Bija man ar gulbi gadījums. Spiningoju nelielā ezerā. Kluss vasaras vakars. Blakus ezeram daudzīvokļu māja ar atvērtiem logiem un peldvieta. Pēc tāla metiena gulbis nolaidās un iepinās ar vienu spārnu auklā. Sāka riņķot, šņākt un plivināt spārnus, un iepinās vēl vairāk. Tā, ka biju krastā viens, sapratu, ka palīgu nebūs, jātiek galā vienam un arī to, ka būs jāgriež..., tāpēc izvilku nazi, atlocīju un satvēru to mutē. Lēnām šlepēju gulbi krastā, a tas negribēja padoties, griezās, kā vilciņš un plīkšķināja pret ūdeni spārnus. Protams, ka centos vilkt mierīgi, bez lieka stresa, kaut pašam sirds krūtīis dauzījās kā negudra, jo logi ta vaļā un nedod dievs, ka mani ieraudzītu kāda lauku tante, troksnis pa visu pagastu garantēts un pogainie būtu aicinati uz galvošanu, ej nu iestāsti kādam savus labos nodomus, nemūžam neticēs! Pēc minūtēm desmit gulbis bij krastā. Vairoties no knābja, jo spārni velkot bija sašņorēti, ar pāris veikliem griezieniem atbrīvoju gūstekni, pie sevis nodomājot, ka labi, ka neviens nepaskatījās pa logu uz ezeru. Gulbis aizpeldēja, spārnus purinādams.
2.jūlijs 2021, 22:54 |
links 
