Speciāli Urmasam :
Vītauts bija makšķernieks. Viņam patika makšķerēt zivis jebkurā brīvā brīdī, neatkarīgi no gada laika. Viņam tas ļoti patīk arī tagad, bet pirms dažiem notikumiem, kas ar viņu notika, viņš nebija aizdomājies par citu cilvēku attieksmi pret savu hobiju. Tātad par visu pēc kārtas. Vītauts bija makšķernieks, pie tam godīgs makšķernieks, kurš vienmēr ievēroja makšķerēšanas noteikumus un aizrādīja citiem, kas tos neievēroja. Vītautam un viņa ģimenei, par laimi, garšoja zivis, tāpēc par Vītauta aizraušanos pārmetumu no savējiem nebija. Vītauts nesa mājās zivis un tās tika, ceptas, vārītas, kaltētas, kūpinātas un citādi garšīgi pagatavotas. Bet par cik Vītauts bija godprātīgs un godīgs pilsonis, tad mājās viņš nesa tikai tās zivis, kuras atļauts paturēt un tikai tādos daudzumos. Patiesībā, ja Vītautam gadījās noķert prāvu lomu ar zivīm, tad lielu daļu viņš saudzīgi atbrīvoja. Viņš nebija no tiem makšķerniekiem, kuri bāž somā visu ko noķer. Viņš vienmēr izvērtēja to, vai noķerto loma daudzumu viņš un viņa ģimene izlietos, vai nē. Piebāzt pilnu ledusskapi ar zivīm, nebija Vītauta gaumē, jo vienmēr taču var noķert svaigas zivtiņas. Atdot savu lomu kaimiņiem un draugiem arī neietilpa Vītauta principos, viņš paturēja tikai tik, cik viņa ģimene var izlietot.
Te kādu dienu Vītautam patiešām gadījās virkne dīvainu atgadījumu. Vītauts iebrauca ar laivu savā iemīļotajā ezerā un gribēja nodoties savam hobijam, kad pamanīja vienu tipāžu, kurš ar laivu brauca gar niedrēm un pārcilāja tur ieliktos tīklus. Vītauts negribēja pats iesaistīties diskusijā ar maļiku, jo visticamāk tas nedarbojās viens un dabūt cauru savu mīļo gumijas laiviņu Vītautam ar negribējās. Bet par cik viņš ir godīgs pilsonis un tāda rīcība viņam nebija pieņemama, tad Vītauts sazvanīja zivju inspektoru, kurš solījās atsūtīt uz notikuma vietu pašvaldības policiju. Policija pēc kāda laika arī ieradās, bet, ak vai, kāds brīnums – tīklu vairs nebija! Un nebija, protams, arī maļika. Gluži kā viņam laivā būtu kreisera radars, kas redz visu jūdzēm tālu un policiju viņš pamanīja pa gabalu. Daži varbūt padomās, ka Vītauts turēja aizdomās zivju inspektoru, kurš būtu maļiku pabrīdinājis, bet tā nebija. Vītauts nav tāds. Viņš cilvēkiem ticēja.
Pēc šī atgadījuma, Vītauts nospļāvās un nolēma atkal pievērsties cope un savus nervus nebojāt. Mierīgi iebarojis zivtiņas, Vītauts gozējās saulītē savā laivā un ķēra zivteles. Te piebrauc pie viņa lepna motorlaiva un divi tikpat lepni freieri sāk mētāt spiningus gandrīz Vītauta iebarotajā vietā. Vītauts tādu nekaunību nevarēja izturēt un freieriem aizrādīja, ka ezers tak ir liels un, lai pameklē sev citu vietu. Freieri slāvu valodā Vītautam piešķīra visādus titulus, bet tomēr iedarbināja motoru un aizbrauca citur.
Vītauts atkal nomierinājās un turpināja makšķerēt. Te garām airējās kāds sirms večuks un prasa kāda tad esot cope? Vītauts izcēla no ūdens zivju uzglabāšanas tīkliņu un parādīja jautātājam savu lomu. Savukārt jautātājs pasmīnēja par Vītauta lomu un pacēla no laivas maišeli, kurš bija gandrīz pilns ar zemmēra zandartiem un vēl lielīgi noteica, ka tā vajagot makšķerēt. Vītauts novaldījās tikai tāpēc, ka bija inteliģents cilvēks un inteliģentiem cilvēkiem nav pieņemts lamāties.
Oma Vītautam bija sabojāta un viņš nolēma copi beigt. Izbrauca krastā un kārtoja mantas, kad garām gāja viens makšķernieks ar tādu samērā īsu un masīvu spiningu. Kā ēsmu makšķernieks izmantoja tādu kā ļoti druknu vobleri. Vītauts painteresējās kas tas par makšķerēšanas rīku un ko uz to var noķert? Makšķernieks atbildēja: „Tas ir džerks! Tagad tak visi uz to ķer, tas ir pēdējais modes kliedziens! Ja Tu nedžerko, tad Tu neesi nekāds makšķernieks! Uz to ķerās TIKAI lielas līdakas!”
Vītauts neko neatbildēja, viņam nebija ko teikt un viņš negribēja būt moderns un sekot līdz modei. Vītautam nebija saprotams kā mode un makšķerēšana iet kopā. Viņš sakravāja mantiņas un izvilka no ūdens savu zivju uzglabāšanas tīkliņu. Novērtēja, ka loms ir par lielu un lielu daļu loma atlaida atpakaļ ezerā. Džerkotājs, kas netālu dancināja savu modes makšķerrīku viņam jautāja: „Tu piekop Catch and release?” Vītauts instinktīvi saprata, ka domāts ir vai viņš piekopj zivju ķeršanu un atlaišanu, bet viņš nespēja saprast, kāpēc nevar izmantot latvisko „ķer un atlaid”? Laikam „Catch and release” arī bija pēdējās modes kliedziens, tā vismaz padomāja Vītauts. Viņš džerkotājam paskaidroja savus paturēšanas un atlaišanas principus un devās mājās.
Vakarā viņam piezvanīja kolēģis Gunārs Karpovičš, kurš bija aizrautīgs karpu makšķernieks un uzaicināja uz kopīgu copi. No rīta abi piebrauca pie karpu ezeriņa un sāka gatavoties copei. Kamēr Gunārs visam procesam piegāja ļoti nopietni, tikmēr Vītauts ātri sagatavoja savu pierasto teleskopisko makšķeri un sāka makšķerēt. Diezgan ātri Vītautam palaimējās noķert karpu. Kad viņš to izvilka krastā un gatavojās likt zivju uzglabāšanas tīkliņā, viņš pamanīja pārmetošo Gunāra skatienu. Zinādams Gunāra fanātisko attieksmi pret karpu paturēšanu, Vītauts karpu palaida atpakaļ ūdenī. Karpai peldot prom, Vītauta smadzenes uzbūra skatu, kā kūpoša karpa tiek izņemta no cepeškrāsns, pārlieta ar krējumu un celta galdā.....
„Nekas”, padomāja Vītauts: „Galvenais jau ir pats makšķerēšanas process”. Pagāja kāds laiks un Gunāram Karpovičam palaimējās noķert prāvu karpu. Viņš to izvilka ārā un uzlika uz speciālas segas, tad sāka glāstīt tai vēderu un kaut ko murmināja par to, ka jāpaskatās, ko karpa ēdusi. Vītauts nezināja ko domāt, viņš nesaprata kas par perversijām notiek. Viņš bija dzirdējis, ka ir cilvēki, kam patīk sava dzimuma cilvēki un par citiem dīvaiņiem, bet par maigošanos ar zivīm viņš nebija neko dzirdējis. Viņš Gunāram uzbļāva: „Klau, ko Tu tur ņemies? Ejiet abi uz telti, es jums vīnu atnesīšu!” Gunārs palika sarkans un sāka necenzēti lamāties, pēc kā viņš karpu glāstīdams palaida atpakaļ ezerā.
Vakarā Vītautam piezvanīja cits kolēģis Vietvaldis Foreļgalva. Vietvaldis bija aizrautīgs foreļotājs un kā pats domāja, tad 100% „ķer un atlaid” piekritējs. Viņi sarunāja kopīgu copi uz nākamo dienu. Mašīnu nācās atstāt sazin kur un abi lauzās caur briķšņie uz mazu upīti. Vietvaldis Foreļgalva bija paņēmis līdz mušiņmakšķeri un vēl divus spiningus, bet Vītauts bija paņēmis tikai vieglās klases spiningu, jo ar mušiņmakšķeri darboties nemācēja. Kad beidzot abi bija nonākuši līdz upei, Vītautam jau vairāk gribējās atpūsties kā makšķerēt, tomēr viņš nolēma, ka turēs draugam līdz un neizrādīja, ka ir jau noguris. Tā viņi abi brida pa upi un makšķerēja. Vietvaldim ķērās diezgan labi un viņš ik pa laikam kādu foreli atbrīvoja. Beidzot arī Vītautam palaimējās un viņš noķēra prāvu foreli. Acīs jau iedegās labsajūta no tā, kā viņš ēdīs maizīti ar foreli un pa virsu sīpolu, kad atkal pamanīja pārmetošu skatienu savā virzienā. Vītauts visu saprata un foreli atbrīvoja, kaut gan viņš nekādi nespēja saprast kādu ļaunumu viņš nodarītu upei, paturot vienu mēra foreli. „Lai nu paliek”, padomāja Vītauts un nosprieda, ka labāk staigās makšķerēt viens, vai ar līdzīgi domājošiem kolēģiem.
Bet te pienāca ziema un visi pārdzīvojumi bija aizmirsušies un kā sanāca, kā nu ne, bet trīs draugi Vītauts Pēterovičs, Vietvaldis Foreļgalva un Gunārs Karpovičs brauca pie igauņu bāleliņiem uz Peipusa ezeru. Cope izdevās uz goda, zivis ķērās daudz un lielas. Vītauts juta, ka zivju būs par daudz un izurba blakus āliņģi, kurā noķertās zivis meta atpakaļ. Vakarā, salīdzinot lomus Vītautam bija pārsteigums par saviem kolēģiem. Izrādījās, ka Vītauts krastā ir iznesis 7kg asaru, Gunārs 20kg, bet zvērinātais „ķer un atlaid” piekritējs Vietvaldis ir iznesis krastā 32kg asaru. Vītauts Vietvaldim jautāja: „Kur Tu tik daudz zivis liksi?” Vietvaldis atbildēja: „Apēdīšu, draugiem izdaļāšu, ledusskapī ielikšu”. Vītauts: „ Bet Tu taču esi 100% zivju atlaidējs, kā tad tā nākās, ka ziemā Tu paturi tik daudz zivis un vēl citiem izdaļā?” Vietvaldis: „Nu tas ir savādāk” Vītauts: „Kas savādāk? Tāpēc, ka neesam Latvijā un pie foreļupes, tāpēc tagad jākrīt negausībā? Kā tad Tavi principi un citu pamācīšana par zivju atlaišanu bļaušana vietā nevietā par to? Tev tā nešķiet tāda kā divkosība?” Vietvaldis apvainojās un aizgāja uz mašīnu. Gunārs sāka pārmest Vītautam par to, ka šis apvainojies Vietvaldi. Bet Vītauts nevarēja saprast ne Gunāru, ne Vietvaldi. Kā tas nākās, ka viena zivju suga tiek tā saudzēta un apmīļota, bet pret citām sugām tiek pielietots bez maz vai genocīds. Varbūt viņa draugi ir zivju rasisti? Bet varbūt nacionālisti, kas rūpējās tikai par Latvijas zivīm, bet citas tiem neinteresē? Tā arī Vītauts skaidrībā šajā jautājumā netika. Un viņam arī tas neinteresēja, viņš atcerējās savu apņemšanos ar šiem draugiem kopā uz copi vairs neiet, lai nebojātu sev copes prieku un gāja uz mašīnu.
Vakarā Vītauts mājās asarus nokūpināja un bija laimīgs. No rīta uzēda maizītes ar zivi, kaut arī zināja, ka tā nav laba pazīme pirms copes ēst zivi, un aizgāja uz copi.....
Pa ceļam uz copi divas sievietes viņu vēl nodēvēja par dīvainīti, kas ziemā dēļ pāris zivtiņām riskē ar dzīvību un lien uz ledus. Viņas to nespēja saprast. Vītauts gan saprata. Viņš saprata, ka ir jāizvēlas kompānija, ar kuru var iet makšķerēt un to, ka cilvēkiem, kuri paši nemakšķerē ir grūti izprast to aicinājumu no ūdeņiem, ko dzird makšķernieki.
Vītautam Pēterovičam bija vēl daudz un dažādi piedzīvojumi, bet par tiem kaut kad vēlāk.
Ne, asakas jums visiem!
4.marts 2011, 21:43 |
links 
