Par izglītību un mentālajām novirzēm.Nu nekas jauns tas nav.Pat ļoti aizvēsturiskajos laikos,nu tad kad es skolā gāju,katrā klasē bija caurmērā kādi 2 ar tām mentālajām novirzēm.Un arī nebija ne skolotāju palīgi,ne uzraugi.Kaut kā tika jēgā.Nu ja galīgi švaki bija tad bija tomēr specālā skola.No tiem,kas mācījas parastā skolā bija tādi klusie ( tagad teiktu autisti) - tie nu galīgi nevienam netraucēja.Nu un viņus arī parasti pārējie neaiztika. Nu un protams bija hiperaktīvie mentāli novirzītie. Ar tiem protams noņemšanās skolotājiem bija lielāka.Klases bija lielas - 25 līdz 30 bērnu.Un nevienu tie mentāli novirzītie neietekmēja.Visi mācījās savu iespēju robežās.Bija gan teicamnieki,gan labisti gan stabīlie trijnieki.Un neko,latviešu tauta neizmira.Pa dien gāja uz partijas sapulcēm,pa vakariem uz tautas deju pulciņiem vai kori. Atnāca atmoda un visi atmodās.Sastutējām savu valsti.Viss OK.Kā sanāca,tā sanāca.Un pēkšņi pēc 35 gadiem mēs baidāmies no mentāli novirzītajiem bērniem,no Stambulas konvencijas un paši no sevis.Kas noticis?Puse lauku skolu vairs nav.Klasēs pa 3 vai 4 bērni.Lūk no kā ir jābaidās.Tā ir konkrēta izmiršanas pazīme.Un poh... vai būs tā konvencija. Visvairāk laikam jābaidās no varas institūcijām un partijām. Tāds iespaids rodas,ka visi stipri mentāli novirzītie bērni ir izauguši un nokļuvuši Saeimā,valdībā,ierēdņu korpusā.Laikam esam dupsī galīgā un nav kas atnāk palīgā.
8.novembris 2025, 12:03 | links









