Kā nu kurš to laiku uztver, man arī padomju laiks bija gana interesants.
Mani 5 gadu vecumā vecāki ielika skolā, lai puika nedauzās apkārt un nedara blēņas.
Tēvu meklēja čeka, atrada arī, nejauši satika pazīstamu stukaču, bet tas jau pēc Staļina nāves - tāpēc nopietnas represijas nesekoja. Tā ka vien riebumu izsauc tāda akmens viesa uzbraucieni tēvam.
Pats jau 21 gada vecumā biju liela uzņēmuma ceha priekšnieks laukos ar apm 100 padotajiem. Pēc 2 gadu darba mani uzaicināja uz Rīgu, piekritu.
Dzīvot Rīgā nebija kur, vairākus mēnešus nakšņoju vilcienā kā bomzis, tad dabūju gultas vietu.
Pēc 3 gadiem savu dzīves vietu.
Darbs bija saistīts ar komandējumiem, šajā laikā izbraukāju visu PSRS Eiropas daļas teritoriju, vieglāk ir nosaukt vietas, kur neesmu bijis nekā tās, kur esmu bijis.
Šajā laikā paguvu nobeigt LVU Ekonomikas fakultāti, tāpēc sākoties prihvatizācijai uzreiz sapratu kā jārīkojas, lai nebūtu bezdarbnieks.
Izveidoju uzņēmumu, ražojām. Pēc VID uzbraucieniem par niekiem un sodiem, arī nenormālā verga darba - apnika.
Sāku domāt! Izdomāju, kā dzīvot, lai sevi neapgrūtinātu ar darbiem, bet varētu normāli dzīvot. Dzīvot, nevis vergot un cita nekā neredzēt.
Tagad tieku šeit regulāri apkakāts par to, ka mēģinu ar savu redzējumu un pieredzi rosināt domāt arī citus, pamācīt gan te nevienu netaisos.
Tā ka katram tā dzīves pieredze ir cita, tāpēc likteņi un piedzīvotais ir grūti salīdzināmi. Un šķēpi nav jālauž - katram bija tā kā nu bija.
PS. Ja Tonis ir kādreiz darbojies Madlienas tuvumā, iespējams, ka esam pazīstami.
30.aprīlis 2018, 11:02 |
links