Divi spoži citāti no LL:
Pēc būtības problēmu nemaz tik briesmīgi daudz nav. Pirmkārt, jātiek vaļā no nu jau atklāti toksiskā Rimšēviča, no kura ar katru dienu nāk aizvien lielāka smirdoņa ne tikai vietēji, bet arī globāli. Otrkārt, uzskatāmi jāparāda dažādiem guseļnikoviem, ka Krievija (un ASV, un Izraēla, un kas tik vēl ne) nav vienīgā valsts pasaulē, kas var radīt diskomfortu individuāliem blēžiem, kas tai piesaka karu. Treškārt, tikpat uzskatāmi jānodemonstrē pasaulei (ar to saprotot mūsu „stratēģisko partneri”, tad vēl Briseli un šādus tādus medijus), ka Latvijas valsts vara ir apņēmīga risināt problēmas un to jau dara. Jā, un ceturtkārt, šai te valsts varai jāmēģina pierādīt valsts iedzīvotājiem, ka tā vismaz aptuveni zina, ko dara šodien un ko darīs rīt un aizparīt.
Kā to īstenot? Ja pietiktu apņēmības – ļoti vienkārši. Cik noprotu, pierādījumu vidū pret Rimšēviču ir arī diezgan uzskatāmi – pat audiovizuālā formā. Ja valsts vara tos sabiedrībai nespēj nodemonstrēt likumīgi, lai aiziet pakonsultēties pie šīs jomas Potapovas-Strīķes, kā, kam un ko pareizi nopludināt. Nopludinātu, nopubliskotu – un no valstiskā Rimšēviča paliktu maza, smirdīga un, galvenais, klusa nelaimes čupiņa.
Pēc būtības problēmu nemaz tik briesmīgi daudz nav. Pirmkārt, jātiek vaļā no nu jau atklāti toksiskā Rimšēviča, no kura ar katru dienu nāk aizvien lielāka smirdoņa ne tikai vietēji, bet arī globāli. Otrkārt, uzskatāmi jāparāda dažādiem guseļnikoviem, ka Krievija (un ASV, un Izraēla, un kas tik vēl ne) nav vienīgā valsts pasaulē, kas var radīt diskomfortu individuāliem blēžiem, kas tai piesaka karu. Treškārt, tikpat uzskatāmi jānodemonstrē pasaulei (ar to saprotot mūsu „stratēģisko partneri”, tad vēl Briseli un šādus tādus medijus), ka Latvijas valsts vara ir apņēmīga risināt problēmas un to jau dara. Jā, un ceturtkārt, šai te valsts varai jāmēģina pierādīt valsts iedzīvotājiem, ka tā vismaz aptuveni zina, ko dara šodien un ko darīs rīt un aizparīt.
Kā to īstenot? Ja pietiktu apņēmības – ļoti vienkārši. Cik noprotu, pierādījumu vidū pret Rimšēviču ir arī diezgan uzskatāmi – pat audiovizuālā formā. Ja valsts vara tos sabiedrībai nespēj nodemonstrēt likumīgi, lai aiziet pakonsultēties pie šīs jomas Potapovas-Strīķes, kā, kam un ko pareizi nopludināt. Nopludinātu, nopubliskotu – un no valstiskā Rimšēviča paliktu maza, smirdīga un, galvenais, klusa nelaimes čupiņa.
21.februāris 2018, 09:45 | links
