Sakarīgs K. Sedlenieka raksts:
https://satori.lv/article/asinis-ir-buferskidums/?fbclid=IwAR01dD4R3yjjlkVPwpn-rhsZXIm1B8xJ6lW1BO_qjKnQunxqPMA7Lzw1Si0
Cilvēki, kuriem citādi nav iespējas tikt saklausītiem, var parādīt, ka viņi tomēr eksistē, atsakoties vakcinēties un tādējādi iedragājot mērķus, kurus izvirzījusi pie varas esošā elite.
Ko līdz šāda rīcība, ja tās rezultātā pats pretošanās kustības pārstāvis ir ieguvis garo kovidu vai beidzis dzīvi pie skābekļa aparāta? Tomēr iespējamība pašam ciest pamatīgus zaudējumus nemazina cīņas pievilcību. Cilvēki, kuri neredz iespēju ietekmēt politiskos procesus caur vēlēšanām, kuri jūtas pilnīgi nesadzirdēti, nevajadzīgi un ignorēti, nevakcinējoties var pietiekami skaļi un dzirdami dot ziņu par savu eksistenci.
Jēgu un asumu dod arī cīņa uz barikādēm – kad nekā cita vairs nav, var vismaz pacelt karogu un mirt. Kā vienā gadījumā, tā otrā ir nepieciešami ilgtermiņa risinājumi – no vienas puses, pārliecība, ka valsts, kurā mēs dzīvojam, nav tikai šodienai, bet no otras puses – jāveido sabiedrība, kurā jēgpilna dzīve ir ne tikai turīgajai vidusšķirai un saujiņai superturīgo.