Piemetīšu savus 5 centus diskusijai par zivju skaitu copes reizē
1. Rietumos liela daļa zivis lomā vispār nepatur- CR princips. Un - daudzās valstīs tas pat nav obligāti- vienkārši tā iegājies. Rezultātā- daudz lielu zivju, brakars ir kaut kas unikāls, par ko vispār pusvalsts cepas. Pavisam cita kultūra
2. Austrumeiropa- nu zivis patur, kā smejies, daudzi ar varu mazu žani aiz olām staipa, lai minimālo izmēru sasniegtu, stiepj ar maisiem, kastēm, ja savādāk nevar, tad jēlu upmalā aprij, acis samieguši, bez sāls un pipariem. Pierasts, ka jāgrābj, ja ir, jo var nebūt. Pluss vēl jāpalielās, kāds es varens copmanis- saskaldīju cukura maisu ar zivīm. Kādām- nav svarīgi, galvenais ir maiss....
3. Trešās pasaules valstis- okei, saprotu- nav ko rīt, bet krāns stāv un bērni sataisīti pilna būda- nu labi, tikai atcerieties, ka mazbērniem var nākties blusas ķert, ne zivis, jo vienkārši tās būs iznīdētas.
Rezumē- ne mēs nabagi, ne mēs bagāti- nu tad ar mēru, jedritvaikociņ, ar mēru. Nu atlaid to kaudzi zivju- paaugsies un būs niknāka vilkšana. Nu izsauc inspektorus, ja brakari plosās- ja nebrauc, tad ar prātu un viltību padariet nekaitīgus. Jo vairāk copmaņu un atpūtnieku, jo mazāk brakaru, jo aktīvāki cilvēki, jo grūtāk mērgļiem plosīties.
UN pilnīgi lieli argumentēt, ka lūk es kā protestu tagad katru asaku likšu maisā un stiepšu prom, jo redz tādi un tādi šitā dara. Ja paši darām pareizi, tad arī ar laiku daudz kas cits sakārtojās
11.aprīlis 2019, 22:57 |
links