Malēniet, par Cēsu mīzaliem....
Ievads.
Viena no unikālām visu zīdītāju kuņģa īpatnībām ir spēja producēt lielu sālsskābes daudzumu. Šis process ir viens no komplicētas sistēmas posmiem, kura regulē uztura uzņemšanu. Kuņģa skābes sekrēcija ir dažādu regulatoru signālu rezultāts. Sekrēcija var būt uzsākta pateicoties vairākiem faktoriem, saistītiem ar uztura uzņemšanu un indivīda kaloriju statusu.
Biogēnie amīni.
Histamīns. Sākumā tika uzskatīts, ka histamīns tiek atbrīvots no mast cell, bet vēlāk noskaidrojās, ka kuņģa histamīns izdalās no endokrīnam kuņģa šūnām - ECL (enterochromaffin-like). No visiem aģentiem, ko izdala ECL šūnas, histamīns izrādījās viens no fizioloģiski svarīgākiem. Histamīna sekrēcijas pamatregulators ir gastrīns. Histamīns stimulē sālsskābes sekrēciju, pepsinogēna un kuņģa sulas gļotu izdali. Zarnās histamīns nomāc uzsūkšanos un stimulē ūdens sekrēciju. Bez tam histamīns spēlē vadošo lomu alerģisku reakciju gadījumos pie gastrointestināliem traucējumiem. Histamīna daudzums zarnās palielinās ne tikai pie atopijas, bet arī pie dažādām citām slimībām, kas asociējas ar diareju: čūlainais kolīts, celiakija u.c.
Serotonīns. Šo biogēno amīnu satur trombocīti, tuklas šūnas, plaušu audi, liesa, nieres, aknas, dažādas CNS daļas. Toties līdz 95% no visa serotonīna tiek sintezēti ECL šūnās. No daudziem un daudzveidīgiem serotonīna efektiem gribās atzīmēt to ietekmi uz gremošanas sistēmu. Serotonīns inhibē sālsskābes produkciju un stimulē kuņģa gļotu sekrēciju, nomāc kuņģa piloriskās daļas un resnās zarnas distālās daļas kontrakciju, stimulē resnās zarnas kontraktīvo (propulsīvo) aktivitāti, nomāc uzsūkšanos un palielina ūdens un elektrolītu daudzumu zarnās.
Gremošanas trakta peptīdi, kas ietekmē sālsskābes izdali.
Gastrīns. Šis peptīds veidojas G-šūnās pārsvarā kuņģa piloriskajā daļā ķīmisko un mehānisko faktoru iespaidā. Nesen tika noskaidrots, ka ir vēl viens spēcīgs stimulators, ko izstrādā P-šūnas - bombezīnam līdzīgs peptīds. Sālsskābe pateicoties atgriezeniskai saitei bremzē gastrīna izdali. Gastrīns stimulē augstas aciditātes kuņģa sulas izdali, bet proteolītisku fermentu (pepsīns, gastriksīns) saturs ir zems. Bez tam gastrīns arī ietekmē citus KZT procesus: stimulē aizkuņģa dziedzera fermentu produkciju un pastiprina pankreatisku sulu izdali, palielina žults izdali, nomāc zarnu satura uzsūkšanos, stimulē kuņģa motoru darbību un zarnu propulsīvo aktivitāti.
Somatostatīns. Somatostatīns ir hormons-inhibitors, ko izstrādā ne tikai CNS (pārsvarā hipotolamā), bet arī kuņģa, zarnu un aizkuņģa dziedzera D-šūnas. Bez savas pamatfunkcijas (somatotropa hormona atbrīvošanas nomākšanas), somatostatīns mazākā pakāpē bremzē arī citu hormonu, piemēram, gastrīna, izdali.
Kuņģa gremošana. Kuņģis ir gremošanas kanāla visplašākā daļa. Tā tilpums pieaugušam
cilvēkam ir apmēram 2 l, un tas kalpo par barības krātuvi jeb rezervuāru. Kuņģa dobumu izklāj gļotāda, kuru ar muskulatūru saista zemgļotādas irdenie saistaudi. Gļotādā atrodas vairāki dziedzeri, kas ietekmē gremošanas procesu.
Kuņģa skābes regulācija. Sālsskābes sekrēciju stimulē gastrīns, kairinādams klājšūnas tiešā
veidā. Bet būtiskāka nozīme ir gastrīna spējai stimulēt ECL šūnas, kuras izdala histamīnu. Sālsskābes sekrēcija noris aktīvi, ja gastrīna un histamīna koncentrācija ir liela. Šāda situācija rodas ēšanas laikā un turpinās kādu laiku pēc ēšanas. Vēlāk barība nokļūst divpadsmitpirkstu zarnā, kur stimulē endokrīnas šūnas, kas izdala hormonu holecistokinīnu. Holecistokinīns spēcīgi stimulē D šūnas īstenajos kuņģa dziedzeros. D šūnas izdala somatostatīnu, kas bloķē sālsskābes sekrēciju.
Ar skābi saistītas slimības:
Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla
Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūla rodas, ja agresīvā ietekme pārspēj gļotādas aizsargspēju.
Bojājumu var radīt četri būtiskie faktori: Helicobacter pylori, nesteroidālie pretiekaisuma līdzekļi (NPL), hipersekrēcija, spriedze. Divi no tiem - Helicobacter pylori infekcija un nesteroidālie pretiekaisuma līdzekļi - divpadsmitpirkstu zarnas čūlu izraisa 97% gadījumu, bet kuņģa čūlu - 95% gadījumu. Klīnika. Peptiskas čūlas slimnieki sūdzas par sāpēm pakrūtē, kas mazinās pēc ēšanas vai pēc antacīdu, sālsskābes sekrēciju mazinošu medikamentu lietošanas. Nereti ir nakts sāpes, sāpes tukšā dūšā, bada sāpes, dispeptiskās parādības, svara krišanās. Neārstētai slimībai raksturīga hroniska, recidivējoša gaita; paasinājumi biežāk iestājas pavasaros vai rudeņos. Caur kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas gļotādu notiek nepārtraukta molekulu kustība - no lumena puses plūst sālsskābe, bet tai pretī virzās nātrija hidrogēnkarbonāts. Rezultātā gļotādas pamatslāņa saistaudos krājas sālsskābe. Svarīgākais komponents ir gļotādas asinsrite. Asinis apgādā gļotādas šūnas ar skābekli un citām bioloģiski svarīgām vielām, drenē pamatslāņa (lamina propria) saistaudus un aizvada iekļuvušās agresīvās vielas - sālsskābi, NPL, skābekļa radikāļus, toksīnus. Neliels kuņģa kairinājums vienmēr izraisa asinsrites pastiprināšanos gļotādā. Šis faktors būtiski uzlabo gļotādas aizsargspēju. Helicobacter pylori dēļ, pēc NPL lietošanas vai stresa situācijā rodas spilgti gļotādas asinsrites traucējumi. Dzīšanas ātrumu būtiski palielina nepārtraukta sālsskābes sekrēcijas samazināšana visas diennakts laikā, jo šādos apstākļos tiek aizkavēta fibrozes gredzena veidošanās ap čūlu. Tātad enerģiska ārstēšana dod iespēju ne vien samazināt terapijas kursu ilgumu, bet arī izsargāties no slikti dzīstošas čūlas izveidošanās. Īpaši efektīvi to var panākt, lietojot protonu sūkņa inhibitorus (PSI). Ārstēšana. H2RA (cimetidīns, ranitidīns, nizatidīns, famotidīns), PSI (omeprazols, rabeprazols, esomeprazols, pantoprazols), citoprotektori (sukralfāts), antacīdi. Ja čūla, tika izsaukta Helicobacter pylori dēļ, tad jāveic Helicobacter pylori eradikāciju pēc speciālas shēmas.
Līdzekļi, kas neitralizē kuņģa sulas sālsskābi (Antacīdi-surfaktanti).
Pēdējos 30 gados ir tendencē mazāk izmantot invazīvas ārstēšanas metodes ar skābi saistīto slimību ārstēšanā. Līdz ar to rādījās zīmīga interesē antacīdu izmantošanā kopā ar speciālu dietu un režīmu. Tika izstrādāts liels preparātu klāsts ar dažādu alkāliju vai buferu koncentrāciju, lai mazinātu sāpes un sekmēt bojājumu dzīšanu. Šo medikamentu plaša pieejamība, lētums un relatīvi droši rezultāti guva pacientu atzīnību un tos plaši lieto arī tagad.
Tā kā holino- un histamīna H2 blokatori ne vienmēr novērš kuņģa dziedzeru pastiprināto sekrēciju, tad liekā kuņģa sulas skābuma neitralizācijai lieto antacīdos līdzekļus (gr. anti - pret + lat. acidus - skābe). Tie ir sārmi, kas ķīmiski reaģē ar kuņģa sulas sālsskābi un neitralizē to. Samazinoties kuņģa sulas skābumam, samazinās arī pepsīna aktivitāte. Antacīdos līdzekļus parasti lieto pāris stundas pēc ēšanas, t.i., tukšā dūšā, pie sāpju pastiprināšanās, kā arī uz nakti. Priekšrocības: ātri iedarbojas, var saskaitīt devas. Kā antacīdie līdzekļi galvenokārt tiek izmantotas dažādas alumīnija hidroksīda, magnija hidroksīda, oksīda un trisilikāta zāļu formas, piemēram, gēlu veidā, kas apvieno neitralizējošo, adsorbtīvo un protektīvo jeb čūlas pārklājošo darbību.
Magnija hidroksīds un oksīds ir visaktīvākie anatcīdie līdzekļi (3-4 reizes aktīvāki par nātrija hidrokarbonātu), toties tie iedarbojas lēnām. Tā kā preparāti slikti uzsūcas no gremošanas trakta, tie neietekmē asins skābju-sārmu līdzsvaru, toties mīkstina vēdera izeju un var pat izsaukt caureju.
Šo laksatīvo darbību saista ar magnija jonu spēju atbrīvot holecistokinīnu. Magnija oksīds un hidroksīds ir kontrindicēti nieru mazspējas gadījumā, jo tad var izpausties magnija jonu resorbtīvā darbība (apmēram 10% magnija tomēr resorbējas). Aluminija hidroksīds nedaudz atpaliek no magnija oksīda antacīdas darbības ziņā, toties tam piemīt adsorbenta īpašības. Lietojot alumīnija hidroksīdu, var rasties aizcietējumi un fosfātu uzsūkšanās traucējumi. Regulāra alumīnija hidroksīda lietošana organismā var radīt fosfātu trūkuma sindromu (FTS) jeb hipofosfatēmiju, kuras attīstības risks palielināts ir alkoholiķiem un nieru slimniekiem. Neitralizējošās aktivitātes ziņā iepriekš apskatītie preparāti ir sarindojami šādi: MgO>AL(OH)3>CaCO3>NaHCO3. Šos aģentus var lietot līdz 6 reizēm dienā (atkāra no slimības smaguma) un līdz ar to ir vairāki blakusefekti - konstipācijas, diareja utt. Tā kā lielākā daļa antacīdo līdzekļu adsorbē uz savas virsmas dažādus zāļu līdzekļus, piemēram, digitalis preparātus, cimetidīnu, tetraciklīnu u. c., nav mērķtiecīgi tos lietot vienlaicīgi. Ir bijuši gadījumi, kad dzeramas sodas lielas devas ir izsaukuši kuņģa ruptūru.
Noslēgumā.
Ar skābi saistītas slimības, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla un kuņģa-barības vada atvilnis pazīstams gadsimtiem ilgi. Pateicoties zinātnes attīstībai uz robežas starp XIX. un XX. gadsimtu mediķu praksē, tika ieviesta gastrektomijas operācija un tika pasludināta devīze "nav skābes - nav čūlas". Šodien, XXI. gadsimta sākumā, mēs varam kontrolēt skābes sekrēciju, ārstēt, un gadījumu vairumā arī izārstēt kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas bez invazīvas iejaukšanās.
Viela pārdomām :)
1.jūnijs 2011, 23:21 |
links