Nu iedomājies, vēls rudens, Tu sēdi laivā, copē. Garām nobrauc kuģis ar dziļo iegrimi un saceļ vilni, Tev pašam viss okey, bet 100m tālāk onkam sašūpo laivu un šis pārkrīt par bortu. Tu blakām esi vienīgais un Tu tiešām mierīgi aizbrauktu prom pīpējot ,tikai tāpēc, ka nepazīsti viņu? Kā Tu teici, nav jau mana daļa, ne viņš mans radinieks, ne darbinieks.
Muudzis, 20.marts 2020, 10:44
tu jauc lietas. neviens normāls cilvēks nekad nevēlēs citam ļaunu, vai neliegs palīdzību patiešām kritiskā situācijā. Arī ja palīdzības prasītājs pilnīgi vienaldzīgs... Bet, pie nosacījuma, ja objektīvi to var izdarīt un tas nerada nopietnas negatīvas sekas tiem, kas tiešām ir savējiem... Te drīzāk pareizais formulējums būtu terminā "pašaizliedzība", tā gan pienākas tikai savējiem... Minētajā piemērā, ja onkulis iet pa burbuli, tad šamo var un vajag izvilkt, ja pašam ar laivu viss kārtībā, a vot, ja virsū nāk vēl viens prāmis, pašam laiva pilna ar ūdeni un motors negrib normāli strādāt, tad baidos, ka onkulim pašam būs savas problēmas jārisina... A vot ja tur slīkst savs, "ne -vienaldzīgs" cilvēks, tad to centīsies glābt neskatoties uz apstāķliem un riskiem...
Bet te ir runa par tiešām ekstrēmu, kad uz spēles dzīvība. OK, pieņemam ka dzīvības saglabāšana, arī primāro fizioloģisko vajadzību nodrošināšana (lai badā nemirtu, lai būtu gultasvieta utml.) varētu būt sabiedrības kopējā atbildība. A vot līdzko runa iet par LABKLĀJĪBU, tad to gan lai katrs veido pats priekš savējiem.