Vispār izbrīna ka daži tā mērķtiecīgi urbj Gauju, jo lielas vēdzeles tur tiešām reti gadās. Man vēdzeļošana tur sanāca pārsvarā pavasarī laivojot kompānijā. Atsevišķās vietās vēdzeļu daudz bet nu sīkas dikti, tajos par datumos Ventā ķērās vismaz 2x un 3x lielākas, arī Abavā. Lielāko Gaujas vēdzeli skatīju 92. gada rudenī pie Murjāņiem, tāda krietni virs 2kg, iepuvusi jau, kāda brālīša aizmirstas zakiduškas galā, spiningojot aizķēru auklu.
Toties vienā Vidzemes upē šoruden negaidīti atklāju iespaidīgu vēdzeļu, lielu vēdzeļu koncentrāciju. Novembrī apstaigāju savas upes, meklēju taimiņu nārsta vietas, vai vismaz kādas zīmes par to klātbūtni. Vakarā tumsā atgriezos ejot gar upi un sadomāju ar led lukturīti paspīdināt bedrēs. Perfekti dzidrais ūdens ļāva saskatīt gultni pat vairāk kā 1,5m dziļumā. Un vienā no garākajām un dziļākajām bedrēm, stāvot uz ~ 6m augstas klintiņas, tad arī ieraudzīju vairākas zivis kas visai aktīvi peldēja pie gultnes, brīžiem paceļoties arī augstāk. Sākumā apstulbu, jo siluets nemaz neatgādināja raibos, par vēdzelēm ar uzreiz neaizdomājos, jo bij iesēdies stereotips ka šamās tādas lēnīgas, knapi kust :) Lielākais eksemplārs bija stabili virs 60cm, dažas tā ap 40-50. Ko viņas tur darīja nesapratu, gultne pārsvarā smilšaina, pa retam kāda sieksta un akmens, nemanīju arī ka kaut ko medītu. Pamieloju acis, jo copes rīki man vispār nebija līdzi, un devos tālāk, taimjus tā arī nesastapu. Sākumā pavīdēja doma ka vajadzētu atgriezties, mēģināt kādu piemānīt ar džigu (negrunteņoju pēdējos 15 gadus), bet kaut kā nesanāca, citas upes sauca apskatīt.
6.decembris 2015, 02:12 |
links 
