Aizbraucu uz Sedas purviem liepziedu tējiņu iedzert un mazliet pacopēt. Mazs mistisks piedzīvojums. Vietiņa noslēpumaina, klusa, sajūta itkā tu būtu frontes līnijā, tikai apkārt viss šķiet apstājies, tāds kā pamests, mazliet drūms. Tik daudz kur var iet, bet ja esi pirmo reizi, kur tad, lai iet? Sekot intuīcijai vai kādam pa pēdām? Drošvien viss kopā. Tātād esmu uz ledus. Ledus labs. Stabili. Sāku copēt. Uz bļitku. Baigi necopē, tomēr vienu purva vellu izmānu zem pazodes. Ko lai ar viņu dara? Uzlieku uz dzīvo. Un baigi uz copi neceru. Tāds klusums tomēr valda. Jāsasildās un jāiedzer tējiņa. Nu tik būs gardi, silti, saldi liepziedi ar vīgriezi. Iedzeru. Un uzreiz izšpļauju. Pfu tevi vells. Skābs kā visskābāgais sūds. Kas tas bija? Sēdēju uz kastes un štukoju. Galīgi sapīpējies vai? Vai tas purva sniedziņš tāds skābs ko pieliku tējiņai? Skaidri atceros, kā es to tēju gatavoju un ko liku klāt. Nu labi, štrunts par to tēju. Copēju tālāk. Necopē un šķiet asaru te nav. Dzirdēts, ka esot. Urbjos, sportoju un vēroju. Pēkšņi paņem dzīvo un jūtu, ka ir smuka līdaka, pakampusi to purva vellu, tātad ūdens nav indīgs un viss ir labi ;) ;;) virs divi kilogrami stabili. Papētīju noķerto lomu, skaisti, tumši spēcīga mammīte. Nu, ta es viņu atlaidu. Pietiek man mīlēstības dienā apkārt vazāties. Vēl mazliet bļitkiņas pamainīju, un rezultāts nemainijās. Beigās vēl viens asarītis atrādijās.Tinu makšķeres no dzeltenās pilsētas prom. Mājās kārtīgi izsmējāmies ar mīļoto. Šī vakar mazgāja tejkannu ar citronskābi. Sīkais pasauca. A es no rīta nodomāju, cik skaists dzidrs ūdentiņš jau ieliets man priekš copītes ;)
