urmaas... šķiet vakar izlasīju tavu komentu zem vienas bildes, kur tu norādi uz stulbiem komentāriem attiecībā uz zivju skaitu... sākumā domāju nepievērst uzmanību. Bet šodien pamodos no komas un sapratu, ka baigi gribas parunāt :D Tu uzskati, ka nevajag cilvēkam pārmest ja vienreiz mūžā pruha vai žors bijis un cilvēks sirdi atveldzējis. pilnīgi piekrītu. Taču... (šeit uzsveru, ka manas domas nav vērstas pret konkrētiem makšķerniekiem, tās ir tikai pārdomas). Jebkuram makšķerniekam, kurš regulāri iet makšķerēt, agrāk vai vēlāk pienāks lielā diena, kad ķersies. Nu ir tā... vienkārši ķeras un viss.... citreiz tās būs līdakas, citreiz asari, citreiz raudas... brekši.... un tas ir brīdis, kad katram notiek cīņa ar sevi, jo beidzot ir izdevies pierādīt, kāds es esmu kruts makšķernieks. Un tikai pašam priekš sevis ir jāizšķir, vai es saglabāšu saprātīga cilvēka stāju un izskatu, un kur ir tā robeža pie kuras ir jāapstājas. Viss pārējais ir mērīšanās ar dzimumlocekļiem. Tikai un vienīgi - palielīšanās, ka man ir garš loceklis, jo es varu šitā!!!!!!!!!!!! Man ir bijuši žori vairākkārt. Vislielākais - Babītē - pāri par 40 līdakām vienā dienā. Es varēju piekraut ar tām visu laivu ar lielu kalnu, sabildēt un salikt pilnus portālus un rādīt, kāds man garš krāns. Pirms tam man bija žors Engurē, kad es trāpīju vietā un laikā, kad met kādu vizuli gribi, kurā virzienā gribi - uz katra metiena bija cope un līdaka.... es tajā dienā noslaktēju nu vairs neatceros, sešas, vai septiņas līdakas. Un tad izcīnīju iekšējo kauju par savu tālāko eksistenci un aizbraucu prom no ezera kamēr tas žors vēl nebija beidzies.... man vienkārši palika kauns.... man ir bijuši lieli brekšu, raudu, karūsu lomi.... taču tas viss ir tikai priekš manis... tā emocija "es esmu krutākais makšķernieks" ir sev, sirdī un domās. un katram priekš sevis ir jāizlemj - ielikt to bildi publiskai apskatei, vai neielikt - vai turēt mājās un priecāties, kāds es esmu kruts. Es uzskatu, ka tajā brīdī, kad es ielieku forumā bildi, ka esmu pieķēris pilnu laivu ar zivīm, pilnībā ignorējot skaitu, izmēru... da vienalga kādus noteikumus - ir tikai un vienīgi zīmēšanās, ka man ir garākais loceklis... viss.... un arguments, ka cilvēkam vienreiz mūžā ir žors bijis.... vispār nav arguments... jo runa ir par to, vai zīmēties ar to, vai nezīmēties... Es uzskatu, ka cilvēkam, kurš nāk publiskā portālā ir jāsaprot, ka tas ir publisks, ka te ir viss - tik pat kā aizbraukt galvaspilsētā, centrālajā laukumā un tur visiem rādīt maisu ar forelēm un lielīties, kāds esmu kruts. Tieši tas pats. Noķert ir viens, izcīnīt iekšējo cīņu ar sevi - otrs, bet publiski dīžāties un rādīt savu locekli pavisam kaut kas cits. Un ir jāpasaka cilvēkam, kurš brīdī, kad spermotozoīdi ir pārņēmuši viņam smadzenes un viņam neienāk prātā, ka ir nepieciešams aizdomāties un vismaz pāris vārdiņus pierakstīt, ka tas ir loms kopā ar čomu, ka tas ir privātajā dīķi, kur var slaktēt kā es gribu vai vienalga ko... jo citādi, dēļ debīlās mērīšanās ar krāniņiem, mēs zaudējam pašu galveno - sirdi un cilvēka izskatu un to mēs zaudējam, nevis ķerot daudz zivis, nevis tās laižot vai nelaižot atpakaļ, bet tad kad mēs Doma laukumā izberam kravu ar nārsta forelēm, privātajā dzīvē ieliekam bildes ar uzšķērstām lauvām u.t.t. chpokš...
vēlreiz uzsveru, ka neesmu domājjis nevienu konkrēti un nevēlos nevienu aizvainot. es runāju par situāciju un diskutējju ar Urmaasu:)))
vēlreiz uzsveru, ka neesmu domājjis nevienu konkrēti un nevēlos nevienu aizvainot. es runāju par situāciju un diskutējju ar Urmaasu:)))
10.novembris 2009, 12:57 | links
