Ja jau šeit visi tik gudri, tad kā var valstī būt viss labi, ja vēl nespējam pat 50% no pārtikas savām vajadzībām paši sev saražot?
Ar valsts atbalstu laukos tagad strādā tie paši lielie kolhozi, mainījies tikai nosaukums, taču valsts kā piemaksāja padomju laikos, tāpat piemaksā tagad. Kāda starpība, kā sauc? Kolhozs vai privātais? Tas darba ražīgums, kāds bija Latvijas laikā vēl šodien nav sasniegts!
Kaut kāda rūpnieciskā ražošana jau drusku ir, kaut kas attīstās, bet kaut kas arī nobeidzas, tā ka tajā apstāklī faktiski mīņājamies uz vietas, it īpaši pēc jaunās nodokļu likumdošanas.
Palasiet netu, pat tur jau uztraucas, ka Rīgā, Čaka ielā uzņēmējdarbība gandrīz masveidā aiziet pa pieskari, zaraza arī kreņķējas, ka nevar savus apartamentus iznomāt - tās nav labas pazīmes.
Arī daudzi pakalpojumu sniedzēji ir nobeigušies, jo nav jau kam tos sniegt.
Jau tas vien, ka nodokļu slogs aug un vara tik funktierē kādus maksājumus vēl ieviest, lai apdīrātu tos, kas šeit kaut ko dara, izrādās, ka 15 nodokļu un 113 veidu valsts nodevu vēl ir par maz.
Un pašreiz lielākā daļa turīgo ir tie, kas turas pie valsts pupa.
2017 gadā, vienudien izbraucu no copes ezerā, skatos ēkā pie ezera kaut kāds pasākums ar Latvijas TV piedalīšanos. Biju šokēts par tiem vieglajiem transporta līdzekļiem, kādi tur bija sabraukuši, tāda raudze ikdienā ne Rīgā, ne uz ceļiem gandrīz nav sastopama. Tad arī vistiešāk sapratu, kāda milzīga plaisa, piemēram, vienkāršo cilvēku šķir no siles cilvēka.
Un tur taisnība, visdrūmākais laiks mūs, šeit dzīvojošos, sagaida pēc 2020. gada, kad ES fondi būs beigušies. Tad arī ''izaugsme'' būs ar garantiju stop, bet nodokļi - no kaut kā taču silei būs jādzīvo. Tad var pienākt laiks laisties arī mums.
Ar valsts atbalstu laukos tagad strādā tie paši lielie kolhozi, mainījies tikai nosaukums, taču valsts kā piemaksāja padomju laikos, tāpat piemaksā tagad. Kāda starpība, kā sauc? Kolhozs vai privātais? Tas darba ražīgums, kāds bija Latvijas laikā vēl šodien nav sasniegts!
Kaut kāda rūpnieciskā ražošana jau drusku ir, kaut kas attīstās, bet kaut kas arī nobeidzas, tā ka tajā apstāklī faktiski mīņājamies uz vietas, it īpaši pēc jaunās nodokļu likumdošanas.
Palasiet netu, pat tur jau uztraucas, ka Rīgā, Čaka ielā uzņēmējdarbība gandrīz masveidā aiziet pa pieskari, zaraza arī kreņķējas, ka nevar savus apartamentus iznomāt - tās nav labas pazīmes.
Arī daudzi pakalpojumu sniedzēji ir nobeigušies, jo nav jau kam tos sniegt.
Jau tas vien, ka nodokļu slogs aug un vara tik funktierē kādus maksājumus vēl ieviest, lai apdīrātu tos, kas šeit kaut ko dara, izrādās, ka 15 nodokļu un 113 veidu valsts nodevu vēl ir par maz.
Un pašreiz lielākā daļa turīgo ir tie, kas turas pie valsts pupa.
2017 gadā, vienudien izbraucu no copes ezerā, skatos ēkā pie ezera kaut kāds pasākums ar Latvijas TV piedalīšanos. Biju šokēts par tiem vieglajiem transporta līdzekļiem, kādi tur bija sabraukuši, tāda raudze ikdienā ne Rīgā, ne uz ceļiem gandrīz nav sastopama. Tad arī vistiešāk sapratu, kāda milzīga plaisa, piemēram, vienkāršo cilvēku šķir no siles cilvēka.
Un tur taisnība, visdrūmākais laiks mūs, šeit dzīvojošos, sagaida pēc 2020. gada, kad ES fondi būs beigušies. Tad arī ''izaugsme'' būs ar garantiju stop, bet nodokļi - no kaut kā taču silei būs jādzīvo. Tad var pienākt laiks laisties arī mums.
2.aprīlis 2018, 16:29 | links
