Vīri, ko cepaties. Pēriens gan vieniem, gan otriem. Taisnība nav ne vienai pusei, ne otrai, bet kaut kur pa vidu. Katrai tautai ir savi tikumi un netikumi, katrā tautā ir savi noziedznieki, tāpēc arī nav valstu kurās nebūtu cietumu, vai ne? Tikai atšķirība ir tāda, ka mentalitātes ir savādākas, vieni ir karstasinīgāki, citiem atkal no dzimšanas testosterona līmenis ir augstāks, ar ko izskaidrojams lielāks izvarošanas noziegumu skaits, īpaši Āfrikā. Es kā cilvēks, kurš ilgi pētu rasoloģiju un vēsturi no dažādiem avotiem varētu ilgi un dikti par to rakstīt. Ja runājam par noziegumiem Latvijā, tur atradīsim jebkuru tautību pārstāvi, protams, ir viens “bet”. Neticu nekādām pasūtītam statistikām, bet gan reāliem faktiem, gadus 8 atpakaļ runāju ar personu, kas bija pasēdējusi Centrālcietumā, un tur no ieslodzītajiem reti kurš runāja latviski, apmēram, 70-80% ieslodzīto bija nelatvieši, dažādu tautību pārstāvji, noteicošā valoda, protams, bija krievu, līdzīgi bija arī Iļģuciema cietumā, protams, tur bija arī latvieši, par to neviens nestrīdas. Kā ir šobrīd? Nezinu, nemāku teikt. Turpretī, es kā latvietis saku, ka arī mums ir dažādi trūkumi, piemēram, skaudība, aprunāšana aiz muguras, nenovīdība, mēs esam tik maz, ka mums vispār nevajadzētu vienam otru dalīt labajos un sliktajos, bet atrast kādu kam klājas sliktāk kā tev un palīdzēt viņam. Jā, krievi ir skaļāki, karstasinīgāki, tāpēc biežāk arī izceļas un iekuļās dažādās nepatikšanās, tā pat kā šonedēļ Vecrīgā kautiņā ar vācu tūristu. Es saprotu, ka mans domu gājiens nav saprotams daudziem, bet lielākā mūsu problēma ir, ka mēs pazaudējām mūsu labākos vīrus un sievas kara laikā un pēc tā, jo kā saka, karš jau paņem labākos, stiprākos un drosmīgākos vīrus, pat tagad mūsu vīrus atrod ierakumos ar ieročiem rokās, lai kā daudziem nepatiktu, jā, viņi cīnījās par savu tēvu zemi. Un galu galā, tie kas paslēpās, aizmuka, sadarbojās, tie arī radīja nākamos pēcnācējus un tāpēc arī tagad ir kā ir. Ka ir visādi Dombrovski un Ušakovi, kas ar sārtiem vaigiem klanās svešu varu priekšā. Ka tik neizdarīt ko lieku, ka tik nepateikt ko nepareizu. Mums pašiem ir jāceļ galvas augšā un pietiks vienreiz paļauties uz svešām varām, ka kāds mūsu vietā kaut ko izdarīs, pašiem vajag darīt. Gan austrumiem, gan rietumiem mēs esam salds kumoss, kas maksimāli jāizsūc sauss, zeme jāizpārdod, meži jāizcērt, rūpnīcas jāiztirgo, jāieved migranti gan no Āfrikas, gan austrumiem (termiņuzturēšanās atļaujas). Kamēr jūs te savā starpā kasaties, lielie onkuļi visu nokārto. Galu galā, kurš tad mūs atdeva psrs? Tie paši, ko tagad saucam par sabiedrotajiem. Vai Kurzemes cietoksnī mūsu vīriem kāds nāca palīgā cīņā pret milzīgo pārsvaru? Nē! Mēs viņiem esam vajadzīgi tikai tad, kad tas ir viņu interesēs. Gan no vienas puses, gan otras. Pašiem ir jābūt godīgākiem un vienam otrs jāatblasta. Savādāk no vienas savienības iekšā otrajā. Vislielāko labklājību galu galā esam sasnieguši ārpus visām savienībām un paļaujoties paši uz saviem spēkiem. Protams, bija arī kļūdas un mīnusi, kur nu bez tā, bet kurš nedara, tas arī nekļūdās. Nedaudz iz vēstures 1920.-1940. gads vairums latviešu bija bezzemnieki savā tēvzemē, pieņēma jauno zemes likumu un zemi izdalīja latviešu zemniekiem, naudu zemniekiem aizdeva valsts. Latvijas zemnieki pilnībā apgādāja iedzīvotājus ar lauksaimniecības produkciju un pārdeva to arī ārzemēs. Darbojās trīs cukurfabrikas. Attīstījās rūpniecība, kokapstrāde, papīra rūpniecība, būvmateriālu un ķīmiskā rūpniecība. Izveidojās radiotehnika, elektrotehnika, sporta lidmašīnu un mašīnbūve. Izveidojās liela tirdzniecības flote. Bezdarbs salīdzinājumā ar citām ES valstīm bija ļoti mazs. Saimnieciskā krīze Latviju skāra stipri mazāk kā citas valstis, jo šeit noteicošā bija lauksaimniecība. Valstij piederēja vairāk nekā 1/3 visu rūpniecības uzņēmumu. Uzcēla Eiropā lielāko tirgus laukumu (Rīgas Centrālo tirgu), uzcēla Ķeguma spēkstaciju. Slimojošos strādniekus ārstēja bez maksas. Galu galā izkopa tautas pašapziņu. Latvija ieņēma Eiropā otro vietu pēc izdoto grāmatu skaita. Sarakstu var turpināt un turpināt. Kas ir šobrīd?? Jūs jau paši zināt. Celsim savu pašapziņu, leposimies ar to kas esam, priecāsimies kaut vai par to, ka varam savā zemē samērā brīvi aizbraukt uz ūdeņiem un noķert kādu zivi, mežā atrast kādu sēni, ka mums ir skaista piekrastes zona, līcis, meži (kas diemžēl paliek arvien mazāk). Nekasīsimies, bet darīsim. Nedod dievs, pienāks laiks un mums būs jāaizsargā sava māja un ģimene, es vismaz ceru, ka mēs visi būsim vienā ierakumu pusē. Ne asakas un visiem jaukas brīvdienas. :)
14.septembris 2019, 20:56 |
links 
