Plesigajam:
Okupācija (latīņu: occupatio) nozīmē citas valsts sagrābšanu ar bruņotu (vardarbīgu, militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā. Okupācijas juridiskais skaidrojums tika noformulēts 1907. gada Hāgas konvencijā. Saskaņā ar konvencijas 42. pantu, teritorija ir okupēta, kad tā ir pakļauta naidīgas armijas faktiskai pārvaldei. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.
Hāgas, kā arī vēlākā Ceturtā Ženēvas konvencija (GCIV), kura tika pieņemta 1949. gadā, līdz ar citiem tiesību dokumentiem veido karadarbības starptautisko tiesisko bāzi, kuras pamatā bez okupācijas ir izskaidroti arī tādi jēdzieni kā agresija, ekspansija, aneksija u.c., kā arī to savstarpējā saistība. Tika noteikti okupējošās, kā arī citu militārajā konfliktā iesaistīto pušu (ja tādas ir) darbības un rīcības nosacījumi okupētajā teritorijā. Galvenā uzmanība šajos dokumentos tika pievērsta okupētās teritorijas iedzīvotāju tiesību aizsardzībai. Piemēram, GCIV 48. pantā noteikts aizliegums okupācijas varai vardarbīgi izvest (deportēt) cilvēkus no okupētās teritorijas uz savu vai citu valstu teritoriju. Tāpat aizliegts arī ievest okupētajā teritorijā cilvēkus no savas teritorijas.
Izšķir arī citus okupācijas veidus. Tā, okupācija var būt militāra, bet nevardarbīga. Pastāv arī okupācijas piemēri, kuri tiek uzskatīti par strīdīgiem, tas ir, - vai šajos gadījumos okupācijas apzīmējums ir vai nav piemērojams. Atšķirībā no vardarbīgas militāras okupācijas, nevardarbīga militāra okupācija ir tāda, kurā nav konstatējamas Hāgas konvencijā minētās pazīmes.
8.maijs 2018, 21:48 |
links 
