovska institūtu, kur pacients tūlīt intubēts, jo elpošana jau apstājusies. Tā esot uzstādīts jauns pasaules rekords. Visi pārējie rekordi nav fiksēti, jo šiem pacientiem apstājas elpošana un viņi vienkārši nomirst trepjrūmē, pritonā vai policijas iecirknī.
Policisti parasti stāsta kādu leģendu par ievērojamu policijas dienesta vadītāju, kurš ministra nelabvēlības dēļ nu vairs policijā nestrādā. Katru reizi, kad Rīgas ceļu policisti noķēra pulkvedi pie stūres par kādu nenozīmīgu pārkāpumu– nepiesprādzēšanos ar drošības jostām, pagriezienu no labās joslas kreisajā virzienā vai braukšanu ar 160 kilometriem stundā pa pretējo braukšanas joslu, viņi atklāja, ka pulkvedis bija dzēris. Parasti šādos brīžos alkometrs rādīja 5 vai 6 promilles, kas no medicīnas viedokļa ir pilnīga garantija, ka cilvēks ir miris. Tomēr pulkvedis bija dzīvāks par visiem dzīvajiem kā Ļeņins, iejaucās diskusijā ar roku vicināšanu un argumentu, ka alkometrs vienkārši ir sabojājies. Tiesa, alkometri pēc šiem mērījumiem tiešām parasti no pārsteiguma salūza, viņu rādītāji kategoriski atteicās atgriezties uz nulles un turpmāk piedāvāja par normu uzskatīt trīs vai četras promilles dzēruma.
Nekad neviens policists neatņēma pulkvedim tiesības, jo pulkvedis pēc pārbaudes allaž lūdza pašus policistus pārbaudīt alkometra kvalitāti, bet tā kā alkometri bija mainījušies, viņi arī policistiem uzrādīja 2 promiļu dzērumu, un vēsture klusē, cik patiesībā dzēruši bija policisti, jo arī viņi taču bija dzīvi, strādāja valsts darbā un cīnījās par skaidrību uz ceļiem.
Normāls latviešu pilsonis, kas pamostas nākamajā rītā pēc Jaungada svinībām ir nevis 8.6 vai 6 promilles piedzēris, bet kaut kur robežās starp 1.5 un 3 promillēm. Latvietim sāp galva, piemetušās sirdsklauves un augsts asinsspiediens, nedaudz miglojas skats, vērojama agnozija, afāzija, agnozija un daži tikpat nozīmīgi simptomi.
Tas ir brīdis, kad latvietis no vietas, kur sagaidījis Jaungadu vēlas doties mājup. Ar mašīnu, protams, blakus sev sēdinot sievu, sievasmāti, bērnus, mazbērnus, kaimiņus un suni. Un viņš zvana sev pazīstamajam ārstam un saka– es jūtos tik slikti, man sāp galva, sirds, vēders, kāja (salauzta dejās), seja (zilums zem acs gadījās nejauši). Ko šim latvietim iesaka viņa pazīstamais ārsts?
Pirmkārt, dzert nevajag vai vismaz nevajag dzert daudz. Latvijas (un lielākoties citu Eiropas valstu likumdošana) paredz pieļaujamo alkohola līmeni, sēžoties pie stūres– 0.5 promiles. Savukārt tiem, kam braukšanas pieredze ir mazāka par 2 gadiem– nekādu atlaižu– pie stūres tikai skaidrā.
Alkohols mazās devās darbojas ļoti individuāli, katram atšķirīgi. Ir pilnīgi skaidrs, ka pat mazās devās alkohols samazina koncentrēšanās spējas, palielina nogurdināmību un miegainību. Tai pašā laikā lielai daļai cilvēku alkohols mazās devās uzlabo reakcijas spējas. Taču tas nav iemesls spekulēt ar alkohola lietošanu. Es nekādi negribētu redzēt pat nākamajā dienā pie stūres tipu, kas izdzēris pusotrus polšus.
Ko nozīmē šīs 0.5 promiles. Atkal– ļoti individuāli– muskuļotiem tipiem vajag iedzert vairāk, lai sasniegtu šo līmeni, vārgiem– mazāk. Parasti rēķinam, atkarībā no svara. Sešdesmit kilogramu vīram 0.5 promiles var būt sasniegtas jau no pirmā alus kausa– raženam simtkilogramu atlētam– no otrā. Tieši proporcionāli– 50 vai 100 g šnabja vai konjaka. Alus labāk jūtams izelpojamā gaisā, tādēļ pie vienāda dzēruma policisti biežāk mēģinās pārbaudīt alus dzērāju.
Tātad esam vienojušies. Pie stūres ar alkohola saturu mazāk par 0.5 promillēm asinīs. Taču arī šī mazā deva var būt vainu pastiprinošs apstāklis avārijas situācijā.
Noārdām alkoholu
Ko darīt, ja ir dzerts, bet gribas vai vajag braukt? Jūs esat tas latvietis, kam pēc Jaungada svinībām otrajā rītā vēl joprojām asinīs ir savas pusotras promilles.
Cilvēka organisms vidēji noārda 0.2 promiles alkohola stundā, tas gan arī ļoti individuāli. Tātad iespēja ir vēl vismaz sešas stundas pagulēt vai atpūsties un pie stūres sēsties tikai tad. Bet te nu vajadzētu iegādāties alkometru un sevi pārbaudīt. Alkohols vēl asinīs būs, bet, iespējams, lejpus pieļautās normas.
Otra, bet daudz ieteicamāka izeja – smags fizisks darbs vai treniņš. Šādā situācijā alkohols noārdās straujāk – 0.5 promiles un vairāk stundā. Noskrieniet stundu un būsit skaidrs, ja vien skrējis būsit gana strauji ar pulsa ātrumu ne mazāk par 150 reizēm minūtē. Ja vien nebūsit izdzēris tik daudz, ka pie šādas slodzes nomirsiet.
Atcerieties – ļoti laba slodze pēc Jaungada svinībām ir malkas skaldīšana, sniega tīrīšana un sekss. Viena ražena stunda malkas skaldišanas vai divas stundas čaklas mīlēšanās– un diezgan liela garantija, ka Jūsu alkohols ir sadalīts ūdenī un ogļskābajā gāzē vai caur nierēm nonācis urīnā. Tiesa, tai malkas skaldīšanai tik un tā ir priekšrocības alkohola noārdē.
Diurēzes stimulācija vai aktīva čurāšana būtu otrs virziens, kādā virzīt savu alkohola līmeņa mazināšanu. Izdzeriet dažus litrus šķidruma, vislabāk persiku, plūmju, aprikozu sulas. Dzeriet vēl un vēl, čurājiet aktīvi, tādējādi Jūsu alkohols asinīs var samazināties pa 0.3, pat 0.4 promilēm stundā. Diurētisks vai čurāšanu stimulējošs līdzeklis ir kafija un stipra tēja. Tikai nepārdzeriet šos šķidrumus, lai sirds neklauvē kā pie stipras slodzes.
Protams, ir medikamenti, kas palīdz sadalīties alkoholam, kas palīdz tos izvadīt no organisma, taču ar šīm metodēm jūs savam organismam neko labu nedarīsiet. Šīs metodes visplašāk izmantoja padomju čekisti, kad viņiem ar iespējamajiem dzimtenes nodevējiem bija jādzer un jādzer, bet pašiem jāpaliek skaidrā.
Īsais priekšlikums – ne pārlieku daudz dzēris, pēc trim studām jābrauc. Izdzer divus litrus šķidruma, noskrien stundu – kilometrus divpadsmit. Izdzer kafiju. Vai vēl joprojām sāp galva? Nesāp? Nu brauciet lūdzu uzmanīgi!
24.decembris 2010, 23:50 | links
