Mans vecaistēvs bij Arāja komandā. Brīnumainā kārtā pēc 20 ceļojuma gadiem pa nometnēm Sibīrijas plašumos izdzīvoja. Viņš bij aiz pārliecības pie Arāja. Neieredzēja komunistus jo tie kad ienāca 40 gadā divus brāļus visu acu priekšā nošāva. Atceros kā vecaisfācis pālī ( dzēra visu laiku cik viņu atceros) stāstīja kā šāvuši ,kāruši un dedzinājuši komunistus un žīdus.Abus viņš lika uz vienas strīpas. Briesmu lietas viņi tur darīja .
Bralitis, 1.augusts 2018, 22:14
Un cik nolikvideja uz aizdomu pamata ? Vai cik nošāva , pakāra , nodedzinaja pēc dažādu skauģu un stukaču sūdzību lapelem ? Vai izkalpoties alkstošu norādēm ?
Sencis nestāstīja ?
plesigais, 1.augusts 2018, 22:25
Zināšanai!
Katrā pagastā, kurā vācieši pārņēma varu, vispirms tika sasaukta pagasta iedzīvotāju kopsapulce. Tajā vāciešu pagasta vadonis informēja visus kuri bija klāt, ka stukačot kā krievu laikos, ir ļoti bīstami, kā stukačam pašam, tā arī nostukačotajam.
Ir karš un izmeklēt nav kam, atstāt bez ievērības nevar un var tikt sodīti abi iesaistītie pēc kara laika likumiem, faktiski tas nozīmēja vai nu nometni, vai lodi.
Tā ka stukačošana tajā vācu laikā nebija modē. Krievu laikiem sākoties - tad gan viss sākās ar jaunu sparu.
krumujancis, 1.augusts 2018, 23:56
Jā ?
Un Tu tur klāt stāvēji ?
Un cik bija pagastu kur bija vāciešu ieliktie vietvalži ? Kas rīkojas kā pašiem patīk ?
Un vēl tada niansite !
Arī vācieši bija okupanti LV l
Tātad tie LV puikas kas rīkojas pret vāciešiem arī bija - ?
plesigais, 2.augusts 2018, 08:30
Tā nu ir sanācis, ka mans tēvs karu beidza Kurzemes katlā. Arī līdz tam dzīvoja Latvijā un bija tur līdz vācu ienākšanai.
To, kas un kā tajā laikā notika, viņš ir smalki pārstāstījis man. Nekādi neuzskatu, ka viņam man būtu bijis kaut kas jāmelo, ko viņš savā dzīvē arī citur nav piekopis.
Tā ka lieliski zinu, kā krievu karaspēka vienības, kurās bija daudz latviešu, laikam speciāli, sūtīja drošā nāvē pret labi bruņotiem Kurzemes katla aizstāvjiem faktiski bez ieročiem, uz 5 karavīriem bija 1 šautene. Tādi viņi tur skrēja pretī savai nāvei.
Pat katla aizstāvjiem šo zēnu ir bijis žēl, bet karš ir karš, vai nu es tevi, vai tu mani! Žēlumam te īsti vietas nav.
Nav grūti saprast to, ka tici padomju propagandai, jo citas informācijas, objektīvas, no uzticama avota, tad nav.
Tāpat man dzīvē ir nācies strādāt kopā ar vienu karavīru no krievu armijas, kas bija jau Blīdenē un viņam nākošajā dienā bija jāiet uzbrukumā. Vai viņš būtu pēc uzbrukuma bijis, grūti spriest, taču kapitulācija viņa dzīvību ir glābusi. Tāpat bija kolēģis, kurš bija Salaspils nometnes ieslodzītais, arī tas stāstīja par nometnes ikdienu.
Tā ka nevajag te basņas laist, ir dzirdēti patiesāki stāsti.
