Deidī, lāga džeks:
Vairākos avotos un atmiņās uzsvērtas profesora aristokrātiskās manieres. Tajā pašā laikā viņš spējis izteikties arī diezgan prasti. Savulaik pārslimotas balsenes tuberkulozes dēļ viņš runāja spalgā balsī un, kad kāds reiz A. Kirhenšteinam vaicājis, vai viņš varot parunāt rupjāk, profesors atbildēja: “Varu gan. Ej dirst!”.[7]
Gadā A. Kirhenšteins rīkojis divas lielas pieņemšanas – 3. augustā, vārda dienā, un 18. septembrī – dzimšanas dienā. Uz tām lielākoties aicināti darbabiedri un citi zinātnieki, kā arī inteliģences pārstāvji: fotogrāfijās redzami režisore Vera Baļuna, operdziedātāji Elfrīda Pakule un Aleksandrs Daškovs, skatuves karalienes Anta Klints un Velta Līne, dzejniece Mirdza Ķempe, mākslinieki no Skulmju dzimtas. Fotogrāfijās redzams, ka ballēs valdījusi jautrība un atraisītība. Profesoram paticis pašam arī diriģēt dziedāšanu. To darot, viņš kāpis uz krēsla vai pat uz galda. Mīļākā dziesma bijusi “Pūt, vējiņi!”.
A. Kirhenšteins pats mājās brūvēja liķierus, slavenākais no tiem tapa no spirta, cukura, upeņu pumpuriem un tika saukts par “Zaļo čūsku”. R. Kukaine no Mikrobioloģijas institūta krājumiem regulāri profesoram piegādāja četrus litrus spirta.[7]
Piecdesmitajos gados, kad Mikrobioloģijas institūtam trūka naudas bērnu eglītēm, A. Kirhenšteins ik gadu no paša kabatas ziedojis 1000 rubļu saldumiem un arī uz vietas baudāmo cienastu, kā arī teicis tēvišķīgu runu.[7]
28.jūlijs 2022, 17:03 |
links