Tas brīdis kad sēņu dēļ pamet visu un iegūsti dvēseles mieru. Nākošā pakāpē vienk patīk staigāt ar nazi rokā, nav obligāti pa mežu.
4.jūnijs 2025, 22:03 | links
cibins [3.jūn]: Tādus dzīves jēgas jautājumus un tēmas, kā H2O piemin, drīzāk var cerēt noskaidrot sarunās ar kaut vai mušmirēm, ne jau MI.Ar sarkano Aminatu, mušmirīti, pirms gadiem kādiem 7-8 iepazinos. Sāku vākt informāciju, apciemoju šamanīti, pirts sievu, grāmatas un interneta dzīles. Un protams praksē ;) ;) ;) Tagad katru rudeni ievācu tās. Nevelti arī mūsu seņči, dziednieki un šamaņi tās vākušas jau izsenis laikiem. Pēdējos gados aktīvi uzpērk un sūta uz ameriku. Bija man celī šķidrums entos gadus, tagad vairs nav. Un spēcīgs afrodīzijs ;) ;) ja nu kas. Viņa strādā ar smadzenēm. Atrod ķermenī slimo, vājo punktu un ārstē. Tā vismaz lasīju. Dod spēku. Enerģiju. Protams, katram cilvēkam ir pa savam. Citam to vajag un ķermenis to pieņem. Citam pasaka nē. Ir bijušas vēdersāpes un vemšana, bet tas vairāk nezināšanas pēc. Vai sava veida attīrišanās. Viengad uztaisīju tinktūru. Mušmires uzlējums ar stipro šnabi. Jāpilina dažas pilītes. Iedevu tēvam. Šis vienreiz sadzērās alkaholu un nākamajā dienā gribējis uzlāpīties un ieraudzijis to mazo tinktūras pudelīti un izrāvis visu. Naktī esot atcerējies, ka esot pirms gadiem 10 aizlienējis no vienas tantes 10 eirikus, saticis tanti un vaicājis vai tā esot bijis. Jā, tā bija. Nu tā lūk īsumā.