Armijai(es nerunāšu par padumjo laiku debīlo armiju ar ģedovščinu) ir gan vairāki + gan -. Pie plusiem pirmkārt disciplīna, tā ir ļoti svarīga veiksmīgai dzīvei turpmāk. Vēl fiziskās aktivitātes, norūda gan ķermeni gan raksturu. Un daudz ko jaunu var apgūt, kā apieties ar ieročiem, orientēšanās pēc kartes u.t.t.
Bet ir arī daudz mīnusu. Kā galvenais rakstura salaušana. Tev jākļūst par pavēles pildošu robotu, pat ja tās ir visapsurdākās un liek tev iet tiešā nāvē. Bez kādām diskusijām un apspriedēm, vecākais pateica, izpildi. Cik gan tūkstošu jaunu, ne pie kā nevainīgu jaunu cilvēku tā nav iegrūsti nāvē dēļ komandieru ambīcijām un stulbuma, vēlmes izcelties ģenerāļu priekšā, tikt pie atzinības, medāļa, paaugstinājuma. Un lielākā daļa karavīru ir ierindnieki, liegabaļu gaļa. Piemēram LV aizsardzības doktrīna ir visai dīvaina, Krievijas tieša uzbrukuma gadījumā lielāko daļu zemessargu ziedos pirmajās dienās kā lielgabalu gaļu, cenšoties uz brīdi bremzēt ienaidnieku, tā vietā lai daudz efektīgāk viņus izmantotu partizānu karā, nesot ienaidniekam daudz lielākus zaudējumus. Kad uzzināju to tas mani atturēja no iestāšanās zemessargos pēc rusņas iebrukuma Ukrainā. Cojs kā specs varētu pakomentēt, varbūt man infa nepareiza, bet pirms dažiem gadiem par šo lasīju visai izvērstā rakstā. Vēl pie armijas mīnusiem ir primitīvāko, zemiskāko instinktu atraisīšana, kuri snauž mūsos katrā. Mūsdienu sabiedrība ar visiem tabu tos iedzen dziļi zemapziņā. Bet armija ļauj visādiem psihopātiem atraisīties, kļūt varenākiem un pašpārliecinātākiem, un tādi pēc armijas arī vāra ziepes. Un kā zināms visai daudzi varmākas iet profesionālajā armjā lai tiktu pie lielākas varas, pie iespējas kādu nesodīti nogalināt, sakropļot, īpaši tas raksturīgs snaiperiem.
Jā un tiešām vīrišķībai nav nekāda sakara ar armiju. Vīrišķība ir atbildība, neatkarība, patstāvība, spēja pieņemt izšķirošus lēmumus bez kāda augstāk stāvoša absurdajām pavēlēm. Un vīrišķība nozīmē nekad nenodarīt pāri sievietēm, bērniem. Kā zināms armijniekiem ar pēdējo ir milzu problēmas visā pasaulē.
Nē saprotams ka armija ir vajadzīga, īpaši blakus tādam psiham kaimiņam. Bet idealizēt nevajag.
Jā, obligātai armijai mūsdienu sabiedrībā nav vietas. Tiesa no tādiem kursiem mēneša garumā ar maz jēgas. Militārā konflikta gadījumā izšķirošā nozīme ir nevis mākai apieties ar ieroci, bet spiholoģiskā sagatavotība, spējai nedrebot, nesaraujoties pie katra sprādziena, šāviena, iet drošā nāvē pretij lodēm un nepamirkšķinot šaut sejā sev nepazīstamiem, tādiem pat kā tu karavīriem. Diemžēl to pa mēnesi nevar apgūt. Un ja cilvēkam vēl maza interese par militāro sfēru, tad tās zinību drumslas mēneša garumā sagrābstītas, aizmirsīsies jau pēc dažiem gadiem.
Bet ir arī daudz mīnusu. Kā galvenais rakstura salaušana. Tev jākļūst par pavēles pildošu robotu, pat ja tās ir visapsurdākās un liek tev iet tiešā nāvē. Bez kādām diskusijām un apspriedēm, vecākais pateica, izpildi. Cik gan tūkstošu jaunu, ne pie kā nevainīgu jaunu cilvēku tā nav iegrūsti nāvē dēļ komandieru ambīcijām un stulbuma, vēlmes izcelties ģenerāļu priekšā, tikt pie atzinības, medāļa, paaugstinājuma. Un lielākā daļa karavīru ir ierindnieki, liegabaļu gaļa. Piemēram LV aizsardzības doktrīna ir visai dīvaina, Krievijas tieša uzbrukuma gadījumā lielāko daļu zemessargu ziedos pirmajās dienās kā lielgabalu gaļu, cenšoties uz brīdi bremzēt ienaidnieku, tā vietā lai daudz efektīgāk viņus izmantotu partizānu karā, nesot ienaidniekam daudz lielākus zaudējumus. Kad uzzināju to tas mani atturēja no iestāšanās zemessargos pēc rusņas iebrukuma Ukrainā. Cojs kā specs varētu pakomentēt, varbūt man infa nepareiza, bet pirms dažiem gadiem par šo lasīju visai izvērstā rakstā. Vēl pie armijas mīnusiem ir primitīvāko, zemiskāko instinktu atraisīšana, kuri snauž mūsos katrā. Mūsdienu sabiedrība ar visiem tabu tos iedzen dziļi zemapziņā. Bet armija ļauj visādiem psihopātiem atraisīties, kļūt varenākiem un pašpārliecinātākiem, un tādi pēc armijas arī vāra ziepes. Un kā zināms visai daudzi varmākas iet profesionālajā armjā lai tiktu pie lielākas varas, pie iespējas kādu nesodīti nogalināt, sakropļot, īpaši tas raksturīgs snaiperiem.
Jā un tiešām vīrišķībai nav nekāda sakara ar armiju. Vīrišķība ir atbildība, neatkarība, patstāvība, spēja pieņemt izšķirošus lēmumus bez kāda augstāk stāvoša absurdajām pavēlēm. Un vīrišķība nozīmē nekad nenodarīt pāri sievietēm, bērniem. Kā zināms armijniekiem ar pēdējo ir milzu problēmas visā pasaulē.
Nē saprotams ka armija ir vajadzīga, īpaši blakus tādam psiham kaimiņam. Bet idealizēt nevajag.
vajadzētu vienīgi visiem 18 gadīgiem ieviest obligāto militāro sagatavošanas kursu(uz mēnesi)kur iemācītu taktikas pamatus un apieties ar ieroci,arī meitenēm.
cojs, 8.februāris 2019, 23:58
Jā, obligātai armijai mūsdienu sabiedrībā nav vietas. Tiesa no tādiem kursiem mēneša garumā ar maz jēgas. Militārā konflikta gadījumā izšķirošā nozīme ir nevis mākai apieties ar ieroci, bet spiholoģiskā sagatavotība, spējai nedrebot, nesaraujoties pie katra sprādziena, šāviena, iet drošā nāvē pretij lodēm un nepamirkšķinot šaut sejā sev nepazīstamiem, tādiem pat kā tu karavīriem. Diemžēl to pa mēnesi nevar apgūt. Un ja cilvēkam vēl maza interese par militāro sfēru, tad tās zinību drumslas mēneša garumā sagrābstītas, aizmirsīsies jau pēc dažiem gadiem.
9.februāris 2019, 01:01 | links
