Vesture smaga tēma, tur katrai pusei sava interpretācija, pie tam vienmēr to raksta uzvarētāji.
Es vismaz kaut ko zinu no pirmām rokām, tā kā manam nelaiķa tēvam bija visai netriviāla biogrāfija. 16 gadu vecumā iesaukts leģionā, no sākuma draba fronte, pēc tam apmācība izlūku skolā, kuru īsti pabeigt neuzspēja un iemeta kaujās, piedalījās līdz Berlīnes aizstāvēšanai, kur kauju laikā arī norāva mīnu pie kājām un 3 mēnešus pa hospitāli, pēc tam kaut kā internēto nometne, kaut kā ar kreisiem papīriem no turienes notinās un paslepus atgriezās LV, tur pāris gadus slapstījās strādājot pa mežiem, pēc tam kaut kā lealizējās ar veciem papīriem un sāka stradāt profesijā. Kļuva par vadītāju, nācās iet arī kompartijā, par darbu i ordeņus i medaļas bija. Viņa leģiona posmu tā arī krievi neuzzināja, bija neskaidrs caurums biogrāfijā, kaut kā norakstīja uz begļu gaitām.
Bet ne par to stāsts! Bet gan par to ko mans tēvs stāstīja parv šo kara beigu posmu un to kā jutās toreizējie 16-22 gadus vecie, kas reāli bija uzauguši karā. Viņš teica tā - mēs tikai gribējām mierīgi bez kara dzīvot savā zemē, par to bijām gatavi šaut un rīkli plēst jebkuram, hotj krieviem, hotj vāciešiem, hoj sabiedrotajiem. Un bija pilnīgi vienalga kāds tur karogs plīvos, ka tik miers un iespēja dzīvot. Nebija nekādu principiālo nacionālistu, netkarības cīnītāju utt. Vismaz ne pēdējo iesaukumu puišeļos, kas nebija īsti apzināti dzīvojuši ne pie viena režīma.
12.marts 2019, 12:02 |
links 
