Ja paejam dažus soļus atpakaļ - tad K. Ulmaņa Latvijas laikā pagastā strādāja parasti 7 - 10 cilvēki: pagastvecis, skrīveris, skolotājs, mežsargs, policists, lielākajos varbūt vēl kāds. Un lieliski tika ar visu galā, jo to, ko darīs pagastā lēma vai nu saimnieku ar tiesībām lemt kopsapulce, vai pagasta valde, pilnvarotie, kuri patiešām pārstāvēja savu pilnvarotāju intereses atklāti.
Nebija vajadzīga tāda būvvalde, un vēl sazin cik dažādas struktūras, kuras patiesībā tikai biznesam traucē. Saimniecības ēku un dzīvojamās ēkas projekts toreiz bija uz vienas lapas.
Tālāk - atceraties, kā bija padomju laikos. Lai atrastos kādā amatā, cilvēkam vajadzēja būt izglītībai un pieredzei. Tad, Augstākajā Padomē vismaz 90% cilvēku bija tādi, kuri atbilda augstākajiem kritērijiem.
Patlaban ir tikai politiskais aspekts: partija izbīdīja, visi piekrita. Taču tā notiek arī daudz kur citur pasaulē.
Bet ir viena lieta: vairākuma viedoklis ne vienmēr liecina, ka tas ir pareizais ceļš, pa kuru vajadzētu iet...
To lieliski demonstrēja Merķeles partija.
Patlaban situācija Latvijas ekonomikā ir tāda, it sevišķi finanšu sektorā, ka nav jābrīnās par investīciju trūkumu. Bet baidos, ka tas ir tikai sākums kritumam...
Pusotrs gadsimts no Valdemāra ir pagājis, un šodien vēstures spirāle var iegriezties tā, ka mēs pakļūstam zem kādas citas valsts...
Tas pats dzelzceļš, ostas - ne velti Krišjānis Valdemārs dzina uz priekšu jūras lietas, viņš saprata, ka Latvijai jābūt vidutājam. Būvēja dzelzceļus, ceļus. Tagad - meklējam kašķi.
Tas ko dara tagad, piemēram, Bordāns, Jurašs. Saukt šos par Latvijas valsts nodevējiem ir vēl ļoti maigi.
Skaidrs ir tikai tas, ka pašvaldību aparāts ir nežēlīgi jāsamazina, daļa funkciju jāizbeidz, vai jāvienkāršo, arī daļa represīvo Valsts institūciju jālikvidē, tiktāl, cik tie bremzē attīstības procesus, un kalpo tikai kā korupcijas perēkļi.
10.marts 2020, 20:30 |
links 
