He, atcerējos vienu tādu gājienu- tiesa, ne Lielupē, bet Svētē- aizbraucām ar draugu, apsēžamies katrs savā vietā un makšķerējam. Pec laika dzirdu blakus, kur draugs makšķerē, skaļas bļaustīšanās krieviski. Tūlīt arī mans draugs pukstēdams nāk- sak atnācis krievelis un aurojis, ka to vietu iebarojis, lai lasoties prom. Jāpiebilst, ka viņš (draugs) ir straujas dabas, un atnāca jau uzvilcies. Nu neko, apsēžas man blakus- makšķerē. Pēc brīža vel viens pufaikā paiet mums garām, dzirdam- aiz krūmiem iepriekšējais lielās- apmēram tā, ka hu**va latvieti aizdzinis. Es pat neattapos, kā draugs prom pie šiem- bļaustīgajam pa degunu, tas sānis upē iekšā un ņem kaustīt pienācēju, tas auro- za što, bet draugs atbild- dlja profilaktiki. Tipa, ja sagribās bļaustīties, lai padomā. Tālāk jau pavisam satrakojies bija, peldētājam makšķeres salauza un visus pričindālus sasvieda upē... Morāle stāstam būtu- dari ko darīdams, neuzraujies uz šībernieku, bet ja uzrāvies- pats meties peldus. Tas tā, vakara pasaciņas vietā.
16.jūnijs 2009, 23:03 |
links