laba atskaite okunens
13.marts 2012, 11:53 | links
Ir pirmdienas, 12.marta nakts. Pekka Okunens ir nolēmis doties pēdējā šīs ziemas copē uz Peipusa ezeru. Kā ierasts, salecam tai pašā japāņu markas autiņā un dodamies uz igauņu brīnumu ezeru.
Ar kolēģiem apspriežam iepriekšējo braucienu veiksmes un neveiksmes. Kopsaucējā nospriežam, ka Peipuss mūs nevienu tā pa īstam ne reizi nav pievīlis, un ja arī cope padevusies tāda pašvaka, to kompensē burvīgā sajūta ko sniedz ezera plašumi, skaistie dabas skati un neliels „cepuma” daudzums.
Pa ceļam sāku kļūt tramīgs, muguras spuras vēdeklis ir izpleties visā krāšņumā un sāk trīcēt, jo neredzu nevienu pašu meža zvēru (iepriekšējā rakstā jau stāstīju, ka ceļa malā redzētais meža zvērs bija kā zīme labai copei ). Te pēķšņi, pirms pašas Kallastes ieraugu veselus divus kūmiņus, spuras pieglaužas un esmu gatavs skaistai peldei pa Peipsī jārv virsledus plašumiem. Ar kolēģiem pasmejam un nospriežam, ka visas pazīmes labai copei ir novērotas un varam cerību pilni doties tālāk.
Esam klāt, izraušamies no transportlīdzekļa un sajūtam to, ko nebūt nevēlamies- diezgan stipras vēja brāzmas. Nu neko, kā ir tā ir un dodamies iekšā. Uzstādam pagājušajā reizē ierakstītās koordinātes un ejam.
Pirmie caurumi neveiksmīgi, ķeras mazie ašuki (no 10 ašukiem 1 ņemams) un kāda rupjāka rauda, tas arī viss. Ar pārējiem caurumiem līdzīgi kā ar pirmajiem. Laiks jau rāda 12.30, pūš stiprs vējš, copes nav, Okunens paliek bēdīgs, bet pacietība nerimstas. Vienīgi pieredzējušākais kolēģis pa retam iebļaujas: „Eu veči, ir, pumpē, labi pumpē, laikam lielais...” un pirms pašas „lunkas” pliukš.... mormene paliek Peipusa žuves lūpā. Tā kādas 3 reizes pa visu dienu. Laižam bļitkas, laižam motiļus, laižam baltos tārpus, laižam kokteili, rezultāts viens. Tad cits kolēģis uz bļitkas izceļ vēdzeli, tā viņam pirmā copmaņa nelielajā karjerā. Izmers neliels, jālaiž vaļā, žēl, jo bērni un sieva kunceli tā arī nenogaršos... Tā tas turpinās līdz plkst. 14.30. Nolemjam doties tuvāk krastam paķert mazos panniniekus un ceram, ka varbūt pieķersies arī kāds salīdzinoši lielāks ašukens. Un tā arī ir, pie krasta ķeras nedaudz lielāki kā dziļumā.
16.30 metam mieru, katram maisiņā kādas četras, piecas pannas ar ašukeniem un raudām, tieši tik, cik pēc šādas dienas gribēsies notīrīt. Vakariņas gan pašiem, gan tiks arī kaimiņiem
Meistarības trūkums, laika apstākļi, nepareizie caurumi, magnētiskās vētras vai par daudz sacerēšanās uz labo lomu šoreiz liedza tikt pie laba sezonas noslēguma. Vai varbūt vienkārši tā ir zīme, ka sezona jāpagarina un jāatrod laiks vēl kādam braucienam?
P.S.
Bildes ko pievienot nav, jo Okunena pirksti bija pārsaluši un vēja brāzmas tik stipri pūta izslietajā muguras spurā, ka jebkurā variantā no līgošanās vējā pavadījumā tās sanāktu neasas.
Veiksmīgu zivju meklēšanu novēl,
Pekka Okunens.
Ar kolēģiem apspriežam iepriekšējo braucienu veiksmes un neveiksmes. Kopsaucējā nospriežam, ka Peipuss mūs nevienu tā pa īstam ne reizi nav pievīlis, un ja arī cope padevusies tāda pašvaka, to kompensē burvīgā sajūta ko sniedz ezera plašumi, skaistie dabas skati un neliels „cepuma” daudzums.
Pa ceļam sāku kļūt tramīgs, muguras spuras vēdeklis ir izpleties visā krāšņumā un sāk trīcēt, jo neredzu nevienu pašu meža zvēru (iepriekšējā rakstā jau stāstīju, ka ceļa malā redzētais meža zvērs bija kā zīme labai copei ). Te pēķšņi, pirms pašas Kallastes ieraugu veselus divus kūmiņus, spuras pieglaužas un esmu gatavs skaistai peldei pa Peipsī jārv virsledus plašumiem. Ar kolēģiem pasmejam un nospriežam, ka visas pazīmes labai copei ir novērotas un varam cerību pilni doties tālāk.
Esam klāt, izraušamies no transportlīdzekļa un sajūtam to, ko nebūt nevēlamies- diezgan stipras vēja brāzmas. Nu neko, kā ir tā ir un dodamies iekšā. Uzstādam pagājušajā reizē ierakstītās koordinātes un ejam.
Pirmie caurumi neveiksmīgi, ķeras mazie ašuki (no 10 ašukiem 1 ņemams) un kāda rupjāka rauda, tas arī viss. Ar pārējiem caurumiem līdzīgi kā ar pirmajiem. Laiks jau rāda 12.30, pūš stiprs vējš, copes nav, Okunens paliek bēdīgs, bet pacietība nerimstas. Vienīgi pieredzējušākais kolēģis pa retam iebļaujas: „Eu veči, ir, pumpē, labi pumpē, laikam lielais...” un pirms pašas „lunkas” pliukš.... mormene paliek Peipusa žuves lūpā. Tā kādas 3 reizes pa visu dienu. Laižam bļitkas, laižam motiļus, laižam baltos tārpus, laižam kokteili, rezultāts viens. Tad cits kolēģis uz bļitkas izceļ vēdzeli, tā viņam pirmā copmaņa nelielajā karjerā. Izmers neliels, jālaiž vaļā, žēl, jo bērni un sieva kunceli tā arī nenogaršos... Tā tas turpinās līdz plkst. 14.30. Nolemjam doties tuvāk krastam paķert mazos panniniekus un ceram, ka varbūt pieķersies arī kāds salīdzinoši lielāks ašukens. Un tā arī ir, pie krasta ķeras nedaudz lielāki kā dziļumā.
16.30 metam mieru, katram maisiņā kādas četras, piecas pannas ar ašukeniem un raudām, tieši tik, cik pēc šādas dienas gribēsies notīrīt. Vakariņas gan pašiem, gan tiks arī kaimiņiem
Meistarības trūkums, laika apstākļi, nepareizie caurumi, magnētiskās vētras vai par daudz sacerēšanās uz labo lomu šoreiz liedza tikt pie laba sezonas noslēguma. Vai varbūt vienkārši tā ir zīme, ka sezona jāpagarina un jāatrod laiks vēl kādam braucienam?
P.S.
Bildes ko pievienot nav, jo Okunena pirksti bija pārsaluši un vēja brāzmas tik stipri pūta izslietajā muguras spurā, ka jebkurā variantā no līgošanās vējā pavadījumā tās sanāktu neasas.
Veiksmīgu zivju meklēšanu novēl,
Pekka Okunens.
13.marts 2012, 11:23 | links
